Uzmetusi pēdējo skatienu pārējiem, Doroteja ātri pieskrēja pie ūdens un uz dažām sekundēm apstājās, tikai iekāpjot putās, ar kāju pārbaudot, vai ūdens nav pārāk auksts.
Šajā brīdī viņu ieraudzīja stūrmanis Alekss un ar sirdi saprata, ka tālumā stāvošā sievietes figūra ir Doroteja.
Šis skats viņu satrauca.
Tajos gados peldēt prata ļoti maz cilvēku. Pat Anglijas flotes matroži netika apmācīti peldēt, un, nokļuvuši ūdenī, ātri noslīka. Sieviete, kas prata peldēt, bija sensācija un pat kaut kas nedabisks.
- Paskatieties, iedzimtā! - Aleksam kliedza viņa pavadonis, kuģa ārsts ar pārsteidzoši neveiksmīgu uzvārdu Strengls, kas nozīmē "žņaudzējs". Strengls sacīja, ka viņš devās šajā ceļojumā tieši tāpēc, ka divdesmit gadu laikā nevarēja noorganizēt cienīgu praksi, jo viņa uzvārds atbaidīja pacientus.
- Nē, - Alekss sacīja. - Tā ir Doroteja.
Viņi ar doktoru pilsētā bija izīrējuši izjādes zirgus un devušies izklaides pastaigā. Nejauši viņi izvēlējās tieši to pašu ceļu, pa kuru dāmas devās piknikā.
- Kāda Doroteja? Mūsu Doroteja?
Doktors piederēja pie Dorotejas pielūdzējiem, kā jau lielākā daļa apkalpes locekļu tomēr pielūdza viņu platoniski, jo Doroteja izturējās tā, ka jūrnieki un virsnieki viņā saskatīja mazo māsiņu, nevis sievieti.
Un tagad viņi noskatījās, kā meitene, būdama pārliecināta, ka viņu neviens neredz, mierīgi devās dziļumā. Viņa iebrida līdz viduklim un tad it kā lēca uz priekšu, izlidojusi no ūdens un pēc pusduča jardiem tajā ienirusi - tāds bija lēciens! Vīrieši no sirds apbrīnoja viņas grāciju un spēku, negaidīti Dorotejā saredzot jaunu, neparastu un pievilcīgu iezīmi.
Viņi savaldīja zirgus un lēnām devās uz Dorotejas peldvietu.
Tad pie mājiņas pamanīja dāmas un sasveicinājās.
Līdz tam laikam Doroteja bija aizpeldējusi tālu no krasta, dāmas viņu neredzēja, tāpēc viņām bija liels pārsteigums, kad doktors Strengls pēkšņi nēģerim pajautāja:
- Bet vai haizivju te nav?
- Haizivs? - pārjautāja nēģeris, acīmredzot nenojaušot, ko šis vārds nozīmē. - Daudz haizivs.
- Ļoti liels haizivs, masa, - apsargs apstiprināja.
- Es no tā baidījos.
Ārsts salika rokas taurē un sāka izmisīgi kliegt:
- Dorotej, atgriezies! Doroteja! Šeit ir bīstami!
Dāmas nekādi nevarēja saprast, kur un kāpēc viņš kliedz. Bija nepieciešams cieši ielūkoties viļņos, uzminēt starp tiem melno zirnīti - Dorotejas galvu.
- Viņai draud briesmas, - teica stūrmanis, padodot zirga pavadu sargam un metoties uz krastu.
Un tikai pēc tam Regīna un miss Vūlvortsa sāka kladzināt, no uztraukuma Regīnas korsetes šņorējums kārtējo reizi atsprāga un visi apkārtējie kārtējo reizi varēja aplūkot viņas krūšu brīnišķīgās rozā melones.
Regīna mētājās starp bailēm pazaudēt tik brīnišķīgu un nepieciešamu kalponi un vēl lielākām bailēm, ka viņas dēļ stūrmanis Alekss noslīcināsies. Un viņa nevarēja iedomāties neko labāku kā skriet uz krastu, visus vilkdama sev līdzi un kliedzot sargam:
- Tad ko jūs stāvat! Haizivis, haizivis ... Paņemiet kādu laivu un brauciet!
- Baidos, Regīna, ka desmit jūdžu attālumā jūs neatradīsit nevienu laivu, - sacīja doktors Strengls. - Tiesa, es redzēju vienu pie horizonta, bet to varēs sasaukt tikai ar lielgabalu.
- Tad atrodiet kādu baļķi! - misis Vitla kļuva ļoti dusmīga. - Pasakiet šiem cilvēkiem!
Sargu, kura piedurkni viņa satvēra, acīmredzot ar nodomu to noraut kopā ar roku, sagrāba bailes, tas mēģināja izrauties, un nomurmināja:
- Bet es taču nepeldu, kundze!
- Kur šeit ir kāds vīrietis? - Regīna kliedza, redzot, kā Dorotejas galva pazūd starp viļņiem. - Nekavējoties dodiet man vīrieti!
Jaunais stūrmanis jau skrēja pie ūdens. Viņš bija viduvējs peldētājs, lai arī nebija pilnīgi bezpalīdzīgs, taču nebaidījās no ūdens, jo tēvoča īpašums stāvēja Vislas krastos un bērnību viņš pavadīja pie upes.
Visi pārējie sekoja viņam, bet zināmā attālumā, trīsstūrī kā gājputnu bars. Pirmais skrēja Alekss, viņam zināmā attālumā sekoja Regīna un miss Vūlvortsa, grimstot smiltīs, tad ārsts, sargs, kučieris un nēģeris.
Pie ūdens Alekss sāka izģērbties. Viņš nometa kamzoli, bet brīdī, kad sāka atsprādzēt jostu no biksēm, sastinga, jo tieši tad viņu panāca pārējie glābēji.
- Atvainojiet, kundze, - stūrmanis nosarkstot pateica.
Un tad beidzot līdz Regīnai un vēl jo vairāk miss Vūlvortsai nonāca viss situācijas dramatisms. Stūrmanis sāka izģērbties, it kā kopā ar viņām atrastos guļamistabā, bet apkārt spīdēja saule, pūta vējš, šļakstījās okeāns un bija daudz liecinieku.
Aizsegušas ar rokām acis, sievietes pēkšņi novērsās no stūrmaņa un pa nogāzi uzskrēja augšā.
- Ko jūs darāt! Kā jūs uzdrošinieties! - Regīna skrienot kliedza. - tūlīt saģērbieties!
- Bet tad es nevarēšu peldēt pa okeānu, - iebilda stūrmanis, pieturēdams bikses.
- Tā nav mana darīšana. Izglābiet viņu, kā vēlaties, un, ja to darot, jūs noslīksiet, tā ir jūsu pašu darīšana!
Bet tūlīt, redzot, ka stūrmanis turpina izģērbties, viņa apklusa, novērsās, bet turpināja šķielēt uz viņu. Pārliecinājies, ka ir drošībā, stūrmanis, izģērbās līdz viduklim un atstājis tikai apakšbikses, iegāja okeānā.
Viņu sagrāba nelielas izbailes, bet saprotot, ka vairāki acu pāri skatās uz viņu un ir jau par vēlu atgriezties, atsaucoties uz faktu, ka ūdens pārāk auksts, vai pārāk sāļš šādiem varoņdarbiem. Tāpēc, pagaidījis, kamēr nākamais vāls sasniegs krastu un apsedz viņu līdz viduklim, velkot atpakaļ uz krastu, stūrmanis nokrita ar vēderu uz priekšu un, nikni strādājot ar rokām un kājām, palīdzēja vilnim aizejot no krasta, uzķert sevi un iznest atklātā jūrā.
Alekss pat nepamanīja, kā jau bija izpeldējis ārpus tā pakāpiena, no kura sākās seklais ūdens un pret kuru viļņi lūstot atsitās, - apkārt bija līdzenu viļņu nemierīgs plašums. Pēkšņi stūrmanis saprata, ka ir pazaudējis orientāciju un nezina, kurp peldēt tālāk. Tā kā ūdens viņu noturēja droši, pie tam daudz labāk nekā upē, stūrmanis sāka grozīt galvu, turēdamies virs ūdens ar apļveida platām roku kustībām, un uzreiz ieraudzīja krastu, zilos kalnus tālumā un pat saskatīja mazas kļuvušās figūriņas krastā, kas bija sapulcējušies kopā un mēģināja saredzēt, kas notiek okeānā.
Tātad meitene ir otrā virzienā. Bet kā viņu atrast šajos viļņos?
Neļaujot bailēm un iztēlei sevi pārņemt, lai iedomātos, kā viņu ar nepielūdzamiem vāliem aiznes okeānā, atklātā jūrā, stūrmanis mēģināja iedomāties, kur varētu atrasties Doroteja, un saprata, ka Doroteja atrodas iepretim Regīnai un viņas svītai.
Uz turieni viņš arī sāka peldēt. Un liktenis viņam bija labvēlīgs, jo, no peldēšanās nogurusī Doroteja lēnām peldēja atpakaļ uz krastu.
Viņa bija pirmā, kas ieraudzīja stūrmani, bija ļoti pārsteigta un pat nobijusies, jo necerēja ieraudzīt peldētāju-vīrieti, it īpaši ņemot vērā, ka ir pilnīgi kaila.
Tad viņu ieraudzīja arī stūrmanis un uzkliedza:
- Ko jūs darāt! Šeit ir bīstami! Šeit ir haizivis!
- Kas? - Doroteja atsaucās. - Kādas haizivis?
Tikai tad viņa atpazina stūrmani. Viņas bailes un apmulsums pastiprinājās, jo cits cilvēks, piemēram, doktors Strengls, būtu tikai vīrietis, bet stūrmanis bija īpašs vīrietis.
- Šeit ir bīstami. Vai drīkstu peldēt kopā ar jums?
Viņi jau bija nokļuvuši tik tuvu viens otram, ka bija iespējams sarunāties, nepaceļot balsi.