Pasaulē, kurā joprojām nav ātru saziņas līdzekļu, atnācēju rutīna tiek uztverta ar neuzticību. Galu galā Andrejs, klausoties Olsena stāstījumu, kā konkubīnei KropU vakariņās izdevies noindēt savus padēlus, kādreiz uz Zemes ticēja, ka Nezināmo apdzīvo briesmoņi, kurus iztēle salika no uz Zemes eksistējušu dzīvnieku gabaliņiem. Vai nu palielināja zirnekli līdz briesmīgiem izmēriem, vai arī piestiprināja čūskas purnu pie lāča ķermeņa. Kad monstriem uz Zemes vairs nepalika vietas, jo tā tika tik ļoti izpētīta, ka nācās atteikties pat no jūras čūskas un sniega cilvēka, iztēle atrada sev jaunu barību - citas pasaules. Un cik grūti bija atteikties no brīnumiem, pat tad, kad pirmās ekspedīcijas sasniedza zvaigznes. Briesmoņu dzīves vietas tikai attālinājās no Zemes arvien tālāk un tālāk, bet pilnībā neizzuda. Vienmēr atradās jaunas leģendas, un ne tikai zemes – Galaktikas cilvēce bija tikpat tendēta uz brīnumiem kā viņu Zemes brālēni. Tieši tas, ka Galaktiku apdzīvoja viena un tā pati suga - Homo sapiens -, noveda pie domāšanas veida līdzības. Daudzējādā ziņā Galaktikas rases atšķīrās viena no otras, taču tās saplūda vienā - nepārspētā fantāzijā.
Un tāpat kā neparasta mākoņa forma kāda Šveices vai Kazahstānas iedzīvotāja iztēlē pamodināja lidojoša šķīvīša tēlu, tā kalnieša no ezera kanāliem iztēlē Galaktikas konsula mistiskās formas mašīna atspoguļojās ka vieta ko apdzīvo baigi monstri.
Andrejs paskatījās uz saviem pavadoņiem. Olsens zaļā uzvalkā ar Ezera skolas apli uz krūtīm un kapteinis Jakubauskas, izstiepis savas garās kājas Kosmosa flotes ikdienas uniformā - ļoti parasti cilvēki, ļoti parasti, runāja par absolūti neparastām lietām. Bet aiz mašīnas plānās sienas pasaule turpināja spītīgi tikšķēt pēc saviem nezināmajiem likumiem. "Un mēs esam", Andrejs domāja, "tas tievais pavediens, kas savieno Galaktiku ar šo planētu, ar šiem kalnu iedzīvotājiem un tirgotājiem, kuru bērni un mazbērni kādreiz lidos uz tālām zvaigznēm un būvēs gravitācijas stacijas. Un šī pāreja notiks daudz ātrāk nekā uz Zemes, jo līdz kosmosa laikmetam bija jāizaug mums pašiem. Un dažreiz nav zināms, kā ir labāk. Galu galā, gribam vai negribam, pati pavediena esamība starp planētu un Centru neizbēgami un pat nežēlīgi iznīcina šīs dzīves audumu, lai cik pieklājīgi, saprātīgi un humāni mēs būtu. Konflikts pastāv cilvēkos. Un, ja VaraijU spēj to pārvarēt sevī, apzināties pārmaiņu neizbēgamību un pat tās sagaidīt, tad tas pats VoseņU, lai arī apmeklējis Centru, pat iemācījies lidot uz planētu mašīnām, viņa psihi nosaka ne tik daudz zināšanas un izpratne par nākotnes spēku, bet trauma, ko rada tas, ka viņa klans ir mazs, vājš un pakļauts Brendiju klanam - šis pazemojums ir svarīgāks par visiem kuģiem, kas nāk no debesīm. VoseņU pārnāks mājās, novilks papagaiļa formastērpu, ielīdīs vakara vannā un, ja pienāks viņa kārta, nomazgās kājas sačākstējušai vecenei - klana vadonei un līdz nākamajam rītam iekritīs likumu un noteikumu tīklā kas nosaka viņa sīko eksistenci, tomēr nedaudz augstāku par to kura viņam pienākas no dzimšanas, jo viņš strādā atnācēju labā".
– Kur jūs nakšņosiet? - Andrejs sadzirdēja Olsena balsi. - Mūsu viesu namā?
- Vitass paliks pie manis, - Andrejs teica. - Jo īpaši tāpēc, ka mums šodien jadodas uz aicinātajām vakariņām.
- Kur? - Vitass bija pārsteigts.
- Vakariņās pie BrendijU mantinieka.
- Starp citu, viņš nemaz nav BrendijU atraitnes dēls, - sacīja Olsens. - Ir interesanti atzīmēt adopcijas metodi ...
- Nils, - Andrejs teica, - mums ir tikai trīs stundas līdz vakariņām, un Vitass ir noguris. Ja rīt ar ekipāžu aizvedīsi līdz ūdenskritumiem, tad Vitasam pēc tikšanās ar mantinieku būs daudz interesantāk tevī klausīties.
- Pareizi gan, zēni, - Olsens padevās, - atpūtieties. Bet es palīdzēšu PetriA izmitināt apkalpi.
- Ja viņa aizkavēsies, - Andrejs teica, - lūdzu, pabrīdiniet viņu, ka es šovakar esmu vakariņās.
- Protams, - Olsens sacīja, atverot mašīnas durvis. - Brīnišķīga meitene. Un ļoti inteliģenta.
Andrejs un Vitas izkāpa no mašīnas. Olsens teica pavadot:
- Tev laiks padomāt par savu ģimeni, Andrjuša. Vienam dzīvot ir slikti. Jeļena Kazimirovna ir tādās pašās domās.
- Paldies, - sacīja Andrejs.
* * *
Nomazgājies un pārģērbies Vitass apgūlās uz ar dzeltenu grēmas ādu pārklāta dīvāna, uzlika video brilles un sāka skatīties amatieru filmas, kuras Andrejs bija uzņēmis savos ceļojumos pa planētu.
Andrejs piezvanīja uz leju, aģentūrai. Nebija neviena. Viņš piezvanīja uz kosmodromu. Tur pateica, ka PetriA nogādājusi kuģa apkalpi uz konsulātu, un VoseņU pabeidz izkraušanu.
- Zini, kas ir patīkami? - viņš teica.
- Kas?
- Ka logs ir vaļā, un tajā ielido vējš.
- Šeit ir karsts, - sacīja Andrejs. - Pie ūdenskritumiem gaiss ir tīrs, kristālisks. Varbūt es aizbraukšu tev līdzi. Pierunāšu PetriA un aizbraukšu.
- Kas viņa ir? -Vitass jautāja.
- Mana palīgs.
- Olsens vēlas tevi apprecināt ar viņu?
- Viņam vajadzētu strādāt par savedēju, - Andrejs sacīja ar nelielu aizkaitinājumu. - Viņš ļoti labi zina, ka es nevaru viņu apprecēt.
Vitas nejautāja, kāpēc. Viņš nekad neuzdeva nevajadzīgus jautājumus. Andrejs nevēlējās paskaidrot. Vitass varētuno domāt, ka Andrejs ir veiksmīgi iesakņojies uz šīs planētas un ir apmierināts ar kluso, purvaino dzīvi. Bet, ja viņš tā vēlas domāt, lai domā.
- Uz Zemi netaisies? - Vitas jautāja, sapratis, ka Andrejs nevēlas runāt par PetriA.
- Pagaidām nē. Esi izsalcis?
- Karsti, - teica Vitass. - Vēlāk.
Andrejs pagatavoja augļu maisījumu ar ledu. Vitasam maisījums garšoja.
- Un ko viņi atrada uz Ar-A? - - viņš jautāja.
– Vai ziņas jau sasniedza Centru?
- Galaktika ir maza, - sacīja Vitass. – Un notikumu nav daudz. Bet mēs, piloti, iznēsājam ziņas.
- Un tenkas,- sacīja Andrejs.
- Tā ir taisnība, ka tur dzīvojusi gigantu rase?
- Vēlies sensāciju?
- Vēlos.
- Planēta ir izmirusi. Galaktiskā patruļa to klasificējusi kā neapdzīvotu.
- Tuksnesis?
- Nē, tur ir viss, bet nestabila atmosfēra, spēcīgi klimatiskie traucējumi. Nabadzīga flora un fauna.
– Kolonizācijas rezerve?
– Kolonizācijas rezerve ar perspektīvām apmesties visā sistēmā.
- Bet tagad?
- Tagad viņi izrakuši daudz interesantu lietu. Un, ja Fotijs van Kuns nebūtu pazudis, mums vakar vakarā būtu iespēja dzirdēt daudz interesanta no aculiecinieka mutes.
- Aculiecinieka?
- Šeit atlidoja viens no arheologiem. Vakar vakarā viņam bija jālasa ziņojums par izrakumiem Zinību skolā. Sensācija numur viens. Visa muižniecība uzvilka zābakus un piesprauda spalvas. Iedomājies, ka uz divdesmitā gadsimta Zemi no Marsa ar vēstījumu lido arheologs, ka tur ir atklātas atlantu pēdas.
- Kāpēc lekcija nenotika?
– Tāpēc, ka Fotijs van Kuns izgāja uz atriebības takas.
- Andrjuša, saprotamāk!
- Es pats ne velna nesaprotu. Neviens neko nesaprot. Jebkurā gadījumā arheologs pazuda bez vēsts. Pilsētas centrā, akmens metiena attālumā no Zinību skolas. Un vietējais Šerloks Holmss ir pārliecināts, ka Zinību skolas vietā viņš devās kaujā ar kādu vietējo klanu.
– Bet patiesībā?
- Patiesībā, viņu vajadzēja apsargāt. Galu galā, ja jau uzskatīt sevi par civilizētu planētu, tad kaut kā jāatbilst šim titulam. Viņu varēja nolaupīt, lai saņemtu izpirkuma maksu, viņš varētu tikt nogalināts, lai gūtu ienākumus no kabatu satura. Varbūt tā ir kaut kāda izolacionistisku akcija. Par viņiem daudz runā, bet neviens īsti neko nezina.