- Ir, - Olsens pārliecinoši teica. - Atmiņai. Piemiņai no jūsu brīnišķīgās planētas.
Debesīs, izlaužoties cauri putekļainajai miglai uzmirdzēja spoža zvaigzne, parādījās "Brāzma".
Andrejs to uzminēja, dzirdot, kā mainījusies pūļa dūkoņa.
Visi skatījās uz augšu. Dažiem rokās bija tālskati.
BrendijU mantinieka varenās ķepas pienesa acīm perlamutrainu teātra binokli. Kā tāds varēja nokļūt uz planētas, kādā antikvariātā tas varēja būt nopirkts - bija neizskaidrojami.
Zvaigzne pārvērtās par dzirkstošu disku, un, krītot, tas pamazām auga un palēnināja gaitu.
Protams, Andrejs varēja doties uz dispečeru telpu. Bet dispečeri šobrīd bija aizņemti, un viņiem nevajadzētu traucēt. Un arī kapteinis Jakubauskas ir aizņemts. Piezemēšanās ir prestižs jautājums. Kapteiņa vizītkarte. It īpaši, ja uz planētas nolaižas pirmais gravitolidnis. KF aģenta darīšana ir parakstīt protokolus un rēķinus, satikties, izbraukt, izklaidēt un smaidīt. Tam ir tikai netieša saistība ar lidojumiem.
"Brāzmas" disks viegli piezemējās uz lauka, bet šajā vieglumā bija tāds spēks, ka nodrebēja zeme.
Kuģa virzienā aizripoja platforma ar sargiem un mehāniķiem. Andrejs sekoja PetriA zilajai parūkai.
Ap ēkas stūri parādījās otra platforma , maza, oranža. Tās vidū, tērpies oranžā togā un dzeltenu kroni galvā, stāvēja karantīnas ārsts. Amats šeit bija jauns, godājams, un tajā tika iecelts kāds slaists no ārlietu ministra ģimenes.
Andrejs un Olsens devās uz priekšu, upie vieglā žoga, gar kuru zem saules nokarsuši stāvēja gvardes sargi.
Kuģis atradās nepilna kilometra attālumā. Bet patiesais "Brāzmas" izmērs kļuva skaidrs, kad tās sāniem pietuvojās pirmā platforma un izrādījās pavisam niecīga blakus "Brāzmai".
Pretī skudriņām, kas bija nolēkušas no platformas svinīgi pagriezās sudrabaina uzbrauktuve ; lūka, kas parādījās virs tās, Andrejam šķita kā tempļa vārti. Kāda velna pēc! Viņš būtu varējis komandēt šo milzīgo, smagu un šķietami bezsvara kolosu.
Skatītāju pūlis pamazām pārvarēja kautrību skata mērogu priekšā. Atkal atskanēja balsis.
Tas, kas notika tālāk, izraisīja maz intereses.
Reiss bija eksperimentāls. Uz klāja nebija ne slavenas videozvaigznes, ne svarīga viesa.
Tiesa, neviens neizklīda. Vajadzēja sevi kaut kā apbalvot par tik ilgu gaidīšanu. Apspriest, apskatīt, bet galvenais - parādīt sevi.
Turklāt pat tikšanās rutīna, kas bija ierasta un pielāgota katrai planētai bet tajā pašā laikā līdzīga visur, kur nolaidās Kosmosa flotes kuģi, bija daļa no skata. Un šajā izrādē svarīgu lomu spēlēja Andrejs Brūss.
Sakārtojis savu smilšu krāsas formastērpu – balts šajos putekļos bija bezjēdzīgs – Andrejs paskatījās apkārt. VaraijU palika stāvam pie sienas, Olsens pagāja viņam pretī. Andrejs pamanīja PetriA brāli. Šis slaists strādāja laikrakstā. Drīzāk strādāja, kad radās noskaņojums. Tagad noskaņojums bija radies, jo uz viņu skatījās divi simti dīkdieņu. Kam PetriU graciozi atmeta galvu, pašķielēja, zīmēdams gravitolidņa kontūras uz pie krūtīm piestiprinātas baltas tāfeles. Viņš bija ilustrators.
Andrejs pagājās uz priekšu. Rīt abas avīzes ziņos par notikumu: “Kuģi, kā vienmēr, sagaidīja Kosmosa flotes aģents DreijU, kuru mūsu lasītāji pazīst pēc dīvainā ieraduma no rīta skraidīt ap savu māju. Viņš bija ģērbies elegantā smilšu krāsas uniformā ar zelta pogām, ko pašuvis meistars Krire-2 ... "
Zemā platforma, kuru vadīja VoseņU, pompozs kā tītars, veikli pieripoja pie Andreja. Tas ļāva iet pa priekšu Olsenam. Platforma svinīgi uzbrauca uz nokaitētā laukuma un aizpeldēja uz kuģi.
Andrejs varēja redzēt, kā no lūkas izgāja piloti un apstājās rampas augšpusē. Andrejam šķita, ka caur karstuma un putekļu piesātināto gaisu viņu sasniedza kāda no viņiem vārdi:
- Ir nu gan karstums...
No kosmodroma atgriezās konsula jaunajā mašīnā.
Auto bija ērts, tīrs, uz gaisa spilvena, ar teicamu blīvējumu - uz sēdekļiem vispār nebija putekļu.
Olsens izlika uz ceļiem pasta maisu un to sāka pārlūkot. Andrejs nolēma, ka viņš meklē atbildi uz savu atlūgumu.
Vitass Jakubauskas gandrīz nebija īpaši mainījies. Viņam vienmēr ir bijuši blondi, gandrīz balti mati, un, ja viņš nedaudz nosirmojis, to nevarēja manīt.
Runājās par "Brāzmu". Par lidojumu. Par tā labajām īpašībām. Līdz atmiņām nenonāca, un arī nevarēja nonākt. Vitass bija smalkjūtīgs.
Līdz ar "Brāzmas" klases kuģu parādīšanos Kosmosa flotes dzīvē ir sācies jauns posms. Gravitācijas rotori ir daudz vienkāršāki nekā plazmas dzinēji. Tiem nav nepieciešama aizsardzība, tie ir pilnīgi droši. Ja plazmas lainerim ir lemts piedzimt, dzīvot un nomirt atklātā kosmosā, tad gravitolidnis var nolaisties uz jebkura lauka. Sliktākajā gadījumā kuģis piemīdīs zāli.
"Brāzmas" ātruma ierobežojumu noteica nevis dzinēja jauda, bet gan paša kuģa konstrukcijas iespējas. Vitass stāstīja, ka tagad būvē silīcija modeli. Un, ja cilvēcei lemts sasniegt momentānu pārvietošanos, tad to var panākt tikai gravitācijas lidaparātā.
Beidzot Olsens salika vēstules un kasetes somā, vīlies un trokšņaini nopūtās un jautāja:
– Jūs pie mums pirmo reizi, Vitas?
- Jā.
- Rīt aizbrauksim uz ūdenskritumiem, - sacīja konsuls.
Viņš vienmēr veda viesus uz ūdenskritumiem.
- Mums ir tikai divas dienas stāvēšanai, - teica Vitass. - Baidos, ka rīt būšu aizņemts.
Viņš norādīja uz māju melonēm, kas lidoja gar logiem:
- No kā tās ceļ?
- Agrāk tās bija no māla uz koka rāmja, vai no akmens. Tagad tas ir betons, - Olsens atbildēja. - Es tā arī zināju, ka vēstules nebūs. Bet ar nākamo kuģi ierodas komisija. Es viņus nelaidīšu vaļā, kamēr viņi neparakstīs manu atlūgumu.
- Vai tad šeit tik grūti? - Vitass jautāja.
Vitas prata uzdot jautājumus tādā tonī, it kā viņu ārkārtīgi interesētu atbilde. Viņa pelēkās acis bija pilnas ar interesi par jebkuru sarunu biedra vārdu. Andrejs iepriekš Vitasu turēja aizdomās par liekulību. Bet, kad pierada, saprata, ka Vitasam patiešām svešās darīšanas īpaši neinteresē. Viņš, tāpat kā Brūss, bija vientuļš, noslēgts un atturīgs, taču atšķirībā no Andreja nekad neatļāvās uzsprāgt nerviem, sastrādāt muļķības un pat pacelt balsi. Tikai retākajos gadījumos viņa pirksti, guļot savīti klēpī, sažņaudzās.
Olsens, Vitasa intereses aizkustināts, uzsāka garu stāstu par konsulārās dzīves sarežģītību uz Pe-U. Andrejs izklaidīgi klausījās un skatījās ārā pa logu. Dīvaini, kāpēc lai arheologs pirktu šīs atriebības figūriņas? Varbūt viņš šeit ir bijis agrāk? Jāpajautā Olsenam. Ja nu, viņš neiedomājās ieskatīties iepriekšējo gadu apmeklētāju sarakstos? PetriA teica, ka vakarā būs brīva. Bet tagad, kā nelaime, šīs vakariņas pie BrendijU mantinieka. Un atteikties nevar. Un nepaspēja viņai par to pastāstīt. Protams, viņa gaidīs. Viņa nekad neapvainojas. Un gaida. Bet Olsens ar uzjautrinošu pārliecību, ka viņa sarunu biedram ir pienākums saprast vietējo intrigu smalkumus, ko ne vienmēr saprata pats VaraijU, lai gan viņam patika tās veidot, mēģināja Jakubauskam pierādīt, ka Kitenā pie varas noteikti nāks Kruns KropU. nākamgad, un tāpēc premjera brālis zaudēs izklaides ministra portfeli un būs spiests sabiedroties ar Viņa Visvarenību.
Jakubauskas klausījās, it kā visu mūžu būtu sapņojis uzzināt par Kruņa KropU intrigām.
Mašīna pabrauca garām bazāram, tur bija ļaužu pārpildīts, garāmgājēji sastinga, lūkodamies uz mašīnas neparasto formu. Zvejnieku grupa no Tālajiem kanāliem, šķietami pirmo reizi iebraukuši pilsētā, grimasēja mašīnai, veidojot rituālas nicinājuma maskas. Nicinājums radās no bailēm. Un, lai gan tikai daži cilvēki galvaspilsētā ticēja, ka citplanētieši ir briesmoņi, jo tālāk no tās, jo krāšņāk uzplauka baumas par cilvēkiem no zvaigznēm.