Prugs ieradās tieši pirms Andreja. Viņš piegāja pie pašas mašīnas, pie atvērtās kravas lūkas. Karavīri izvilka pirmo bumbu. Tā bija izgatavota no melnā metāla, kā īss smails cilindrs uz zemiem ratiņiem. Karavīri dārgumus izvilka uzmanīgi, un Andrejs iekšēji pasmaidīja, vēršot uzmanību uz to, kā notika dabiskais sadalījums iesaistītajos un nejaušajos. Tie, kas palika uz kuģa un nepiedalījās gājienā uz arsenālu, it kā atkāpās otrajā plānā. Viņiem pat netika sniegta palīdzība izkraušanā, it kā jaunās noslēpumainās Zināšanas piederētu tikai akcijas dalībniekiem. Pat VoseņU, kurš nekad agrāk nebija izcēlies ar drosmi Pruga klātbūtnē, šoreiz pavēlēja skaļāk nekā parasti, mudinot karavīrus un izskatījās pēc tirgotāja, kas ieradies no tālām zemēm.
Pats Andrejs, nenovērsdamies, skatījās, kā visurgājēja priekšā uz grīdas tika noliktas trofejas. Bija divas bumbas. Trīs ložmetēji vai ložmetējiem līdzīgi priekšmeti. Liela caurule, varbūt mīnmetējs. Vairākas kastes ar patronām. Pistoles, šautenes. Divas kasetes ar lādiņiem, bet nebija saprotams, kā šos lādiņus palaist. Un vēl daudzas lietas, acīmredzami militāras, bet ar nesaprotamu mērķi.
Uzvarētāji stāvēja plašā puslokā, apskatot dārgumus, kas dotu viņiem valdīt pār planētu. Kalnieši pēkšņi izskatījās pēc pērtiķu bara, kas aplaupījis bibliotēku.
Andrejs nemanīts aizgāja. Un, gatavojoties startam, viņš uzlauza savas kajītes slēdzeni. Viņš cerēja, ka aizbraukšanas apjukumā par viņu neviens neatcerēsies. Bet negribēja riskēt.
Arheologi pazaudēja daudz laika, jo amļaks bija dzīvs, taču smagi ievainots. Elza atteicās atstāt viņu drošai nāvei, bet vīrieši nevarēja atstāt viņu bez aizsardzības, jo slepkava slēpās kaut kur netālu.
Kamēr Elza ar Fotija palīdzību mēģināja izglābt amļaku, Brauns un Levins uzkāpa drupās, taču slepkavas pēdas neatrada.
Tad no drupām izlīda ārā citi amlaki. Viņi sasēdās aplī un klusi vaimanāja. Viņi zināja, ka viņu radinieks nomirs.
Amlaks nomira. Elza neko nevarēja viņam palīdzēt.
Tāpēc, kad arheologi piebrauca pie kuģa, tas pēkšņi sāka lēnām augt, kā no zemes pieaugoša sēne. Tā kustība paātrinājās. Tas startēja.
- Ko lai tagad dara? — Fotijs van Kuns jautāja. - Mēs taču gribējām viņus apturēt.
- Vispirms, - sacīja saprātīgais Levins, - būtu nepieciešams sakārtot mūsu raidītāju. Un tas nebūs viegli izdarāms.
- Bet pēc tam, - piebilda Timofejs, - mēs turpināsim strādāt kā parasti un gaidīsim ziņas.
Viņi stāvēja un skatījās debesīs. Kuģis bija skaists, tas bija cilvēka prasmju un talanta iemiesojums. Bet viņš lidoja nogalināt.
Kaut kur tālumā gaudoja vilki. Vakarā viņi izgāja medībās.
KraijU izlīda no krūmiem, kad bija pārliecinājies, ka arheologi aizgājuši. Viņš bija pārliecināts, ka jaunākais brālis noteikti ieradīsies viņam pakaļ, lai aizsauktu viņu uz kuģi, taču, tuvojoties vakaram, viņam radās aizdomas, ka viņš ir aizmirsts. Viņš ar visu ādu juta, ka ir aizmirsts. Viņš vairākas reizes zvanīja kuģim, taču atbildes nebija.
Vēlajā vakara stundā pilsēta bija piesardzīgi klusa. KraijU labi orientējās un iztēlojās, kurā virzienā atrodas kuģis. Un viņš devās turp ar ātriem, viemnērīgiem mednieka soļiem. Viņš gāja tā, lai arheologu staciju atstātu sānis, un tāpēc viņam nācās pārpeldēt upi un pēc tam doties dziļāk mežā. Tur viņu saoda vilki, kas pamodās un pulcējās barā nakts medībām.
KraijU viņus pamanīja, ejot cauri mežam. Viņš sāka skriet. Klajumā viņš atskatījās un saprata, ka, ja nepaspēs sasniegt kuģi, viņu saplosīs. Tie bija spēcīgi zvēri, uz Pe-U tādu nebija.
Vilki viņu apsteidza meža malā, un KraijU vienu no viņiem nogalināja ar dunci. Kamēr vilki ēda nogalināto, viņš no tiem atkal atrāvās. Viņu atkal apdzina puskilometru no kuģa. Kad viņš izlietoja pēdējo bultu, viņš ieraudzīja, kā kuģis paceļas debesīs. Un saprata, ka ir palicis pilnīgi viens un viņam drīz būs jāmirst. Bet viņš turpināja cīnīties. Viņš bija izturīgs un stiprs.
Viņš pagriezās uz arheologu staciju, cerot tur atrast patvērumu.
Viņš bēga, nolādēdams kuģi, Prugu, VoseņU – visus, kas viņu bija pametuši. Viņš pat nolādēja savu mīļoto brāli, kurš neatgriezās viņam pakaļ, tādējādi izdarot briesmīgu noziegumu pret asins vienotību. Viņš nezināja, ka viņa jaunākais brālis jau miris.
Vilki viņu atkal apsteidza, un viņš nogalināja vēl vienu. Bet viņš tika ievainots un sāka kļūt vājāks.
Beidzot vilki viņam uzbruka visi barā. KraijU cīnījās ar viņiem ar rokām, zobiem, viņš cīnījās pat tad, kad jebkurš cits cilvēks būtu nokritis no brūcēm un miris. Un viņš iekliedzās tieši pirms nāves, kad viņu jau nogāza zemē.
Starts tika veikts pie "Brāzmas" iespēju robežas - pēc maksimālās programmas. Kādā brīdī Andrejs pat padomāja, cik stulbi būtu mirt tāpēc, ka VoseņU slikti mācījies.
Andrejs izgāja koridorā un sasniedza sakaru centru tieši tajā brīdī, kad spēki viņu pameta pavisam. Viņš bija aprēķinājis mazliet nepareizi un aizgāja pārāk agri.
Sasniedzis krēslu, viņš iesēdās tajā un sāka skaitīt līdz simtam, lai atgūtu spēju domāt. Viņš cerēja, ka neviens vēl nav tiktāl atjēdzies, lai viņam traucētu. Lēna rokas kustība, lai ieslēgtu raidītāju. Otrais - uztvērējs. Kļuva nedaudz vieglāk. Pirmais paātrinājuma posms bija pabeigts. "Brāzma" koriģēja orbītu. DrokU aizņemts uz tiltiņa. Prugs joprojām rīcībnespējīgs. VoseņU sakaru centrā nav ko darīt... Andrejs mierināja sevi. Tagad daudz kas varētu būt atkarīgs no viņa darbības panākumiem.
ieslēdzās automātiskais izsaukums.
- "Brāzma", - atkārtoja "Vacius", - "Brāzmu" izsauc "Vacius".
Šos vārdus mašīna atkārtoja jau trešo dienu.
Tagad ieregulēšana. Viņš neatcerējās "Vacius" izsaukuma datus. Reiz viņš no galvas zināja visas gravitācijas sakaru frekvences, visas Kosmosa flotes kuģu izsaukuma datus. Izsaukuma signāli mainījās reti... Viņa pirksti paši izvēlējās kodu. Ieslēdza raidītāju. Tagad uztvērējs. Nē, tas noregulēts uz svešu staciju – tikai statisks. Varbūt tā ir Varaiju stacija, bet tagad mūs tas neinteresē.
Uztvērējs atdzīvojās pirmais. Mehāniskas balss automātiskais izsaukums:
- Kosmosa flotes kuģis "Brāzma".jūs izsauc "Vacius" . Kosmosa flotes...
Pēc tam ar pusotras sekundes aizkavi iedegās raidītāja indikators.
Gravitācijas viļņu momentāna izplatīšanās Visumā nav beznosacījuma. Kavēšanās ir saistīta ar telpas izliekumu, un ievērojamos attālumos šis savienojums var kļūt neuzticams. Bet "Vacius" bija ļoti tuvu, pat ne Galaktikas mērogā.
- "Vacius", - Andrejs runāja, pieliecies pie mikrofona režģa, - izsauc "Brāzma". dzirdat mani?
- Jūs dzirdu lieliski! - atskanēja balss, un tajā pašā mirklī Andrejs ar muguru sajuta gaisa kustību - kāds ienāca stūres mājā.
- Atcerieties! - Andrejs gandrīz iekliedzās, jo visa mugura, viss ķermenis saspringa, gaidot kinžala dūrienu. - Neuzkāpiet uz "Brāzmas"!
Spēcīgā, gredzenotā DrokU roka nospieda taustiņu, pārtraucot savienojumu.
DrokU bija bāls – bija skaidrs, ka arī pārslodzes viņam nav bijušas vieglas. Viņš parāva krēslu pret sevi, un tas pagriezās tā, ka Andrejs atradās ar muguru pret pulti un pretī Droku.
- Kāpēc jūs pārtraucāt savienojumu? - Andrejs mēģināja piecelties, bet DrokU bija priekšrocība - viņš stāvēja kājās. Ar īsu sitienu pa plecu viņš piespieda Andreju palikt krēslā.