Tas bija gan laimīgs gadījums, gan mākas strādāt ar datoru rezultāts.
Kad Andrejs tika uzņemts uz klāja, viņš bija bezsamaņā, viņš atjēdzās tikai bāzē, pēc daudzām dienām, un ilgu laiku neticēja, ka ir dzīvs. Jo viņš mira pārāk lēni un droši.
Pēc atveseļošanās mediķi saprata, ka trauma ir tik dziļa, ka Andrejs nekad vairs nevarēs iziet kosmosā. Pat uz Zemes viņš izvairījās iziet naktī, kad spīdēja zvaigznes.
Psihiski nepilnvērtīgam cilvēkam nav tiesību komandēt kuģi un atbildēt par citu cilvēku dzīvībām. Andrejam tika piedāvāts darbs uz zemes. Viņš deva priekšroku pamest Galaktisko centru: nevēlējās tikties ar saviem bijušajiem kolēģiem, jo nosodīja sevi par šo sindromu, uzskatīja to par kaut ko apkaunojošu.
Tieši tāpēc, jau uzvilcis skafandru, jo nevarēja to neuzvilkt, sastinga slūžās ar visu savu būtību saprotot ka nespēs sevi piespiest iziet ārpusē.
Viņš noskaitīja līdz piecdesmit, tad vēlreiz līdz piecdesmit. Tad viņš nodomāja: “Ja es tagad iziešu tur, kur ir tikai zvaigznes un tukšums, es nomiršu no bailēm. No apkaunojošām, lipīgām bailēm, kuras nav pazīstamas nevienam cilvēkam Galaktikā, jo no tādām neviens, tā kā es, nav miris. Bet, ja es neiešu ārā, manis dēļ nomirs citi. Un tas ir sliktāk par nāvi. Tāpēc man nav izvēles."
Un viņš ar stingstošu roku atvēra lūku, it kā nospiežot pie deniņiem turētās pistoles sprūdu. Tad viņš stingri satvēra kuģa korpusa kronšteinus un izlīda līdz jostasvietai. Viņš neskatījās uz augšu, bet tikai uz priekšu, uz slīpo vaļveidīgo kuģa muguru.
Viņam bija ejams tāls ceļš. Viņam bija jānokļūst turoties pie kronšteiniem līdz ārējai antenai, kas kontrolēja kuģa pieejas un telpu ap lūku, un arī pašu lūku, pie kam otrajā sekcijā kronšteinu nebija.
Andrejs - automātisms, dziļi iesakņojies smadzenēs, nepievīla - piestiprināja pie lūkas malas drošības trosi, ar ko vajadzēja pietikt, un aizrāpoja turoties pie kronšteina, nelaižot vaļā rokas, līdz satvēra nākamo kronšteinu. Tuvu, pie pašām acīm peldēja korpusa metāls.
Neviens viņu neredzēja, jo Prugs, kurš gatavoja slazdu, vēl nebija atgriezies uz tiltiņa. DrokU bija ar viņu, un VoseņU neieslēdza ārējo skatu ekrānus. Viņš skatījās tikai uz galveno ekrānu, uz kura lēnām auga "Vacius". Pirms atgriezās Prugs viņš redzēja, kā kuģa bortā atvērās lūka un no tās lēnām izlīda desanta kuteris. Līdz kuģim bija vairāk nekā trīsdesmit kilometru, bet uz ekrāna šķita, ka tas notiek pavisam blakus.
Tāpēc Andrejs nepamanīts aizkļuva pie antenas - neliela izciļņa kuģa korpusā, kas no augšas bija pārklāta ar caurspīdīgu keramikas apvalku. Viņš noskrūvēja vāku un ar āmuru, kas bija piesprādzēts pie remonttērpa, ar vienu spēcīgu sitienu sadauzīja uztveršanas ierīci.
Tieši tajā brīdī DrokU, kas ienāca atpakaļ uz tiltiņa, nolamāja VoseņU, kurš sajūsmināts skatījās uz kuteri, un ieslēdza tuvās darbības rādiusa antenu. Uz mirkli ekrānā uzmirgoja zvaigznes, un tad ekrāns kļuva tukšs.
- Tā tik vēl trūka! - DrokU teica.
Viņš nospieda taustiņus, mēģinot saprast, kas noticis, tad pieprasīja datoram, un dators paziņoja, ka ir bojāta antena.
Bet šajās sekundēs Andrejs jau rāpoja uz ieejas lūku. Šeit nebija skavu un kronšteinu, un Andrejs zināja, ka jebkurā brīdī var aizlidot no kuģa, it īpaši, ja kuģis nolems veikt manevru. Pusceļā līdz lūkai viņš sastinga, jo sirds dauzījās ar ātrumu divsimt sitieni minūtē, un Andrejs saprata, ka ir pēdējais gļēvulis Visumā. Par sodu viņš piespieda sevi pacelt galvu. Un pats sev par pārsteigumu ieraudzīja turpat netālu peldam majestātiski spēcīgo un ar prožektoru punktiem dzirkstošo Kosmosa flotes kuģi "Vacius". Prožektoru staros uz ieejas lūku lēnām nolaidās planetārais kuteris.
Planetārais kuteris jau bija burtiski dažus desmitus metru no "Brāzmas", un Andrejs steidzās pie lūkas, lai paspētu brīdināt pilotus par to, kas viņus apdraud.
Straujā kustība viņu norāva no apšuvuma un uznesa augšā. Un viss sākās no jauna... visas nāves... visas sešdesmit trīs stundas...
Šajā brīdī viņš tika pamanīts no kutera, un "Vacius" kapteinis, vēl nezinādams, ko nozīmē cilvēka parādīšanās uz "Brāzmas" apšuvuma, lika diviem pilotiem satikt šo cilvēku.
Andreju kaut kas paraustīja. Un viņš atguvās. Un pat saprata, ka tā ir viņa paša drošības trose.
Planetārā kutera atvērtā lūka bija ļoti tuvu, un no turienes izlidoja cilvēki augstas aizsardzības skafandros ar reaktīvajiem dzinējiem. Divi no viņiem pielidoja pie Andreja.
Viens no viņiem, "Vacius" stūrmanis, uzreiz pazina Andreju. Un sākumā pat nebija pārsteigts, jo šajā satricinājumā bija aizmirsis, kāpēc Andrejs norakstīts no kuģa.
Arī Andrejs viņu pazina. Viņš ieslēdza mikrofonu un teica:
- Pagaidi, iekšā neej. Tur ir slazds.
Viņš runāja pilnīgi mierīgā balsī, it kā uz kuģa korpusa sagaidītu viesus.
Arī "Vacius" kapteinis, kurš vēroja no kutera, pazina Andreju.
— Andrejs Brūss? Kāpēc tu esi šeit?
- Viņi sagatavojuši slazdu, - sacīja Andrejs.
Viņš neviļus turējās pie "Vacius" stūrmaņa skafandra piedurknes. Viņš atkal sāka baidīties. Nebija iespējams paskatīties uz zvaigznēm, bija jāskatās uz leju uz cieto un uzticamo kuģa virsmu.
- Kādu slazdu?
- Viņi mūs neredz, es sadauzīju ārējo tuvā apskata antenu, bet viņi gaida. Aiz slūžu kameras, lai nogalinātu pa vienam, kad jūs ienāksiet. Viņiem ir cirvji un blasteri.
- Bet kas ar pārējiem? Kur ir pārējie? — kapteinis jautāja. - ievainotie ir?
– Te ir arī doktors Geza un Vitass Jakubauskas. Viņš ir ievainots. Smagi.
– Bet pārējie?
- Daži palika uz Pe-U. Viskonti ir miris.
- Viņu nogalināja? - Andrejs balsi nepazina. Jautāja kāds no tiem, kas atradās planetārajā kuterī. šo sarunu klausījās visi.
- Un vēlas nogalināt arī jūs. Jūs nesaprotat, kas ir šie radījumi. Šī ir cita pasaule.
— Tad netērēsim laiku. Es sāku desantu, — sacīja "Vacius" kapteinis.
- Jūs mani nesapratāt?
- Andrej, - sacīja kapteinis, - mana desanta komanda ir silīcijorganikas skafandros ar augstu aizsardzību. Mēs arī padomājām. Skafandrus neviens nenovilks. Saprati? Esi mēģinājis tādu sašaut ar blasteru? Vai pārcirst ar cirvi?
– Bet ieroči jums ir? - Andrejs jautāja.
- Ar ieročiem viss kārtībā, - sacīja kapteinis. -Uz kuģa mums bija mednieku grupa. Tūristi. Mēs konfiscējām anestēzijas pistoles. Tās nogāž pat pūķi. Nāc, pie mums uz klāja, Andrej, - sacīja kapteinis. - Lūgti ciemos.
Andrejs pārgāja uz planetāro kuteri.
"Vacius" stūrmanis, viņa sens paziņa, stingri satvēra viņu aiz rokas. Otrs kosmonauts atāķēja drošības trosi. Viņi strauji pacēla Andreju, un viņš vienā mirklī atradās planetārā kutera atvērtajā lūkā. Tikai vēlāk, kad viņš atcerējās šīs stundas notikumus, viņš saprata, ka visi atcerējušies viņa slimību. Gan stūrmanis, gan kapteinis, kurš izgāja pie lūkas, lai viņu sagaidītu.
Un, kad tika aizvērta lūka, Andrejs sveicināja "Vaciusa" desantu - viņi sēdēja identiskos krēslos, kā statujas, smagos skafandros. Pret viņu pagriezās vienādas ķiveres. Kapteinis norādīja uz tukšo krēslu blakus savējam.
Pēc piecām minūtēm kuteris atkal sakustējās un, pieskaroties kuģim, padeva ierašanās signālu.
- Nez, vai atvērs? Vai arī nobīsies?
Lūka novirzījās malā, un magnētiskie satvērēji ievilka planetāro kuteri "Brāzmas" iekšpusē.
Slūžas bija tukšas.
- Sagatavojieties, - sacīja kapteinis, sekojot rādījumiem uz pults. Slūžās ieplūst gaiss. Spiediens normalizējas.