- Nē, - viņš teica. - Tas nav Drednauts. Vajag zināt - Drednautam ir trīs masti, bet šim tikai divi.
- Mums jāpadod viņam signāls, - sacīja Doroteja, - citādi viņi mūs var nepamanīt.
Doroteja pacēla roku, lai pavicinātu uz tālo kuģi, nedomājot, ka signāls būs saredzams no šāda attāluma. Bet tajā brīdī no kajītes iznāca misis Vitla, vēloties paelpot svaigu gaisu un varbūt redzēt Doroteju un stūrmani Fredro. Doroteja sajuta, ka viņš ir parādījies uz klāja, viņa grasījās pastāstīt interesantās ziņas, bet šajā brīdī kalps ar negaidītu niknumu Dorotejai pavēlēja:
- Nolaid roku! Nolaid roku, es tev saku, sasodītā spiedze!
Un nākamajā mirklī satvēris viņu aiz rīkles un ar tādu spēku sāka liekt galvu pār bortu, ka Doroteja nepaspēja saprast, kā smaguma centrs jau atradās falšborta otrā pusē, un viņa, neveikli atsitoties pret sānu, ielidoja jūrā no divdesmit pēdu augstuma. Un tikai viņas māka peldēt izglāba Doroteju no drošas nāves, jo viņa ierija ūdeni, pirms paspēja uznirt virspusē.
Par laimi, Glorija kustējās tik lēni, ka tad, kad Doroteja atradās uz virsmas pāris pēdu attālumā no borta, uzreiz peldēja uz virs viņas paceļošos korpusu, kuģis pagaidām tikai slīdēja garām, un varēja atstāt viņu nomirt tukšā okeāna vidū.
Peldot, viņa ieraudzīja savu roku ar nomelnējušo akmentiņu un saprata, ka briesmas vēl nav beigušās.
Viņa pacēla galvu un pamanīja, ka pulkveža kalps tēmē uz viņu ar pistoli.
Un, ja viņam izdevās viņu pārmest pār bortu, izmantojot meitenes pilnīgo nesagatavotību šādam uzbrukumam, tad šoreiz viņa bija gatava briesmām, lai gan, protams, nevarēja saprast, kas izraisīja šo vēlmi viņu iznīcināt.
Doroteja ienira, turpinot peldēt zem ūdens kuģa virzienā - tomēr palikt jūrā vienai bija daudz briesmīgāk nekā tikt nošautai.
Šajās sekundēs atrodoties zem ūdens, Doroteja nespēja saredzēt, kas notiek uz klāja ...
Drošībnieks, kurš domāja, ka tik karstā pēcpusdienas stundā neviens uz klāja neatradīsies un viņa rīcība paliks nepamanīta, nepaspēja apstāties, kad saprata, ka liecinieks tomēr ir - tas ir jaunākais stūrmanis Fredro, kurš izgāja no kajītes. Lai arī stūrmanis atradās tālu no drošībnieka un tāpat nepaspētu Dorotejai palīdzēt, viņš uzkliedza:
- Stāvi! Ko tu dari, nolādētais! Es tevi nogalināšu!
Drošībnieks paskatījās uz Fredro un acīmredzot saprata, ka viņam vēl ir dažas sekundes. Viņš pavērsa pistoli uz leju, domādams nošaut Doroteju, tiklīdz viņa parādījās pie borta.
Stūrmanis bija neapbruņots un kustējās lēnāk, nekā vajadzētu. Lai gan viņš bija apņēmīgs un drosmīgs cilvēks, viņš neizcēlās ar ātrumu un prāta dzīvīgumu. Viņš grasījās skriet pie drošībnieka, bet pēkšņi tieši virs auss nodārdēja šāviens, kas stūrmani apdullināja. Viņš redzēja, kā kalps nomet pistoli un saķer savu roku. Starp pirkstiem parādījās asinis. Drošībnieks iegaudojās sāpēs un izbailēs.
Fredro pagriezās.
Pie kajītes durvīm viņam aiz muguras ar pistoli rokās stāvēja jaukā dūja misis Vitla. Viņas pilnīgie vaigi kvēloja dusmās, acīs zvēroja mednieces Artemīdas spožā, aukstā liesma.
- Ko jūs izdarījāt? - pulkvedis, kurš izskrēja no kajītes, centās izraut viņai no rokas jau tāpat nekaitīgo pistoli.
Regīna pēkšņi apgriezās apkārt, satvērusi pistoli aiz stobra, ar smagā ieroča rokturi ietrieca pulkvedim vaigā. Tas noelsās un atstreipuļoja pret sienu.
- Veikli jūs viņu! - kapteinis Ficpatriks iesaucās. Un neapklusis, it kā turpinot frāzi, pērkona balsī, kas pacēla visus apkalpes locekļus, nokliedza: - Laivu ūdenī! Nolaist buras! izmest peldošo enkuru! Doktoru Strenglu uz klāja!
Kapteiņa palīgs aizskrēja uz tiltiņu, lai redzētu, kā tiek izpildītas pavēles, un visi steidzās pie borta, lai redzētu, vai Doroteja nav noslīkusi. Bet Doroteja jau turējās aiz tauvas gala, kuru no borta izmeta ātrāk par citiem pieskrējušais stūrmanis, un acīmredami nebija ievainota.
Drošībnieks stenēja, kad doktors Strengls izmazgāja un pārsēja brūci. Kad laiva tuvojās Dorotejai, misis Vitla atriebības dievietes balsī viņam pajautāja:
- Kas tev pavēlēja viņu nogalināt?
- Tikai tad, ja viņa sāk dot signālus ienaidnieka kuģim.
- Un kam viņa deva signālus?
- Viņa signalizēja pirātam.
- Kur ir tas pirāts?
- Tur ... pie horizonta.
Svešais kuģis pie horizonta parādījās melnā plaukstas lieluma siluetā,.
- Ar ko tad viņa deva tos signālus? - jautāja Regīna.
- Viņa pacēla roku, - sacīja stūrmanis. - Es redzēju. Vispirms viņa pasauca šo te nelieti un tad pamāja ar roku.
- Pats Kungs Dievs to nebūtu redzējis no tāda attāluma, - sacīja Regīna. - Bet tagad es saprotu. Jūs, pulkvedi Blekberij, atdevāt viņam šo pavēli izmantot jebkādu attaisnojumu slepkavībai. Vai ne? Atzīsties!
- Man nav pie kā atzīties. Turklāt mans cilvēks un kompānijas darbinieks izpildīja savu pienākumu, bet uz viņu tāpēc izšāva un ievainoja.
- Es aizstāvēju savas kalpones dzīvību! - Regīna aizsvilās. - Un es jūs brīdināju, lai jūs neplānojiet te slepkavības vai citus noziegumus.
- Es atskaitīšos Kompānijas valdei.
- Kā vēlaties, pulkvedi, - Regīna atbildēja.
Tikmēr jūrnieki palīdzēja Dorotejai tikt uz klāja. Viņa bija apdullināta, pārbijusies, bet neskarta. Māka peldēt jau otrreiz izglāba viņai dzīvību.
Regīna aizveda viņu uz kajīti, lai noliktu gulēt, doktors Strengls apskatīja meiteni un teica, ka dzīvībai briesmas nedraud. Tāpat dzīvos arī kalps.
- Paldies Dievam, - Regīna atbildēja. - Es negribētu uzņemties uz dvēseles tādu grēku. Lai gan viņš to bija pelnījis.
- Vispār jau jā, - ārsts saprātīgi piekrita. - Nevajag meitenes izmest aiz borta un pēc tam šaut nost. Tas ir nežēlīgi.
Pati Regīna atnesa Dorotejai glāzi džina un lika izdzert, lai stiprinātu spēkus. Tad lika iet gulēt.
- Paldies, misis Vitla, - sacīja Doroteja.
- Neesmu pārliecināta, vai rīkojos pareizi, - atcirta misis Vitla. - Bet tu esi gudra meitene, un zini, ka manā pistolē vēl ir lodes. Tai stulbenei, kura mēģinās savaldzināt stūrmani Fredro. Un es garām neaizšaušu, jo iemācījos šaut Ostindijā īstās kaujās. Saprati?
- Sapratu, - teica Doroteja. Viņai lipa ciet acis. Viņa nekad dzīvē nebija izdzērusi tik daudz džina uzreiz.
ieskatījās stūrmanis, teica, ka vēlas uzzināt par Dorotejas veselību, bet Regīna, paņēmusi viņu aiz elkoņa, veda uz durvīm, apgalvojot, ka Dorotejai jāatpūšas. Doroteja nodomāja, ka Regīna nemaz nejoko. Viņa patiesībā joko tikai tad, kad smejas par kādu citu. Interesanti, kā kuģis tas ir? .. Ar šo domu Doroteja aizmiga.
Bet tā bija korsāra Roberta Surkufa briga "Klarisa".
5. nodaļa. SURKUFA GŪSTĀ
Jūras kauja sākās tikai agri otrā rītā. Bet, tiesa, naktī gulēja reti kurš. Daudzi lūdzās, lai Tas Kungs sūta vēju, vai izsauc palīgā Drednautu. Karavīri un jūrnieki tīrīja ieročus, pārbaudīja, vai šaujampulveris ir sauss, vai lielgabalu lodes un maisi ar kartečām ir salikti parocīgi. Uz klāja, lielā silē, jūrnieki mazgāja kreklus - viņi uzskatīja, ka debesīs jānonāk tīri apģērbtiem. Uzstādīja mucas ar ūdeni, lai apdzēstu, ja sāktos ugunsgrēks, un novāca visu, kas to varēja to veicināt. Buru kuģi, kā Glorija, uzliesmoja ātri - viss, no kā tie tika izgatavoti, varēja degt un dega, un, kā zināms, visbriesīgākais ir ugunsgrēks uz ūdens, jo no tā nevar aizbēgt.
Kapteinis Ficpatriks nakts vidū ieradās pie misis Vitlas, lai pierunātu viņu uz kaujas laiku paslēpties kopā ar Doroteju lejā kuģa tilpnē, apgalvojot, ka tur būs drošāk nekā šādā augstā kajītē, bet Regīna pēkšņi satrakojās, sakliedza uz kapteini, būdama pārliecināta, ka tad, ja "Glorija" grims, visi viņu aizmirsīs un viņa nogrims līdz ar kuģi. Ficpatriks mēģināja pievērsties viņas veselajam saprātam, apgalvojot, ka pirāti nemaz nevēlas Gloriju nogremdēt, viņiem tā bija vajadzīga vesela un nebojāta, tāpēc būtu jābaidās ne tik daudz no apšaudēm, cik no abordāžas. Bet, tā kā tuvcīņā viens anglis ir trīs francūžu vērts, un uz kuģa ir labāki šāvēji nekā francūžiem, nav ko baidīties - viņi visdrīzāk tos sagūstīs un aizvedīs uz Kalkutu kā prīzi.