- Mēs taču vienojāmies, - viņš teica, - ka saskaņosim savas darbības. Jūs varat visu sabojāt.
- Neesmu pārliecināts, ka mēs esam sabiedrotie.
- Ja es būtu ienaidnieks, es būtu jūs nogalinājis minūti atpakaļ. Neviens jūs nežēlotu. Man pietiek pateikt Prugam, ka jūs mēģinājāt sazināties ar "Vaciusu" - un jūs neeksistētu.
"Labi," Andrejs domāja, "mēs nevēlamies atklāties, lai gan mums ir aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā".
- Tad paskaidrojiet.
- Jūs izgājāt no kajītes bez atļaujas, izmantojot manu aizsardzību, - DrokU sacīja. - Un nolēmāt apdraudēt visu. Es taču teicu - mūs gaida uz Pe-U. Prugam nekas nesanāks. Nekas. Jūsu darīšana ir sēdēt un klusēt, nevis izaicināt savu nāvi. Jūsu laime, ka parādījos es, nevis Prugs.
Andrejs nedaudz atliecās, lai lektu. Taču pēdējā brīdī viņa skatiens iekrita pusatvērtajās durvīm – tajās stāvēja karotājs, kas nepārprotami tēmēja uz Andreju ar gaisa cauruli. Karotājs nesaprata sarunu, bet viņš zināja savu pienākumu.
– Ko jums izdevās pateikt "Vaciusam"? - DrokU jautāja.
- Jūs taču dzirdējāt. Jūs neatļāvāt...
– Kad es iegāju, jūs sazinājāties un paspējāt pateikt dažus vārdus nesaprotamā valodā.
- Viņu valodā, - sacīja Andrejs. – Teicu, ka izeju uz sakariem – pieklājības žests. Es stažējos uz viņu kuģa.
- Labi, - DrokU teica. Viņš nepārprotami steidzās. - Mēģināšu noticēt, ka jūs neko nepaspējāt sabojāt. Un es lūdzu jūs turpmāk neiejaukties - tas ir mūsu uzdevums neitralizēt noziedzniekus. Skaidrs? Ja es jūs atkal pieķeršu pie slepenām intrigām, es jūs nežēlošu. Un zvēru, ka vienmēr varu saistīt jūsu nāvi ar nejaušiem cēloņiem.
Andrejs aizgāja bez strīda. Un tik ātri gāja pa gaiteni, lai gan pārslodzes joprojām bija dubultas, ka karotājs nespēja viņam tikt līdzi un uzkliedza, lai viņš nebēg.
Andrejs mierīgi atvēra medpunkta durvis un iegāja tajā tā, it kā viņš tur dzīvotu. Viņa aprēķins izrādījās pareizs – karotāji jau bija neizpratnē, kur dzīt šos nemierīgos gūstekņus.
Doktors jau bija piecēlies no pārslodžu krēsla un rosījās reanimācijas kajītē, pārbaudot, vai ar Vitasu viss ir kārtībā.
- Kas jauns? - doktors jautāja. - Jūs bijāt pie Pruga?
- Mēģināju sazināties ar "Vacius", - Andrejs teica, ieslēdzot interkomu. DrokU sēdēja krēslā un izsauca Pe-U, bet atbildes nebija.
- Kāpēc? - doktors jautāja.
- Lai viņus brīdinātu. Lai viņi mums netuvotos.
- Jūsu uzvedība dažreiz man šķiet burtiski noslēpumaina, - sacīja doktors.
- Jūs atkal aizmirstat to, ko ļoti labi ziniet. "Vacius" ir neapbruņots civilais laineris. Viņa komanda ir pilnīgi civili ļaudis, kas nekad nav piedalījusies cilšu karos. Vai vēlaties, lai viņi vienkārši tiktu nogalināti? Droks un Prugu to vēlas ļoti. Tomēr divu civilās aviācijas kuģu sagūstīšana vienlaikus būtu vairāk nekā veiksme.
- Bet, ja viņi netiks apturēti, tur taču ir bumbas un citi ieroči...
- Nedomāsim par bumbām kravas nodalījumā. Man šķiet, ka galvenās briesmas tās rada tieši mums. Planētai Pe-U nekas nedraud.
"Vacius" saņēma divas gravigrammas, kas dažas lietas precizēja un dažas sajauca. Bet "Vacius" kapteinis necieta neskaidrību.
Viena gravigramma nāca no kosmodroma uz Pe-U. Uztveršana bija nestabila, lauka spriegums visu laiku svārstījās, it kā stacija būtu slikti noregulēta.
Gravigramma ziņoja tikai par to, ka "Brāzma" ir aizlidojusi uz Ar-A. Pēc tam savienojums pārtrūka. Bet, tā kā šī gravigramma tikai apstiprināja to, ko jau zināja pats kapteinis, viņš to nolika malā.
Otrā gravigramma nāca neilgi pēc pirmās. Tā bija daudz noslēpumaināka. Tās avots bija kuģis "Brāzma", kas, kā zināms, atradās pirātu rokās. Nez kāpēc tā kapteiņa valodā brīdināja, ka viņš nekādā gadījumā nedrīkst uzkāpt uz "Brāzmas".
Bet "Vacius" kapteiņa vajadzībām otrā gravigramma bija daudz interesantāka un daudzsološāka. Tā ļāva izsekot "Brāzmu" un apstiprināt, ka kuģis ir startējis no planētas Ar-A un dodas uz Pe-U. Ja tā mērķis ir pēc iespējas ātrāk nokļūt Pe-U un tas gāja pa optimālo trajektoriju un ar ātruma ierobežojumu, tad ar lielu precizitāti var aprēķināt, kur un kad to varēs pārtvert. Šo punktu aprēķināja dators un ziņoja kapteinim sešpadsmit sekundes pēc Andreja savienojuma ar kuģi. Un kapteinis caur interkomu varēja sazināties ar savu apkalpi, kas nepacietīgi gaidīja ziņu, ka pēc stundas un divdesmit minūtēm sagūstītais kuģis "Brāzma" būs redzamības zonā.
"Vaciusa" kapteinis uz kuģa izsludināja trauksmi. Viņš nekādi nevarēja saprast, kas un kāpēc vēlējies ar viņu sazināties no "Brāzmas". Tie, kas sagūstīja kuģi, klusēja un neatbildēja uz pastāvīgo izsaukumu. Tāpēc precīzāk ir pieņemt, ka sakaru telpā iekļuvis kāds no apkalpes, un, ja tā, tad sakaru zudums nozīmēja, ka viņš ticis pieķerts stūres mājā. Tāpēc kapteinis veica šādas darbības:
lika izvietot lazareti un nosūtīja divus palīgus pie kuģa doktora;
pavēlēja kambīzē pagatavot diētiskas vakariņas divpadsmit cilvēkiem – tā viņš novērtēja "Brāzmas" apkalpes locekļu skaitu;
pavēlēja — viņš bija apdomīgs — atbrīvot divas lielas kajītes un uzstādīt tām ārējās slēdzenes, lai tās izmantotu to bandītu izolācijai, kuri sagrāba kuģi;
sapulcināja savus palīgus, lai izlemtu, ko darīt – gadījumā, ja bandīti pretosies.
Visuma civilie piloti ir klaiņotāju tauta, un viņu darbs ir saistīts ne tikai ar pastāvīgām garām prombūtnēm, bet arī ar pastāvīgām briesmām, kas nav acīmredzamas pasažieriem vai nejaušiem cilvēkiem. Taču, dodoties kosmosā, katrs pilots zina, ka viņa kuģis ir nekas vairāk kā magoņu sēkliņa okeānā.
Šī izolācija no pārējās cilvēces, tīri fiziska izolācija, rada ciešas brālības sajūtu starp pilotiem. Maz ticams, ka Galaktikā ir cilvēku kategorija, kas tik cieši vēro citus kopienas locekļus. Kosmoflotes laineru nav tik daudz, bet tomēr to ir vairāk nekā simts. Daudzi astronauti pazīst viens otru, viņiem ir iecienītākie tikšanās punkti, sava folklora un pat savas tenkas. Un svešam cilvēkam ir ļoti grūti iekļūt šajā pasaulē - vispirms viņam jāiziet ne viens vien zvaigžņu maršrutu lidojums.
Bet, ja kāds no Kosmosa flotes pilotiem nonāks nepatikšanās, viņam palīgā nekavējoties nāks visi viņa brāļi - visi, kas to spēj. Tas ne vienmēr ir iespējams – katastrofas kosmosā visbiežāk notiek acumirklī un nevienu neatstāj dzīvu. Bet ir izņēmumi.
Galu galā, kad pirms četriem gadiem šāda katastrofa notika ar kapteiņa Andreja Brūsa kuģi, viņš palika dzīvs tikai tāpēc, ka Vitasa Jakubauskas vadībā esošais kuģis "Vostok", saņēmis briesmu signālu, paspēja ierasties tieši divas stundas pirms laika, kad tas tika aprēķināts ar datoru un divdesmit minūtes pirms tam, kad būtu par vēlu.
Nav pārsteidzoši, ka minūtēs, kad "Vacius" tuvojās tikšanās vietai ar "Brāzmu", sakaru nodalījumā burtiski dārdēja jautājumi, padomi un palīdzības piedāvājumi. Turklāt uz "Brāzmas" bija uzreiz divi labi pazīstami kapteiņi - Brūss un Jakubauskas.
DrokU apsēdās pilota krēslā. VoseņU blakus krēslā. Viņi klusēja. Tad VoseņU jautāja:
- Vai es varu jums uzdot jautājumu?
- Jā.
- Ja mēs ieradīsimies un viss būs kārtībā, kā mēs nometīsim bumbu?
- Atvērsim lūku un metīsim, - Droku ātri atbildēja.
— Bet, ja nu nesprāgs?
- Ir svarīgi, lai visi zinātu, ka mums ir bumba.
- Bet ko darīsim, ja tā nesprāgs?
- Tātad metīsim otro, - sacīja DrokU.
Viņi atkal apklusa.