Vecmāmiņa nepabeidza savu tēju un devās uz stūri, pie savas lolotās tīnes, kur glabājās viņas mīļākie sīkumi - neaizstājams uzpirkstenis, pilngadības svētkos pirktas krelles, tēvoča Matveja aproču pogas, pērļu podziņas, rotaslietas, dažas no tām salauztas.
- Jābūt vēl vienai mantai, - sacīja baba Nastja, izberot sīkumus uz galda.
Kora ieslēdza televizoru. Zvaniņš piegāja pie televizora un apsēdās. Viņam patika skatīties ziņas.
Rādīja kalnraču streiku, kuģa avāriju netālu no Pataliputras, prezidenta runu par minimālo pensiju paaugstināšanu veterāniem.
- Re! - iesaucās vecmāmiņa. - Esmu par to aizmirsusijau divdesmit gadus! Un mums nav vajadzīgs Spogulis, ja ir šis gredzentiņš ... Es šo gredzenu mantoju no vecmāmiņas, un es ceru, ka nekādi citplanētieši uz to nepretendēs. Kam vajadzīgs tik vienkāršs gredzentiņš...
Baba Nastja pasniedza Korai pieticīgu sudraba gredzenu ar rozā akmentiņu, kas bija nodilis gandrīz vienāds ar gredzenu no ilgas nēsāšanas.
- Stop! - Kora atcerējās par gredzentiņu. Tas bija uz Dorotejas pirksta! Doroteja paskatījās uz akmentiņu, lai redzētu, vai tas nav satumsis... Kāpēc? Jo, tuvojoties briesmām, akmentiņš satumsa. Bet ko nozīmē Draudu Gredzens? Tomēr vai nav labāk aizmirst to, kur redzēji un ko redzēji ...
Pēc ziņām sākās nākošais sižets:
“Epidaura impērijas Sejas aizlidošana no Zemes. Seja, kas, iespējams, ir pamatīgi uzpampusi pēc vētrainajām naktīm Montekarlo (fizionomiju tāpat nevar redzēt), pauž sirsnīgu pateicību institūta ģenētiskās atmiņas laboratorijai Nr.6 (profesors Grodno tuvplānā un viltīgi smaidoša dzeltenacaina Pegija), kā arī InterGpola vadībai, it īpaši komisāram Milodaram (Milodara smaids, Milodara mati, bet viņa acis aizklātas ar melnu četrstūri, lai kāds neatpazītu). Tagad vēsturiskās relikvijas (Ļaunuma Spoguļa un Varas Kroņa tuvplāns) atradušas savus likumīgos īpašniekus. Sīkāka informācija vakara ziņu izlaidumā..."
- Par tevi ne vārda, - sacīja baba Nastja. - Un pēc tā visa tu viņiem atdosi gredzenu?
- Es to paturēšu par piemiņu, - Kora piekrita. - kas to lai zina, kādus draudus es vēl sastapšu savā dzīvē...
Zvaniņš plati nožāvājās. Tad saspringa, izstiepās gaisā, izšāvās kā bulta pa atvērto logu un aizskrēja uz mežu medīt lapsas un zaķus.
- Vismaz nedēļu padzīvosi? - jautāja baba Nastja.
- Diemžēl ne, - attrauca Kora, - es jau esmu savu šī gada atvaļinājumu iztērējusi.
- Kur tad?
- Es to nogulēju sarkofāgā.
- Saprotu, - sacīja baba Nastja. Viņa nemēģināja uzminēt mazmeitas jokus. - Tad ej un paravē zemenes. Kauns kaimiņu priekšā.
Piezīmes