Kirs Buličvevs
Ļaunuma spogulis
Romānā aprakstīto notikumu ģeogrāfija:
Rangūna - tagadējā Jangona - lielākā Mjanmas (Birma) pilsēta ievērojama ar britu koloniālo arhitektūru un ar pasaulslaveno Švedagona (Šuedagoun) pagodu
Birma - tagadējā Mjanma - dienvidaustrumu Āzijas lielākā daudznacionālā valsts. Galvaspilsēta - Jangona.
Ligona - neliela dienvidaustrumu Āzijas kalnu karaliste, izveidojusies, kad Hmaungu etniskais grupējums aizbēga no Ķīnas uz Laosu, bet pēc tam nonāca kāda no Birmas ziemeļdaļas kalnu rajoniem.
Nevajadzētu pūlēties sameklēt Ligonu kartē vai izdarīt analoģijas starp šeit aprakstītajām reālijām vai personām. Autors pārveidojis gan valsts, gan tajā esošo pilsētu nosaukumus.
Lasītāja ērtībām var paziņot, ka, tad ja Ligona eksistētu ar šo nosaukumu, tā atrastos Dienvidaustrumāzijā, kaut kur starp Malaiziju, Taizemi un Birmu. Galvenā šīs valsts pilsēta - Ligona, atrodas pie Andamana jūrā ieplūstošās Kangemas upes.
Ligonas platība - 138,670 kvadrātkilometri. Iedzīvotāju skaits - 6,8 miljoni, no kuriem 80% ir ligonieši, monkhmeru grupas pārstāvji un radniecīgās kalnu ciltis, pārējie ir no Indijas, Ķīnas un kaimiņvalstīm. Klimats - tropisks, musonu tipa. Reljefs - kalnains, izņemot plašās Kangemas un Sapui upju ielejas, kur koncentrējas lielākā daļa iedzīvotāju. Ligonas flora un fauna ļoti bagāta. Līdz pat šodienai piekrastes kalnos un mangrovju mežos sastopami reti dzīvnieki, tostarp Sumatras degunradzis, zilais stārķis utt. Tīkkoka mežos dzīvo savvaļas ziloņu bari.
Ligonas vēsture sakņojas tālā pagātnē. Saskaņā ar leģendu, pirmo valsti šajā teritorijā dibināja brahmans Vikrama, kas pēc tam, sludinātāja Talliki ietekmē pārgāja budismā. Pilsētas Ligonā parādījās mūsu ēras 1. tūkstošgades vidū. Pagājušā gadsimta sākumā franču arheologs Matjē atklāja džungļos pazudušās Srimatramas drupas - viduslaiku Dienvidligonas galvaspilsētu. Ligonu 1891. gadā iekaroja Lielbritānijas karaspēks, un neatkarību tā atguva tikai 1951. gadā.
1957. gadā starp Ligonas Republiku un PSRS tika noslēgts tirdzniecības līgums, un kopš 1959. gada diplomātiskās attiecības ir nodibinātas vēstniecības līmenī.
...
1. nodaļa IMPĒRIJAS TALISMANI
Epidaura impērijas otrā ministra un viņu pavadošās personas vizīte notika slepeni, tāpēc plašsaziņas līdzekļi, par izcilo viesu ierašanos uz Zemes, nepaziņoja, un tikšanās ar tiem, Korai bija pilnīgs pārsteigums.
Tajā brīdī Kora bija tikko nokritusi no dēļa, uz kura traucās, balansējot rīta saulē dzirkstošā okeāna viļņa nogāzē, kurš vēlās uz Austrālijas pludmali netālu no Darvinas pilsētas. Nedaudz sašūpojusies, Kora zaudēja līdzsvaru, dēlis aizslīdēja sānis, vilnis, ar putojošu cekulu, panāca, sagrieza, savērpa, ienesa sālsūdens un smalku smilšu maisījumā, bet tieši tobrīd ausī atskanēja viņas priekšnieka, komisāra Milodara balss:
- Trešais, nekavējoties uz sakariem!
Būdama disciplinēta un izpildoša aģente, Kora nekavējoties atbildēja:
- Klausos priekšniek!
Bet atbildes vietā komisārs dzirdēja tikai burbuļošanu, ūdens troksni, kas ielija Koras plaušās, un bija šausmīgi apmulsis, jo šajā brīdī otrais ministrs un viņu pavadošais Inkognito, saukts par Seju, uzmanīgi klausījās, kā komisārs sazinās ar savu aģentu, un varēja padomāt, to pašu, ko padomāja Milodars: Kora Orvata pavada laiku jautrā, vieglprātīgā kompānijā un atbildes vietā ielej sevī glāzi alus vai pat pudeli vīna.
Bet Kora, protams, aizrijās un pat gandrīz zaudēja samaņu.
Vilnis turpināja velt ļengano ķermeni, un meitenes kaklā ielija ūdens. Apstulbinātie Epidaura vēstneši sastinga ar atvērtām mutēm, jo viņiem nebija ne jausmas, ka var eksistēt humanoīdi, kuri var izdzert tik daudz vienā paņēmienā.
- Atlaidīšu! - iebļāvās Milodars, aizmirstot, ka viņam jāsargā sava kantora gods. Bet pat viņa pacietībai bija robežas. - Tā viņi visi beidz!
- Atvainojiet? - apvaicājās Seja.
- Visi viņi ar laiku nodzeras, nosmēķējas, nonarkojas - nervi, mani nervi! Visus ar robotiem aizvietošu!
Un it kā atbildot uz šo dusmu uzliesmojumu, šķidruma absorbcijas skaņas pārtrūka.
- Nu re, paldies Dievam, - Milodars ar riebumu pateica, - padzērās.
- Meklēsiet mums citu aģentu? - Jautāja lietišķais otrais ministrs.
- Protams. Un daudz labāku par šo Koru Orvatu!
Milodars bija satraukts. Vienmēr pienāk vilšanās brīdis. Šo brīdi viņš gaidīja jau sen - vilšanās aģentā Korā Orvatā, labākajā InterGpola darbiniecē. Nevar taču tas tā būt - vairāki gadi nepārtrauktu sasniegumu! Tur jebkurš nobrauks no sliedēm ... "Bet varbūt esmu pārāk skarbs pret viņu?"
Ar šo domu Milodars ieslēdza kartotēku. Uz ekrāna mirgoja aģentu jautrās, aukstās, skumjās, maigās, nežēlīgās sejas, un komisārs atkārtoja tikai ar lūpām:
- Tas neies, tas nederēs ... tas neies. - Visi bija labi izlūki, blēži, spēlmaņi, slepkavas, ideālisti, bērnu namu laupītāji - kas tik nenonāk Galaktiskajā policijā, kura rūpējās par kārtību simtiem parseku aizkulisēs! Bet otras Koras viņu vidū nebija.
Komisārs manāmi saskuma.
Viņu varēja saprast. Pats bija pārdzīvojis grūtu periodu savā dzīvē, jo bija izšķīries no Džuljetas. Nu kāpēc viņa tā izdarīja... Kāpēc?
Milodars nepamanīja,kā iegrima skumjās ģimenes problēmās un, skatoties uz ekrānu, uz darbinieku sejām, to vietā redzēja Džuljetas seju.
Epidaura sūtņi turpināja lepni un aizvainoti klusēt. Tik augsta ranga ierēdņu uzņemšana izrādījās zem katras kritikas, un, ja ne ārkārtējā vajadzība, viņi būtu tiešā nozīmē aizcirtuši durvis.
Protams, neviens šajā kabinetā vairs nedomāja par Koras likteni, kura, šī nelaikā notikušā izsaukuma dēļ, gandrīz gāja bojā.
Vārds "gandrīz" šeit netiek lietots nejauši, jo patiesībā Kora izdzīvoja par brīnumu, tāpēc ka pašā ūdens malā, kur nesniedzās no cīņas ar krastu nogurušās viļņu mēles, sēdēja kaķis Zvaniņš, uzticīgais draugs un iemīļotais Koras Orvatas kaķītis... Zvaniņš no citiem kaķiem atšķīrās ne tikai ar pieķeršanos savai saimniecei un ārkārtīgajām prāta spējām, bet arī ar kaķiem neparastu, pārgalvīgu drosmi.
Zvaniņam nepatika, kad Kora vizinājās pa viļņiem, nepārtraukti riskējot ar dzīvību, bet vēl vairāk viņš nemīlēja situācijas, kad īsti nevarēja palīdzēt. Pat ņūfaundlendieša auguma kaķis nevar peldēt tā, kā viņam gribētos - kaķa ķepas pielāgotas sauszemes dzīvei.
Bet, neskatoties uz to, ar konvulsīvu žāvu, kas nodeva ārkārtīgu uztraukumu, Zvaniņš izdvesa kaujas saucienu, kas lika visiem peldētājiem un braucējiem uz dēļiem nodrebēt un pat pamodināja glābēju Džeku Makdonaldu. Ar raudienu kaķis metās ūdenī un acumirklī pazuda tajā.
Šeit mums nu ir jāpateicas glābējam Džekam Makdonaldam, kurš, aizmetis miegu, kā konfekšu papīriņu no konfektes, divos lēcienos atradās pie okeāna. Ieraudzījuši glābēja steigu un saprotot, ka šīs pludmales vīriešu vidū populārākā meitene Kora ir noslīkusi, milzīgajos viļņos metās vēl četrdesmit vīriešu...
Pēc trim minūtēm milzīgs vilnis iznesa uz smiltīm nedzīvo Koru, nedzīvo kaķi, apdullināto glābēju un lielāko daļu jauniešu. Sākās skaļas debates par to, vai atpumpēt Koru tepat, vai nogādāt viņu slimnīcā Darvinā, bet, par laimi, tuvumā izrādījās medmāsa Taņa Naitingeila, tās pašas Naitingeilas tālā radiniece un mantiniece. Taņa prasmīgi veica mākslīgo elpināšanu vispirms Korai, tad kaķim un, visbeidzot, Džekam Makdonaldam.