Pēc aiziešanas no Keiptaunas pulkvedis Blekberijs ne reizi netuvojās Dorotejai, taču dažreiz viņa uzķēra šo auksto kobras skatienu, kas sagatavojusies lēcienam, un viņas gredzens ātri satumsa, pat nomelnēja, ja pulkvedim gadījās atrasties netālu. Tad Doroteja ar labās rokas plaukstu aizsedza gredzenu, it kā baidītos, ka pulkvedis redzēs, kā akmens mainījis krāsu, trauksmaini brīdinot meiteni.
Tāpēc, tuvojoties falšbortam, Doroteja atskatījās, bet vispirms tomēr uzmeta skatienu akmentiņam - tas nekad nenogura viņai pastāstīt, vai tuvumā ir kāds no ienaidniekiem. Bet tādu bija trīs: pats pulkvedis un divi viņa palīgi, kuri tika iekļauti komandas sastāvā. Viens bija galdnieka palīgs, otrs - kanonieris. Bet tas bija tikai aizsegs, visi uz Glorijas zināja, ka viņi patiesībā ir Kompānijas drošības dienesta kalpotāji, pulkveža šakāļi, taču viņus aiztikt neuzdrošinājās, un arī paši drošībnieki uz kuģa bija klusāki par ūdeni.
- Viņš vakar pienāca pie manis, vai vari iedomāties, kāda nekaunība! - turpināja Regīna, malkojot tēju, gluži tāpat kā to dara baloži, iemērcot tajā pagarinātas lūpas un sasalstot, tēja no krūzītes pa kanāliņu pacēlās kaklā, tad norijot, Regīna strauji pameta galvu augšup, palīdzot tējai ieplūst kuņģī. - Viņš nevar atbrīvoties no sava naida pret tevi. Viņš teica, ka, ja ieruadzītu pie apvāršņa ienaidnieku buras, pirmais, ko izdarītu, tevi uzreiz pārmestu pār bortu.
- Bet kāpēc? Kāpēc?
- Viņš joprojām domā vai vēlas domāt, ka tu esi nodevusi francūžiem informāciju par Gloriju. Vai uu zini, ka Surkufu esot redzējuši netālu no Madagaskaras?
- Ar ko tad viņš ir tik slavens? - Doroteja vaicāja.
- Pirmkārt, viņš ir jauns un izskatīgs, īsts džentlmenis, - Regīna atbildēja. - Otrkārt, viņš ir sagūstījis tik daudz mūsu kuģu, ka pat lieli kuģi ar simtiem jūrnieku uz borta baidās šķērsot okeānu vienatnē.
- Bet mēs?
- Mums nevajadzētu baidīties, - Regīna atbildēja. - Mēs bruņojumā esam līdzvērtīgi fregatei, un uz kuģa mums ir vairāk jūrnieku un karavīru nekā trim Surkufiem.
Pēdējie misis Vitlas vārdi bija skaļāki nekā vajadzīgs, it kā viņa cerētu, ka tie sasniegs Surkufa ausis un nobiedēs viņu. Tā bija sava veida primitīva burvestība, cīņa pret ļauno Nemieru. Tā Doroteja saprata šo izsaucienu.
Kuģis devās uz ziemeļiem, katru dienu kļuva arvien siltāks, lieti mijās ar dienām ilgstošu skaidru laiku, uz sausā klāja uzlidoja lidojošās zivis un lēkāja uz tā, atstājot slapjas, ātri žūstošas peļķes. Kaijas, medījot zivis, drosmīgi tās pagrāba no klāja, bet citas nekārtīgā barā lidoja aiz Glorijas, jo kuģa paceltajos viļņos griezās zivis un reizēm pavārs aiz borta izmeta ēdienu paliekas.
Saule iespīdēja logu rindā, kas stiepās visā pakaļgala platumā un sadalījās mazos kvadrātiņos, bet staros virpuļoja lēnām lejup slīdošie putekļi.
- Rīt, - Regīna sacīja, - es nolēmu sarīkot nelielu tēju šauram lokam. Uzaicināsim kapteini, pirmo palīgu un abus stūrmaņus. Pratīsi pagatavot tēju? - Jautājums bija tikai formalitāte, taču Regīna izvairījās pavēlēt, ja tas nebija nepieciešams. Cilvēki tāpat zināja, ka viņa ir šī kuģa īpašniece.
- Vai pulkvedis arī būs?
- Es negribēju viņu uzaicināt, bet situācija ir tāda, ka apiet būs nepieklājīgi. Toties būs tavs mīļotais Alekss.
Regīna cieši paskatījās uz Doroteju, it kā gaidot, ka kalpone kaut kādā veidā sevi nodos.
* * *
Nākamajā dienā pulksten piecos pēcpusdienā pie misis Vitlas sapulcējās viesi. Zināms dzīvesveids uz kuģa, ar domu saglabāt pienācīgas sabiedriskās attiecības, palīdzēja ikvienam uz Glorijas saredzēt Londonas dabisko daļu, Kompāniju, sabiedrību, kurā cilvēki apmeklē viens otru un tiek aicināti uz tēju. Diena bija karsta, pārsvarā bez vēja. Negaidītās brāzmās brīze dzina Gloriju, bet pēc tam atstāja buras un paslēpās kaut kur tumšajos mākoņos, kas pacēlās rietumos kā kalnu grēda, sagaidot, kamēr aiz tiem nolaidīsies saule. Barometrs krita, bet vētra vēl nebija paredzama, toties gaisā valdīja bezvēja mitrs karstums, kas Dorotejai un tiem jūrniekiem, kuri pirmo reizi ienāca tropos, vēl nebija pazīstams.
Regīnas kajītē, neskatoties uz izmēriem, bija smacīgi, un pat atvērtie logi neko daudz nelīdzēja - vējš negribēja ielūkoties iekšā. Tomēr Regīna vairākkārt bija atzinusies Dorotejai, ka neiztur Londonas aukstumu un vēju, un, ja būtu viņas griba, viņa būtu nodzīvojusi visu savu mūžu Indijā. Šeit misis Vitla nedaudz liekuļoja, jo, lai viņa varēt dzīvot Indijā, viņai būtu vajadzīga atbilstoša pils un, pats galvenais, cits dzīvesbiedrs - viņa nebija pārliecināta, ka Džulians Vitls kļūs par ģenerālgubernatoru.
Viesi un saimniece apsēdās pie smagā pusdienu galda, savukārt Doroteja un kapteiņa Ficpatrika izsūtāmais apkalpoja. Tēja uz Glorijas bija daudz bagātīgāka, nekā tas pieņemts Londonā, jo jūras brauciena garlaicība izraisa apetīti un vēlmi dažādot ēdienkarti. Un, ja jūrnieki bija apmierināti ar vienkāršu un raupju ēdienu, tad augšējo kajīšu iemītniekiem, Keiptaunā tika iekrauti dārzeņi, mājputni, eksotiskie augļi - līdz Indijai vēl bija daudzu dienu ceļojums, un to nācās kaut kā atdzīvināt.
Neskatoties uz karstumu, kungiem tika pasniegti stiprie dzērieni, un, tā kā nebija neviena, no kura būtu jākautrējas, Regīna dzēra džinu, tikai nedaudz atšķaidot to ar atdzesētu ūdeni, kamēr vīrieši bija apmierināti ar portvīnu, toties sevi neierobežoja un tāpēc viņu sarunas kļuva arvien skaļākas.
Ar Regīnas atļauju visiem formas tērpu augšējās pogas bija atpogātas, un skatieni, kurus stūrmanis uzmeta Dorotejai, bija tik atklāti jūsmīgi, ka Regīna, kura pārtvēra vienu no tiem, sausi pateica:
- Tu vari iet pastaigāties, Dorotej, uz klāja. Mēs tevi pasauksim, kad būsi mums vajadzīga.
Doroteja labprāt izgāja uz klāja, kur bija daudz vēsāk. Viņai šķita dīvaini, ka Aleksa apbrīna pilnie skatieni viņu nemaz neaizskāra, bez tam viņa atrada attaisnojumu jebkurai viņa kļūdai vai nolaidībai - viņa jau bija iemīlējusies, vienkārši nevēlējās to atzīt pati sev. Viņa taču nedomāja, ka, izmazgājusi savu un saimnieces veļu, to iznesa pakārt pakaļgalā, kur šim nolūkam bija nostieptas auklas, tieši tajās stundās, kad Fredro bija dežūrā. Dažreiz viņa nevainīgi, bet prasmīgi noorganizēja nejaušas tikšanās. Un pati bija ļoti pārsteigta par šīm tikšanās reizēm, sarka un, skatīdamās uz leju, steidzās paslīdēt garām.
Saule jau liecās uz rietumiem, gaiss bija gandrīz nekustīgs, un buras dažreiz noplandīja tik skaļi, it kā būtu atskanējis lielgabala šāviens, tas nozīmēja, ka vējš pastiprinās, it kā izmēģina, ko var izdarīt ar burām. No šiem rāvieniem "Glorija" kustējās lēnām un nevienmērīgi, te gandrīz sastinga un tikai lēnām šūpojās pa maigajiem slinkajiem okeāna vāliem, te pēkšņi sāka uzņemt ātrumu.
Un tad Doroteja ieraudzīja svešu kuģi.
Tas dreifēja tālumā, gandrīz pie horizonta, un šajā karstajā pēcpusdienā to neviens nepamanīja, jo viņš lēnām tuvojās Glorijai no saules puses un bija slikti saredzams.
Bet Doroteja raudzījās saulē, domājot, ka, ja uz saules dzīvo mazi cilvēciņi, tad tos varētu saredzēt, ja nokūpinātu stiklu ...
Doroteja paskatījās apkārt, meklējot kādu, kam varētu pastāstīt tik interesanto atklājumu, bet ieraudzīja tikai vienu no pulkveža pavadoņiem, kurš, šķietami, snauda, ar muguru atspiedies pret grotmastu.
- Hei! - Viņa tam teica. - Skatieties! Īsts kuģis! Vai tas varētu būt "Drednauts"?
Drošībnieks, galdnieka palīgs, viegli pieklibojošais, ļenganais, slaidais vīrietis ar maigām rokām, kuras nekad nebija turējušas galdnieka darbarīkus, atrāvās no masta un ātri devās pie falšborta, ielūkodamies tālumā.