No rīta kapteinis piecēlās vēlu, no paģirām bija drūms, tāpēc Regīna sēdēja savā kajītē. Līdz pusdienlaikam pulkvedis Blekberijs, taisns kā nūja un bezbailīgs kā bulterjers, ieradās pie Surkufa kā misis Vitlas sūtnis un izklāstīja viņas prasības: normālu kajīti, ūdeni, ziepes, istabeni un lādi ar tīru veļu.
Kapteinis apsvēra prasības un, visiem negaidīti, daļēji tām piekrita. Protams, lai atvestu nepieciešamo, viņš nesūtīja laivu uz divu kabeļtauvu attālumā esošo "Gloriju", nelielas viļņošanās dēļ, bet lika uz Regīnas kajīti nogādāt bļodu ar karstu ūdeni un pēc tam no komandas savākt sieviešu tualetes piederumus, kurus, par ko viņš nešaubījās, viens otrs jau bija nolaupījis no viņas kajītes. Un patiešām, šādā veidā izdevās šo to iegūt.
- Tu viņu lutini, kaptein, - pārmetoši teica Mišels de Truā, kurš nebija noņēmis frīģiešu sarkano cepuri kopš deviņdesmit trešā gada, kad viņu gandrīz giljotinēja aristokrātiskās izcelsmes dēļ. - Tas nevairo disciplīnu.
- Pirmkārt, - atbildēja Surkufs, kurš, kad uzskatīja par vajadzīgu, bija atklāts pret savu palīgu, - šī kaprīze palielinās izpirkuma summu. Otrkārt, man patīk gulēt ar nomazgātām sievietēm.
- Tu esi pretrunā ar sevi, kaptein. Pēc tam, kad tu ar viņu pagulēsi, izpirkuma summa var samazināties, un kas vēl sliktāk, viņa var pati noslīcināties ... Vai arī pasūdzēties salas komisāram. Kāpēc tev vajadzīgi lieki ienaidnieki?
- Ienaidnieki nemēdz būt lieki, - Surkufs savieba degunu, - man to vienmēr ir pietiekami.
Vakarpusē kapteinis uzaicināja Regīnu uz savu kajīti, bet viņa atteicās iet pie laupītāja.
Dāmas kajīti aizslēdza no ārienes, un vakarā, kā arī nākamajā dienā nedeva ēst. Surkufs vai nu nojauta, vai kaut kur bija uzzinājis, ka misis Vitlai ir velnišķīga apetīte.
Nākamās dienas vakarpusē izsalkusī Regīna saņēma pieklājīgu ielūgumu uz vakariņām ar kapteini.
To atnesa de Truā. Viņš izturējās savaldīgi un vienaldzīgi.
Asaraina, dusmīga kā gorgona, misis Vitla piekrita.
Ienākot Surkufa kajītē, kur viņa gaidīja ka ieraudzīs arī Ficpatriku un virsniekus, nespēja noslēpt bailes: Surkufs bija viens.
Galds bija klāts diviem.
Kapteinis Surkufs bija ļoti galants. Viņš uzslavēja vai no visas pasaules savākto misis Vitlas tualeti, atvainojās par aizvakardienas incidentu, ko esot izraisījis alkohols, briesmīgs nogurums un nevaldāmu kaislību uzliesmojumi, kas viņu sagrābjot, jo viņam neesot izdevies bērnībā iegūt atbilstošu izglītību.
No smaržām, kas nāca no traukiem uz galda, Regīna gandrīz noģība. Viņa gandrīz nedzirdēja kapteiņa atvainošanos, vairs nebaidījās no viņa tieksmēm - bija tik izsalkusi, ka bija gatava grauzt koka guļvietu.
Surkufs apsēdās iepretim Regīnai. Starp viņiem svečturī dega sveces, viņš lūdza Regīnu likt sev jebko un jebkādā veidā - pie mums viss vienkārši, kā jau pie pirātiem, jokoja kapteinis.
Regīna sev salika ceptu cāli, rostbifu, svaigu tunci, kartupeļus - lielākā daļa pārtikas bija no viņas pašas kuģa, un kapteinis Surkufs viņai ielēja un ielēja izturētu un nepavisam ne reibinošu vīnu. Viņš pat paskaidroja, ka tas nav vīns, bet īpaša veida vīnogu sula ar īpašu smaržu.
Kad Regīna pārāk ātri un bagātīgi saēdusies, noreiba, Surkufs viņu pavadīja līdz turku otomanam, kuru bija noņēmis no arābu prau, pārklāta ar mīkstiem zīda spilveniem, kurā misis Vitla noslīka kā muša ķīselī.
Pār viņu noliecās nepavisam ne nepatīkamā kapteiņa seja.
- Es jūs mīlu, - viņš teica, maigi pieskaroties viņas kleitas augšdaļai.
- Bet es jūs nemīlu un nevaru jūs mīlēt, jo jūs esat laupītājs, - Regīna atbildēja. Viņu šūpoja - un nav zināms, vai kopā ar "Klarisu", vai neatkarīgi no tās.
No pirāta dvesa vīrišķīgs spēks, nekaunība un tāds vēlmju bezdibenis, ka tas, neatkarīgi no Regīnas, sāka pāriet arī viņā, liekot viņai elpot arvien straujāk un vairs nedomāt par to, kā cīnīties ar korsāru, bet ko darīt, lai paslēptu iespējamo kaunu, un kā tikko ikdienas dzīvē parādījušos jauno lietu, izmantot savās interesēs.
Surkufam, protams, nebija ne jausmas, ka Regīnas resnvaidzīgajā, bet burvīgajā galvā notiek nopietns prāta darbs, viņš domāja, ka viņa priekšā ir augstprātīga, stulba, augstdzimusi, izlutināta dāma, kuru viņš salauzīs un pakļaus, tāpat kā daudzas citas sievietes pirms viņas.
Turklāt, stāstot Dorotejai, Regīna vēlāk viņai atzinās, ka visas šīs dienas pati vadījusi Surkufu un visu izkārtojusi tā, lai, kopīgajās vakariņās aicinātu tikai viņu, lai būdams spiests izlikties par džentlmeni, viņš nonāktu neizdevīgā lūdzēja situācijā. Te nu Doroteja nezināja, vai ticēt Regīnai vai nē. Tāpēc, ka Regīnai bija izdevīgi attēlot turpmākus notikumus, kā viņas plānošanas un asā prāta rezultātu, nevis kā laimīgu gadījumu ne visai veiksmīgā spēlē. Katrā ziņā kādam tajā kajītē nebija citas izvēles - vai nu Regīnai, vai Surkufam.
... Šajā brīdī Regīnas kleita izdarīja nodevīgu rīcību un pārsprāga, atklājot viņas sulīgās, rozā, maigās un elastīgās krūtis, kas beidzās ar tik asiem sārtiem galiem un bija tik perfekti apaļas, ka Surkufs juta, ka jūk prātā. Ko paziņoja savai jaunajai mīļākajai.
- O nē! - Regīna nočukstēja, cenšoties ar pilnīgajām rokām aizsegt krūtis, bet korsārs nevarēja un neuzskatīja par vajadzīgu rēķināties ar viņas iebildumiem.
Atdodoties viņa spēcīgajām un nekaunīgajām rokām, kuras, neprasot piekrišanu, viņu izģērba, Regīna izjuta prieku, ko daudzus gadus nebija piedzīvojusi, izņemot nejaušu romānu lauku īpašumā, gandrīz aizmirstu un nenozīmīgu... Visus mūža gadus ar Vitlu junioru viņa jutās kā nenovērtēta, putekļus nomesta puķe, un viņai nācās meklēt apmierinājumu nevis sava vīra gadījuma un nožēlojamajos glāstos, bet gan pie Kompānijas kalpu un darbinieku atklāta apbrīna. Bet kas uzdrīkstēsies pievērst nekaunīgu skatienu faktora sievai?
Surkufs ne tikai uzdrošinājās, bet arī izdarīja vardarbību pret Regīnu, kura baudas brīžos centās neizrādīt izvarotājam, cik laimīga viņa ir. Viņai gribējās lūgt turpināt un turpināt vardarbību, taču tajā pašā laikā viņa neaizmirsa pretoties, tomēr netraucējot šim Surkufam rīkoties.
Šajā mūžīgajā cīņā starp ķēvi un ērzeli Regīna, šķiet, bēga no Surkufa pa zaļo pļavu, un viņš atkal un atkal viņai uzbruka. Mīlētāji - un mēs uzdrošināmies izmantot šo vārdu saistībā ar Regīnu un Surkufu - atkal un atkal apvienojās, un ērzelis palika laimīgā neziņā, ka viņu ved uz saldu pajumti, ķircinādams un vilinot arvien dziļāk.
Rezultātā Surkufs bija iztukšots, priecīgs un, protams, nedaudz vainīgs, jo Regīna ļāva vaļu garām, kaut arī klusām asarām, jo Surkufs viņu ir pazudinājis un tagad viņai būs jāiemetas pār bortu ūdenī.
- To nu gan nevajadzētu darīt, - Surkufs klusu protestēja, - mūs vēl gaida tik daudz laimes minūšu.
- Tā kas tev ir laime - man šausmīgas mokas un kauns!
Viņa runāja tik pārliecinoši un tik dabiski raudāja (viņai patiešām bija žēl sevis, žēl, ka viņas vīrs bija tik nenozīmīgs, salīdzinot ar kapteini Surkufu, bet viņai bija jāatgriežas pie tā - neprecēsies taču ar noziedznieku un prastu vīrieti!), Ka Surkufs tiešām izjuta nožēlu un pat gribēja pavadīt kundzi līdz viņas kajītei, lai neviens neuzdrošinātos skatīties no aiz masta vai laivas.