Un tad Žans ieraudzīja, ka resnais, padzīvojušais konsuls, kuram naktī nodega māja, guļ uz grīdas, savilcies, piespiedis rokas pie galvas, un caur pirkstiem plūst asinis.
- Turi sakarus! – Žans uzkliedza savam palīgam un metās pie konsula.
Viņš mēģināja atraut pirkstus no galvas, bet tas pretojās.
- Jūs dzīvs? Atbildiet taču, jūs esat dzīvs?
- Pastāsti viņam... - Olsenam šķita, ka viņš kliedz, bet viņš runāja gandrīz čukstus. - Pastāsti viņam par planētu Ar-A. "Brāzma" uz Ar-A. Viņš sapratīs…
Žans saprata, ko konsuls vēlas. Viņš metās atpakaļ uz raidītāja.
- Darbojas! - partneris viņam uzsauca.
Žans paķēra mikrofonu.
— "Vacius", dzirdat mani? Dodiet savienojuma apstiprinājumu!
Viņš dzirdēja kautiņa troksni tieši pie durvīm – uz kāpnēm parādījās atkāpjošos pilotu galvas. Viņam nebija laika gaidīt savienojuma apstiprinājumu. Viņš iekliedzās mikrofonā, it kā no viņa balss stipruma būtu atkarīgs, vai viņu sapratīs:
- “Brāzma" uz planētas Ar-A. "Brāzma" uz planētas Ar-A!
Un viņš atkārtoja šo frāzi, līdz viņam trāpīja bulta no pūšamās caurules.
"Vacius" kapteinis saņēma no operatora īsu raidītāja ziņu, kas nāca no Pe-U. Viņš to izlasīja un jautāja:
– savienojums pārtrūka pie šīs frāzes?
- Vairāk neko citu neraidīja.
- Paldies. Mēs ejam pareizi. Izsauciet pie manis inženieri, es gribu palielināt ātrumu.
Ātrumu palielināt nevarēja, kuģis gāja ar maksimālo. Tālāku paātrinājumu kosmosa flotes stingrie norādījumi neparedzēja. Stundu vēlāk ātrums tika palielināts vēl par tūkstoš kilometriem sekundē.
- Man nav daudz laika,- DrokU sacīja. - atgriezies visurgājējs ar ieročiem. Bet vienā lietā, varu jums palīdzēt, lai gan tas var maksāt man galvu, - es varu palīdzēt jums visiem aizbēgt no kuģa.
- Kāpēc? - Andrejs jautāja, smaidīdams ne mazāk draudzīgi kā DrokU, par lielu doktora sašutumu, kurš, lai nenodotu sevi, iegāja reanimācijas nodalījumā pārbaudīt anabiotisko vannu, kurā gulēja Vitass Jakubauskas.
- Ļoti vienkārša iemesla dēļ. Esmu pārliecināts, ka Prugs jūs visus nogalinās, pirms kuģis startēs.
- Kāpēc jūs tā domājat?
- Es viņu pazīstu labāk. – DrokU kļuva nopietns. - Uz viņa sirdsapziņas ir daudz nāves gadījumu, un, ja mēs viņu neapturēsim, tad traģēdija var iegūt milzīgus apmērus.
- Kā mēs viņu apturēsim, izkāpuši no kuģa?
- Ne man, ne jums tas nav pa spēkam. Mēs neko neizdarīsim pret diviem desmitiem viņam lojālo mednieku. Mums nav izredžu. Prugu gaida uz Pe-U. Tur tagad dodas kuģis "Vacius". Ir mobilizēti sargi un armija. Tas tiks neitralizēts, tuvojoties planētai.
- No kurienes jums šāda informācija?
- Es dzirdēju, kā kuģis runāja ar Pe-U.
Tā nebija taisnība, un DrokU piesardzīgi paskatījās uz Andreju, pārbaudot, vai meli izdosies. Andrejs izlikās, ka palaidis šos vārdus gar ausīm. Maz ticams, ka Prugs vēlēsies pazaudēt vērtīgus ķīlniekus. Vienkārši DrokU nevēlas atstāt uz kuģa lieciniekus, taču neuzdrošinās viņus arī nogalināt. Aizvedis gūstekņus no kuģa, DrokU apdrošināja sevi neveiksmes gadījumam. Viņš tikai izglāba. Viņš nevienu nenogalināja.
— Muļķības, — aiz starpsienas paziņoja doktors. - Brūss, ja grib, var aiziet. Esmu apkalpes loceklis. Man ir slimnieks.
Viņš norādīja uz reanimācijas durvīm.
- Kad jūs nogalinās, - Droku teica, - slimajam būs vienalga. Arī viņš diez vai paliks dzīvs.
- Es pateicu visu, - doktors atcirta un ātri aizgāja uz hospitāli.
DrokU noplātīja rokas.
- Es darīju visu iespējamo, - viņš teica ar patiesām skumjām balsī. - Jūs arī paliksiet?
- Katram ir sava izpratne par pienākumu,- atbildēja Andrejs. - Es iešu uz savu kajīti.
Viņi izgāja kopā.
DrokU bija tik aizņemts ar savām domām, ka pat nepalūkojās, lai pārbaudītu, kurp dodas Andrejs.
Andrejs uzkavējās pie savas kajītes durvīm. Viņš nogaidīja, kamēr DrokU aiziet tālāk, un tad sekoja. Viņš padevās nepiedodamai, bet neatvairāmai ziņkārībai. Viņš gribēja paskatīties uz Pruga ieguvumu.
VaraijU pirmais ieraudzīja putekļu mākoni – uz kosmodromu devās kaujas mašīnas. Viņš tikai paskatījās tajā virzienā. Lielākā daļa viņa algotņu karaspēka jau bija pazuduši dispečeru tornī, un kauja tur bija beigusies. Kaujas mašīnām nepaspēt. Katrā ziņā klaidoņi ar prieku izpildīs galveno uzdevumu - sadauzīs šo nolādēto staciju gabalos.
Viņam te nav vairs ko darīt. Un jo tālāk no kosmodroma, kad to pārņems karavīri, jo mierīgāk. Turklāt formāli šobrīd VaraijU spēlē bumbu augsta ranga tirgotāja namā, pie personas, kas ir ārpus aizdomām. VaraijU dubultnieks, kurš viņu nomainīja prombūtnes laikā, tika izvēlēts pietiekami līdzīgs, lai maldinātu gadījuma vērotāju.
VaraijU pavēlēja šoferim doties uz pilsētu. Taču mašīna vēl nebija paspējusi izkustēties, kad VaraijU, skatoties apkārt, sastinga. Viņš to nebija gaidījis. Dispečeru telpai pļaujošā lidojumā tuvojās trīs helikopteri. Tās bija armijas mašīnas. Pirmkārt, VaraijU nebija gaidījis, ka tie tiks atgādāti no galvaspilsētas trīssimt kilometru attālās armijas bāzes. Bet, ja Viņa Varenība pavēlējusi pacelt mašīnas jau no rīta, tad viņš nojauta vai pat zināja par uzbrukumu dispečeru telpai.
Mašīna jau bija atstājusi kalnu, kas to atdalīja no kosmodroma, un VaraijU neredzēja, kā desantnieki uzlēca uz dispečeru telpas jumta un nobloķēja izejas no tās.
VaraijU pavēlēja braukt uz savu patversmi. Alibi ar bumbu spēli šajā situācijā varētu būt naivums.
Desantniekiem izdevās ielauzties dispečeru telpā tieši tajā brīdī, kad klaidoņu pūlis pievarēja pēdējos aizstāvjus un ar vardarbīgu satraukumu metās sadauzīt staciju. Tas, iespējams, izglāba pilotus un karavīrus, vismaz tik ļoti aizkavēja viņu nāvi, ka desantnieki paspēja sasniegt dispečeru telpu un novērst VaraijU klaidoņu un aģentu uzmanību.
Olsens, iespiedies kaktā, mēģinot noslaucīt no pārgrieztās pieres uz acīm līstošās asinis, uztvēra to kā murga turpinājumu. Desantnieki bija ģērbušies spilgti oranžos kamzoļos, īsos zilos svārkos un garos baltos zābakos. Virs kamzoļiem bija uzvilktas zelta ķiveres, un smailajām ķiverēm bija mazi vizieri, kas aizsedza tikai pieri un acis. Un, kad viņi, šajos papagailiskajos apģērbos, kā velni, kā bruņinieki, vienlaikus no visām pusēm uzbruka, Olsens, aizmirsdams, ka viņam burtiski pielikts pie krūtīm laupītāja nazis, uzkliedza:
– Slava RaseņjU klanam, kas nāk palīgā tiem, kas cieš no vardarbības! - kas bija precīzs citāts no vecās leģendas "RaseņjU un alkatības dēmoni".
Gūsta jēdziens uz planētas Pe-U vēl nebija iesakņojies. Klaidoņi, kuru skaits ievērojami pārsniedza desantniekus, to labi apzinājās. Un viņi izmisīgi atkāvās, kaut arī saprata savu likteni. Attapīgāki bija VaraijU aģenti, kuri apjukumā mēģināja aizbēgt, taču lielākā daļa nepaspēja, jo, izskrienot no dispečeru telpas, nokļuva militāro transportlīdzekļu ugunī.
Stacija atkal bija iznīcināta. Divi piloti - ievainoti, pie tam Saliandri smagi. Olsena brūce bija neliela. Un, neuzticoties vietējiem ārstiem, viņu mazgāja un ārstēja pati Jeļena Kazimirovna.
Andrejs apstājās pie kravas nodalījuma vārtiem, kur tika izkrauts lielais visurgājējs. Viņš gandrīz neslēpās - nevienam par viņu nebija daļas. Bija pienācis lielais brīdis. Gigantu ieroči, ar kuriem vajadzēja iegūt slavu un varu, bija ne tikai atrasti, bet arī atgādātipie kuģa.