Pie durvīm tupēja melnādains zēns īsās biksēs. Redzēdams sieviešu iznākšanu, viņš ar baigu izsaucienu aizskrēja prom, un, pirms viņas paspēja aiziet no kajītes desmit soļus, parādījās saldais Saīds un sāka, izpletis rokas, aicināt viņas sekot.
Un te Doroteju gaidīja pārsteigums.
Al Rahman kunga kajīte izrādījās maza un ārkārtīgi pieticīgi mēbelēta. Tās īpašnieks sēdēja uz ar paklāju apklāta dīvāna, bet viešņām bija sagatavoti ar ādu pārklāti pufi, kas izskatījās pēc mīkstām mucām. Tumši sarkans paklājs klāja grīdu un dīvānu. Uz tā, basām kājām zem sevis, sēdēja valdnieks jaunajai un nepazīstamajai pasaulei, kurā Doroteja bija iekļuvusi.
* * *
Nebija grūti uzminēt, ka Rahmana kungs un viņa dēls Kamars ir tuvi radinieki. Un tagad, kad kuprītis nostājās sānos dīvānam, uz kura sēdēja tēvs, viņa seja šķita kā tēva sejas atveids. Tikai tos gleznojot, debesu mākslinieks bija visu rozā krāsu izmantojis tēva sejai, bet jaunietim palikuši tikai dzeltenie un brūnie toņi. Bet tās milzīgās melnās acis ar biezajām skropstām, nozagtas kaislai sievietei, kura nespēj pacelt smagos augšējos plakstiņus, kas aizsedz redzokļu augšējo daļu, piešķir sejai vienaldzības un miegainības izpausmi. Kas nebūt nav taisnība. Kādreiz Rahmana kunga ķermenis, izņemot kupri, bija tāds pats kā viņa dēlam - šauriem pleciem un tievs. Bet gadu gaitā tas ieguva stingru apaļu vēderu, kas it kā bija pielikts Rahmanam priekšā. Smieklīgi, domāja Doroteja, kupris pielīmēts dēla mugurai un tēva vēderam.
- Apsēdieties, - sacīja Rahmans.
Doroteja nesaprata vārdus, taču šis žests neizraisīja neizpratni.
Apsēdās arī Kamars, izteiksmīgi skatoties uz Doroteju.
- Priecājos, ka liktenis noveda jūs uz mana kuģa, - sacīja Rahmans. Pareizāk viņš to izrunāja arābu valodā, un viņa dēls nekavējoties pārtulkoja šo frāzi angliski.
- Mēs arī priecājamies, ka tiekoties ar jums tikām izglābtas, - Regīna atbildēja.
Pēc tam viņi kādu laiku smaidīja viens otram, jo darīt labus darbus un pateikties par tiem ir prieks gan viesiem, gan saimniekiem.
Ienāca zēni un atnesa krūzes, garas glāzes un paplāti ar riekstiem un rozīnēm. Aiznesa arī viesiem. Kamars paskatījās uz Doroteju, bet Doroteja uz sevi ar kritisku skatienu. Viņas parastā pelēkā kleita bija saņurcīta, bet vismaz tīra un vesela.
Salds šķidrums, šķiet, atšķaidīta ābolu sula, šūpojās tumšajās glāzēs.
- Laika apstākļi pēdējās dienās ir bijuši labi, - sacīja Rahmana kungs.
- Laika apstākļi ne vienmēr piemēroti braukšanai ar laivu bez kajītes, - Regīna atbildēja.
Kamars ātri un pārliecinoši tulkoja. - Kur viņš tā iemācījās valodu? Domāja Doroteja.
- Cienājaties, - teica Rahmans. - Es nevaru jums piedāvāt augļus, jo atklātā jūrā esam jau divas nedēļas un daļa pārtikas beigusies.
Kamara tulkošanas laikā Rahmans izpleta rokas, paužot skumjas, un plakstiņi nolaidās vēl zemāk, atstājot acīs tikai šauras spraugas.
Kad viņi sāks runāt par lietu?
- Ceru, ka jūsu dēls ir jūs informējis, - Regīna beidzot sacīja, it kā būtu sadzirdējusi Dorotejas nepacietīgās domas, - ka es esmu Ostindijas kompānijas Rangūnas faktora sieva. Mani sauc misis Regīna Vitla.
Rahmans neatbildēja uzreiz, viņš pārmetoši pašūpoja galvu, it kā būtu ne sevišķi apmierināts, ka tikšanās sākuma daļa beigusies tik ātri un tagad viņam būs jārunā par darīšanām.
- Kas gan lika jums pamest savu kuģi, cienījamā kundze? - jautāja Rahmans. - Un doties tik grūtā un bīstamā reisā?
- Mūsu kuģim uzbruka franču korsārs Surkufs, - sacīja Regīna.
Šis ziņojums sarūgtināja Rahmanu.
- Ai! - viņš teica. - cik slikti! Vai šis elles izdzimums ir atgriezusies mūsu jūrās?
- Esat par viņu dzirdējis?
- Viņš aplaupīja vienu no maniem kuģiem un pakāra manu kapteini pie rājas, jo tas uzdrošinājās šim nelietim runāt pretī! Bet turpiniet savu stāstu, kundze. Vai tiešām tikai jūs izglābāties no briesmīgā likteņa?
- Mūsu kuģim "Glorija", kas devās uz Kalkutu, un no turienes uz Rangūnu, uzbruka Surkufs un pēc kaujas to sagūstīja. Mani un kuģa virsniekus pārcēla uz viņa "Klarisas" klāja. - Regīna runāja uzmanīgi, lēni, it kā nogaidot, lai tulks nodod viņas vārdus savam saimniekam. Patiesībā, kā Doroteja saprata, kundzei vajadzēja precīzi izstāstīt savu notikumu versiju tieši tagad. - Tomēr ar kāda cilvēka palīdzību, kurš man simpatizēja, es varēju ... - Regīna meklēja pareizos vārdus: - Man izdevās dabūt laivu un aizbēgt.
Tas viss izklausījās ne pārāk pārliecinoši, taču ne Rahmana kungs, ne viņa dēls neizrādīja pārsteigumu. Rahmana kungs skumji pašūpoja galvu un pēc tam sacīja:
- Esmu pārsteigts par vājas sievietes drosmi, kura izlēma doties šādā ceļojumā.
- Man nebija citas izvēles, - Regīna atbildēja. - Runa bija par manu godu.
Dēls un tēvs kādu laiku strīdējās par pēdējās frāzes pareizu tulkojumu un Doroteja saprata, ka viņi nekādā ziņā nepiekrīt viens otram par sievietes goda izpratni. Nevienojušies viņi pārtrauca strīdēties un izvēlējās klausīties.
- Cik ilgi cienījamā kundze uzturējās atklātā jūrā?
- Vairāk nekā nedēļu. Precīzāk, astoņas dienas.
- Pārsteidzoša drosme un veiksme, - sacīja Rahmana kungs. - Ko jūs domājat darīt tālāk?
- Es gribētu uzzināt, kurp virzās jūsu kuģis, - sacīja misis Vitla.
- Mēs braucam no Tidoras salas ar muskatriekstu un vaniļas kravu, un Malakā iekrāvām arī vairākas kastes labu ķīniešu trauku, - Rahmans atklāti atbildēja. - Un esam ceļā uz Omānas ostu, kur izkrausimies un, iespējams, kādu laiku atpūtīsimies no darbiem.
- Oh! - Regīna vīlusies teica. Viņa pārzināja ģeogrāfiju. Doroteja nebija tik izglītota, bet pēc kundzes toņa saprata, ka Rahmana kunga kuģis brauc nepareizā virzienā.
- Kur mēs tagad atrodamies? - jautāja Regīna.
- Tagad mēs esam divu dienu braucienā no Ceilonas dienvidu krasta.
- Vai tur ir angļu osta?
- Vēl divu dienu braucienā līdz Kolombo. Bet man teica, ka tur esošo tirdzniecības faktoriju ieņēmuši francūži. Šīs baumas nav pārbaudītas, bet ir neatlaidīgas.
- Cik tālu ir no šejienes līdz Rangūnai? - misis Vitla jautāja.
- Piecas dienas. Ar labu ceļavēju. Varbūt nedaudz mazāk, varbūt nedaudz vairāk.
- Tur man arī vajag. Mani gaida mans vīrs, - Regīna sacīja Rahmana kungam.
- Droši vien, - sacīja Rahmana kungs, - mēs Omānā satiksim kuģus, kas dodas uz Ostindiju.
- Omānā?
- Pūšot labvēlīgam vējam, jūs vēl šogad laimīgi atkal satiksieties ar savu mīļoto vīru.
Regīna lēnām nomirkšķināja ar savām lielajām, gaišajām, caurspīdīgajām acīm, kā putns, kas neviļus ielidojis suņu būdā. Tad Rahmana vārdu nozīme sasniedza viņu un izraisīja niknuma reakciju.
- Jūs ko, smejaties par mani? - Viņa klusi jautāja. - Vai arī tāpat vien, vienkārši runājat blēņas?
Runājot, viņas balss pieauga, līdz kļuva par spiedzienu. Viņas krūtis izdarīja ierasto triku, pārplēšot priekšā kleitu, taču, ieraugot šo priekšnesumu, neviens pat uzaci nepacēla.
- Runājam ko? - Kuprainais Kamars pieklājīgi pajautāja.
- Blē-ņas, - Regīna atbildēja.
Kamars iztulkoja. Tēvs aizdomājās, kasīdams savu mazo, glīti apgriezto bārdiņu.
- Es nevēlos aizskart kundzi un nevēlos, lai viešņa apvainotu mani, - viņš atbildēja. - Lai gan man ir ļoti žēl dzirdēt apvainojumus, ko neesmu pelnījis. Bet iejūtieties manā pozīcijā, misis Vitla. Es kuģoju pa jūru, jo tā pelnu naudu. Es neesmu pēdējais cilvēks šajā pasaulē. Jūrā es redzu niecīgu laiviņu un tajā četrus cilvēkus, angļus. Viena no manis glābtajām personām bez jebkādiem pierādījumiem paziņo, ka ir dižciltīga dāma un Rangūnas angļu faktora sieva. Vai es pareizi sapratu?