Netālu atradās "Brāzmas" kuteris.
- Kur tad viņi ir? — kapteinis jautāja.
- Es domāju, ka viņi gaida gaitenī aiz izejas. Viņiem tā šķiet ērtāk - viņi vēlas jūs sagaidīt šaurā vietā.
Atvērās kutera lūka, un kapteinis pirmais nolēca uz grīdas.
- Saņemiet viesus, - viņš teica.
Klusums.
Viens pēc otra piloti no "Vacius" uzlēca uz elastīgās grīdas.
Kapteinis pirmais devās pie durvīm, kas veda uz kuģa telpām. Viņam atvēra durvis. Viņš ienāca turot rokā anestezatoru.
Un šajā brīdī pa skafandru trāpīja uzreiz piecas vai sešas saindētas bultas. Tās salūza un uz skafandra atstājot tumšus indes plankumus. Pazibēja blastera stars.
Kapteinis turpināja iet uz priekšu. Tagad viņš redzēja karotājus.
Izšāvuši bultas un no blasteriem, viņi tvēra savus kaujas cirvjus un kliegdami metās virsū kapteinim. Prugs skrēja starp karotājiem, vicinādams savu pašu lielāko cirvi uz planētas — Kaulu drupinātāju.
Desantniekiem izdevās izšaut anestezatoru zalvi, pirmie karotāji nokrita, bet pārējie paspēja uzgāzties, ar cirvjiem sitot pa ķiverēm un skafandru plastmasu.
Cīņa bija nevienlīdzīga – cirvis nevar sacirst skafandru.
Šauro gaiteni piepildīja kņada, ķermeņu pūlis, rēcieni, kliedzieni, rūkoņa.
Pilotiem bija lielākas sportiskās prasmes nekā karotājiem, kuri bija pieraduši paļauties tikai uz ieročiem, un anestezatori strādāja nevainojami. Karotāju skaits saruka, un cilvēki skafandros lēnām virzīja savu izretināto pulku kopkajītes virzienā.
Prugs izmisīgi vicināja cirvi, viņam izdevās vai nu ar sitienu spēku, vai ar ķermeņa smagumu notriekt divus vai trīs astronautus, kaut arī viņa ķermenī jau bija iedūrušās trīs anestēzijas adatas, viņš turpināja cīnīties un viņam šķita, ka desantnieki jau padodas viņa spiedienam.
Un negaidīti sabruka. Pilnā augumā.
Atlikušie karavīri joprojām turpināja pretoties, bet koridors kļuva tik brīvs, ka Andrejs spēja izlauzties cauri pūlim un aizsteidzās pa koridoru.
Viens no karotājiem, izkrāsots kā citi kaujas rakstos, skrēja viņam pa priekšu. Varēja redzēt, ka Pruga krišana atņēmusi viņam vēlmi karot. Karotāja mugura bija pazīstama. Andrejs viņu nevajāja - viņš steidzās uz medpunktu. Bēgošais karotājs atskatījās, un Andrejs pazina VoseņU. Tas arī pazina Andreju. Aizmugurē kaujas troksnis norima.
VoseņU pēkšņi zaudēja spēkus. Viņš atspiedās pret sienu un skatījās, kā Andrejs gāja viņam klāt. Viņš piespiedās pie sienas, paceļot cirvi, kā vājš zēns paceļ akmeni, kad viņam tuvojas visā skolā pazīstams stiprinieks.
Andrejs pienāca viņam klāt. VoseņU viņam ar cirvi iesita pa krūtīm. Cirvis noslīdēja pāri skafandra plastmasai.
- Gribēju tev pajautāt, VoseņU, - Andrejs teica, - kāpēc tu nogalināji PetriA?
VoseņU sāka slīdēt pa sienu lejup – it kā gribētu ar to saplūst, pazust.
- Zvēru pie debesīm, - viņš runāja, - Zvēru pie savas mātes dzīvības, zvēru pie visbriesmīgākajām mokām melnajā valstībā - es nenogalināju PetriA. Es gandrīz nogalināju to, kurš viņu..., kad redzēju, ko viņš izdarījis.
- Kurš tas bija?
VoseņU noslīdēja uz grīdas un nometās pie Andreja kājām.
- Tas bija DrokU, - VoseņU teica, - tas bija viņš. Mēs nācām pēc mundiera, un mums bija jāpaņem līdzi uzziņu grāmatas. Un atnāca viņa un mūs ieraudzīja. Un dzirdēja mūs runājam. Teicu DrokU: PetriA atnāca, pasveicinies, viņa strādā pie mums. Es baidījos, ka viņš viņu nogalinās ... Bet viņš pasmējās un teica ...
Pa gaisu nošņāca duncis un iedūrās VoseņU kaklā. Viņš ievaidējās, saļimdams uz grīdas.
Aiz Andreja stāvēja DrokU. Viņš pienāca ļoti tuvu un pasmaidīja. Savu parasto puiciski labsirdīgo smaidu.
- Tātad mēs uzvarējām, - viņš teica. – Un arī VoseņU dabūja to, ko bija pelnījis.
- Kāpēc tu viņu nogalināji, DrokU? - Andrejs jautāja. - No kā tu baidies?
- Mans zvaigžņu draugs, - DrokU teica, - varat runāt par atriebību, cik vien vēlaties. Bet esat tā iekārtots, ka jūsu dabiskās jūtas: naids, mīlestība, atriebība – to visu nomāc audzināšana. Līdz mūža beigām jūs būtu mocījis naids pret VoseņU, bet jūs nevarētu nogalināt šādi ar savām rokām, nogalināt dzīvu cilvēku. Tātad kādam bija jums jāpalīdz.
- Man tevi aiztur, - sacīja Andrejs.
- Tev - mani? Pēc visa, ko esmu izdarījis jūsu labā?
- Tu esi izdarījis vairāk, nekā stāsti. Patiesībā tu biji virzītājspēks aiz Pruga muguras. Es zinu to un zināju to jau iepriekš. Par tevi un tavu priekšnieku VaraijU.
DrokU nemaz nebija pārsteigts.
- Loģiski, - viņš teica. – Tev vajadzēja uzminēt. VoseņU izmuldējās. Vai arī tu nejauši dzirdēji...
Šādi runājot, DrokU lēnām virzījās gar sienu, lai paietu garām Andrejam.
- Nogalini mani,- sacīja DrokU, arī skatīdamies Andrejam acīs. - Tu tagad domā, ka VoseņU, šis gliemezis, ne pie kā nav vainīgs... - Kustība gar sienu turpinājās. Nebija palicis daudz, un varēs skriet ...
Interesanti, kur viņš grib bēgt? Šis koridors pagriežas uz noliktavām. No turienes var nokļūt gan angārā, gan noliktavā, kur tika sakrautas bezjēdzīgās tūkstošgadīgās bumbas. Var paslēpties noliktavā starp bumbām un, tur ieslēdzies, šantažēt citus, nopērkot savu dzīvību. Varētu mēģināt sagrābt planetāro kuteri un aizlidot ar to, cerot nokļūt kādā nomaļā vietā uz Pe-U... Dievs vien zina, kas viņam bija galvā.
- Pat ja es nogalināju, - DrokU teica, - pat ja es. Kas tu tāds esi, lai uzņemtos atriebību? Tu tagad atlaidīsi mani un skriesi pie savējiem ... tu novirzīsi manas problēmas risinājumu uz viņiem. Bet vai zini to, ak zvaigžņu atnācēj, ka mūsu spēle vēl nav beigusies? "Brāzma" lido virzienā uz Pe-U. Mūs gaida VaraijU. Viņš – nevis tu – valdīs pār planētu.
DrokU metās pa prom gaiteni. Viņš bija daudz vieglāks par Andreju, viņš bija bez skafandra, un varbūt būtu varējis aizbēgt. Bet Andrejs bija gatavs šim izrāvienam. Viņš metās pakaļ DrokU, lidojumā sagrāba viņu aiz kājām un nogāza. Kustības inerce viņus aizvilka pa koridoru vēl divus metrus. DrokU izmisīgi pretojās, kas bija bezjēdzīgi, jo nevarēja caursist skafandru.
Sagriezis DrokU roku aiz muguras un piespiedis viņu piecelties un stāvēt saliekušos, Andrejs, izlikdamies, ka nedzird lāstus, ko DrokU bija uz viņu izgāzis, sacīja:
- Ej. Ej uz priekšu.
- Kurp? - DrokU mēģināja pagriezt galvu, un Andrejs viņam ar smagu cimdu iedeva pļauku pa pakausi.
- Nu! - viņš teica.
Viņa balss ķiveres mikrofonā mainīja tembru un izklausījās apslāpēta.
DrokU gāja pa priekšu.
- Klausies, - viņš teica, - ko tu gribi darīt?
Andrejs neatbildēja. Viņi nedaudz pagājās pa gaiteni. No aiz stūra iznāca "Vacius" kapteinis. Aiz viņa stāvēja doktors.
- Andrej, es ļoti priecājos, ka esi dzīvs! - doktors teica.
- Viņam nav tiesību tā izturēties pret mani! Es zinu galaktikas likumus. Katra cilvēka dzīvība un brīvība ir neaizskarama, - kliedza DrokU.
— Neklausieties viņā, — doktors sacīja kapteinim.
- Es esmu jaunattīstītas civilizācijas pārstāvis un pieprasu tiesības uz neiejaukšanos. Mani aizsargā neiejaukšanās likums.
- Es viņā neklausos, - Andrejam sacīja kapteinis. - Bet būtu interesanti, ko jūs ar viņu darīsiet?
- Atvēršu lūku, - sacīja Andrejs, - un izmetīšu viņu kosmosā.
- Droši vien tev taisnība, - sacīja kapteinis. - Tu labāk par mani zini, kas viņš ir. Skafandrā vai bez skafandra?
- Bez skafandra, - sacīja Andrejs.
- Pēc tam atnāc uz kopkajīti, - sacīja kapteinis. - Nāciet, doktor, apskatīsim ievainotos.