- Tikai neuztraucies un nepārdzīvo. Turies tuvāk doktoram Strenglam, nepakļaujies francūžu uzmanības pierādījumiem. Iesaku nekavējoties no doktora palūgt kādu ķirurģisko nazi vai pinceti, lai sevi aizstāvētu. Rūpējies par sevi - es tevi izpirkšu. Jau Revinjonā mēs būsim kopā. Pienāc pie manis…
Doroteja pieskrēja pie viņas.
Regīna pēkšņi viņu apskāva ar spēcīgām, pilnām rokām un piespieda pie augstajām krūtīm.
- Piedod, - viņa teica, iedurot knābi Dorotejas plecā. - ka paņēmu tevi sev līdzi... Tā ir mana vaina.
Francūzis formas tērpā un sarkanajā micē atrāva Doroteju no kundzes.
- Pasteidzieties, medam, - viņš auksti sacīja.
- Nu nelieti, to tu man vēl atcerēsies, - misis Vitla pateica.
- Ar prieku gaidīšu šo brīdi, medam, - viņš atņirdzās.
Pulkvedis Blekberijs pienāca pie Dorotejas. Pat tik dramatiskā brīdī viņš tik ļoti ienīda meiteni, ka gredzenā esošais akmens uzreiz kļuva melns.
- Nu, ja izrādīsies, ka tie bija tavi triki, - viņš nočukstēja, - es pats tevi nožņaugšu! - Un pazuda aiz borta.
No apakšas atskanēja Surkufa uzkliedziens, viņa palīgs pagrūda Regīnu pie borta, tur viņu uzķēra franču matrozis. Misis Vitlas galva pazuda aiz borta, un klājs pēkšņi kļuva tukšs, lai gan jūrnieki un karavīri stāvēja turpat un kuģi atstāja diez vai vairāk kā divpadsmit virsnieku un divi tirgotāji.
Tad pirāti sāka no tilpnes izvilkt ruma mucas, acīmredzot, viņiem bija saspringti ar dzērieniem vai arī viņi vēlējās izmēģināt īstu angļu rumu. Tad atnesa sierus un kartupeļu maisus.
Pa to laiku sanitāri un doktors Strengls nokāpa lazaretē, lai aiznestu uz laivu stūrmani Fredro, kamēr Doroteja steidzās pa pēdām, lai atvadītos.
Doktors paziņoja stūrmanim par šķiršanos. Francūži steidzināja.
Sanitāri pacēla nestuves un aiznesa to uz trapu. Doktors pa ceļam pārbaudīja pārsējus, Doroteja atnesa krūzi, un stūrmanis padzērās. Ārsts vēlējās nomainīt pārsēju, bet francūzis viņam teica, ka nav laika te ņemties.
Doroteja gribēja sekot stūrmanim uz klāja, bet francūzis viņu apturēja.
- Nav vajadzības skraidelēt apkārt pa kuģi, mademoiselle, man negribētos, lai ar jums notiktu kas slikts. Puiši ir jauni, un sakarsuši pēc kaujas.
Franču pirāts nebija jauneklis, viņa melnajā bārdā bija daudz baltu pavedienu.
- Esmu no Džersijas salas, - viņš teica. - Neej augšā, kamēr nepaliks tikai prīzes komanda.
Doktors Strengls dzirdēja un teica:
- Viņam taisnība, Dorotej. Gan jau vēl redzēsies ar savu stūrmani.
- Viņš nemaz nav mans, - sacīja Doroteja.
Doktors nez kāpēc iesmējās, bet tad teica:
- Nāc, tūlīt pie manis, man bez palīga ir grūti. Tagad mēs ar tevi esam atbildīgi Dieva priekšā par šo nelaimīgo cilvēku dzīvībām.
Džersijas matrozis apsēdās uz kāpnēm tieši zem lūkas un aizdedzināja pīpi.
Doroteja sāka palīdzēt doktoram, sākumā viņai bija grūti, bet drīz viņa iesaistījās darbā un pavisam notrulinājās no asinīm, vaidiem, slapjiem pārsējiem un netīrām salvetēm.
* * *
Pret vakaru Doroteja iekrita lazaretes tukšajā gultā un aizmiga bez sapņiem. Viņa bija tik nogurusi, ka nebija nekādu sapņu.
Rīts bija mitrs, miglains, lazarete tumša, mitra, slikti oda, gaisu piepildīja sēkšana, vaidi, lāsti un smaga elpošana. Viena no lampām nodzisa, otra tik tikko spīdēja. Strengls gulēja blakus gultā. Doroteja saprata, ka, ja nenomazgāsies un nenomainīs drēbes, nomirs aiz pretīguma pret sevi.
Cenšoties nevienu nepamodināt, Doroteja devās uz trapu. Franču sargs gulēja, atspiedies pret tā sāniem. Doroteja atstāja uz grīdas netīrās čības, kurās bija pavadījusi iepriekšējo dienu, un klusām, basām kājām, devās pa kāpnēm uz ieroču klāju.
Ieroču klājs bija tukšs, līķi acīmredzot bija izmesti aiz borta, nekas cits nebija novākts. Lūka uz priekšējo tilpni bija aizvērta, blakus, balstoties uz ieroča, sēdēja franču jūrnieks. Tātad, uzminēja Doroteja, tur ieslodzīja "Glorijas" matrožus un karavīrus. Par laimi sargs skatījās uz citu pusi, un Doroteja, paslēpjoties aiz pārvietotajiem lielgabaliem, cenšoties neiekāpt sažuvušo asiņu peļķēs, uzskrēja pa trapu uz augšējā klāja.
Tur valdīja balta, gandrīz necaurredzama migla, un Dorotejai šķita, ka viņa iekļuvusi milzīgā, gaišā, ar pienu piepildītā teltī, un, vajag tikai atgrūsieties no tās kājām, un varēs šajā pienā peldēt, pacelies tādā augstumā, no kurienes dzird rāju čīkstoņu, dūkoņu, vēja pilnajās burās to plīkšķus un kaiju kliedzienus.
Priekšā atskanēja zvana sitiens, vēl viens ... Uz to atbildēja "Glorijas" zvans. Tātad kāds stāvēja uz kapteiņa tiltiņa un apmainījās ar signāliem ar "Klarisu".
Doroteja pārskrēja pāri klājam uz savu kajīti. Pie bizanmasta viņa gandrīz uzkāpa uz guļoša francūža. Pazīstamā veidā noskanēja glases. Doroteja saskaitīja sešas glases, tātad, pulksten septiņus no rīta. Iespējams, glases visā pasaulē, pat tajā mežonīgajā Krievijā sita vienādi.
Viņa ar pūlēm spēja saskatīt cilvēku siluetus pie stūres un cerēja, ka neviens arī viņu neredz.
Doroteja klusi aizskrēja uz savu kajīti. Durvis bija tikai pievērtas. Iekšpusē valdīja rītausmas drūmumais klusums, un bija vēsi - pa izsistajiem logiem ievilkās mitrums.
- Ak Dievs! - Doroteja iesaucās.
Kajīte bija izdemolēta, un, acīmredzot, laupītāji bija uzjautrinājušies pēc tam, kad Surkufs ar gūstekņiem atgriezās uz "Klarisas". Droši vien franči bija meklējuši rotaslietas, naudu vai varbūt vēl kādas citas lietas, vismaz viņus neinteresēja sieviešu kleitas, un viss Regīnas un Dorotejas apģērbs bija izmētāts pa grīdu, gultas pārstumtas no vietas, meklēja zem tām, pat krēsli nez kāpēc bija apgāzti, un spilveni atplēsti vaļā, bet kajītē nosēdušās pūka cēlās gaisā no Dorotejas piesardzīgajiem soļiem.
Un tad Dorotejai sagribējās ātrāk atgriezties aizmugurējā kokpitā, pie doktora Strengla, kļūt neredzamai, varbūt pat netīrai un nesakoptai, lai tikai pēc iespējas ātrāk pamestu kajīti. Cik naivs šķita tagad sapnis nomazgāties un sakopt sevi - ja francūži viņu ieraudzītu, uzskatītu par tādu pašu trofeju kā drēbes.
Bet tomēr, vajadzēja no drēbju un trauku kaudzēm izvilkt nepieciešamo - vispirms svītrainos apakšsvārkus, kuros bija iešūts svarīgais vēstījums. Galu galā pastāvēja iespēja, ka svārki kādam iepatiksies. Pirātiem bija draudzenes Revinjonā, un, kad viņi būs izgrābuši visu vērtīgāko, grābs arī veļu.
Bet svārki neatradās uzreiz, vajadzēja izrakāt daudz matērijas - tikai tad, kad Regīnas kleitas atstāja savas lādes, kļuva skaidrs, cik daudz tērpu viņa paņēmusi līdzi uz Ostindiju. Bet, meklējot svārkus un savu pelēko kleitu, Doroteja atrada svarīgu lietu - aiz Regīnas gultas atradās krūka ar tīru ūdeni un tukša bļoda - acīmredzot, pirms vakardienas kaujas sākuma Regīna nepaspēja nomazgāties. Un Doroteja nespēja pretoties - tīrā ūdens izskats viņā izraisīja tādu iekāri, ka viņa uz brīdi aizmirsa par saviem meklējumiem, klusi piegāja pie durvīm, aizvēra tās ar aizbīdni un, nometusi netīro kleitu un apakšveļu, sāka aplaistīt seju, rokas un plecus ... Arī Regīnai piederošais aromātisko ziepju gabals, kas iepriekš kalponei nebija pieejams, tika likts lietā, un dažu minūšu laikā Doroteja jutās daudz svaigāka un tīrāka nekā iepriekš. Kailā Doroteja atkal sāka meklēt tīras drēbes, un tūlīt arī atradās svītrainie svārki - it kā pēc Dorotejas lūguma viss piepildītos.