- Paldies, - teica Milodars. - Es jūs lūdzu, turpināt.
"Kādreiz arī es sākšu palikt rupja pret tevi, vecais meitu ģēģeri", nodomāja Kora. - "Tad tik tu man uzdejosi".
- Eksistē sugas atmiņa, - Pegija turpināja. - To parasti uztur tieša bērnu apmācīšana, ko veic vecāki. Vai esat kādreiz redzējuši, kā kaķene māca kaķēnus noķert peli?
Meitenes balsī ieskanējās metāls. Kādam no studentiem bija jāpaceļ roka un jāatbild uz jautājumu.
Neviens neuzdrošinājās.
- Tas ir pamācošs skats, - sacīja Pegija. - Tieši tāpat kaķenīti apmācīja viņas māte.
Laborante pieskārās savai ausij, un pār sarkanajiem matiem pārskrēja zeltainas gaismiņas. Skats bija iespaidīgs. Gribējās aizbēgt.
- Kaķis kā primitīva būtne māca bērnus dzīvot mainīgajā pasaulē, nododot viņiem savu pieredzi. Un ne tikai ģenētisko, bet arī iegūto. Galu galā tārps taču nemāca - viņam pietiek ar to, kas atrodas gēnos. Bet kaķis māca. Sapratāt?
"Viņa būs profesore," domāja Kora. - "Iztrakosies un kļūs par profesori".
- Kaķēns, - laborante stingri turpināja, ritmiski vicinot gaismas rādītāju, - saņem no mātes daļu šīs kaķu ģimenes atmiņām, un, tā kā pašu kaķumāti apmācīja viņas māte, mēs, nepieciešamības gadījumā, varam izsekot, ko zināja un spēja izdarīt šīs ģimenes kaķi, vai pat mūsu valsts populācijas kaķu kopums un kā šīs zināšanas uzkrājās ... vai izzuda. Jā! - meiteni pēkšņi pāeņēma patoss. - Kaut kas tiek zaudēts! Un neatsaucami. Piemēram, līdz ar zāļu parādīšanos cilvēki aizmirsa par augiem. Tas attiecas arī uz kaķiem!
- Nu, diez vai arī uz kaķiem! - Milodars neticīgi iesaucās.
- Ielaidiet mežā mūsdienu kaķēnu vai pat pieaugušu kaķi. Viņš noteikti aprīs kādu netīrību un saindēsies. Jo viņš dzīvojis pilsētā, un pat tad, ja viņa kaķu māte zināja, kuru augu var ēst un kuru nē, viņa nevarēja atrast vajadzīgā auga paraugu telpā un parādīt to savam bērnam.
Klausītāji apklusa, sagremojot informāciju.
Kora piekrita - kaķim nav kur dabūt augu, lai brīdinātu savus bērnus par saindēšanās draudiem.
- Tas pats notiek arī ar cilvēku. Tāpēc skolotāji un vecāki izgudroja grāmatas, videofilmas un datorus, lai nepazaudētu senču iegūto informāciju. Bet informācija vēl nav atmiņa!
Pegija pacēla rādītāju pret griestiem un izstiepa staru līdz maksimālajam garumam. Stars pieskārās griestiem un izveidoja uz tiem tumšu punktu, tik ļoti uz tā tika pārnesta skolotājas dvēseles svelme. No viņas sarkanajiem matiem plūda retas dzirksteles. Nokritušas uz paklāja, tās klusi čūkstēja.
- Vai jums nešķiet aizvainojoši, - viņa jautāja, - ka jūsu vectēvs, ģenerālis, kurš iekaroja četras valstis, gāja bojā nenosauktā augstienē, vēlāk nosauktā viņa vārdā, bet nepaspēja jums neko pastāstīt? - Ar šo jautājumu Pegijs griezās pie Sejas.
- Kā ta jūs to zināt? - Seja klusi un aizdomīgi pajautāja.
Pegija tikai paraustīja plecus, un Milodars, iespējams nepelnīti, izmantojot situāciju, atzīmēja:
- Mēs daudz ko zinām.
Pegija pagaidīja, kad viņš apklusīs, tad turpināja:
- Bet cik interesanti būtu ielūkoties viņa atmiņā, viņa dvēselē...
Pegija nopūtās. Seja nenoturējās un arī nopūtās.
- Un jūsu vecvectēvs? Pegija vaicāja Sejai. - Galu galā citi viņu sauca tikai par lielceļa laupītāju. Patiesībā viņš bija daudz sarežģītāks nekā vienkāršais ļaundaris, kādu viņu attēloja jūsu ienaidnieki.
- Un par to samaksāja, - piebilda Seja.
- Tas jau ir cits stāsts, - sacīja Pegija.
Kora paskatījās uz laboranti pavisam citām acīm. Tā, izrādās, bija paspējusi sagatavoties vizītei un labi apguvusi vielu. Bet visas runas par diskotēku un sarkanajiem matiem domātas publikai.
Pegija uztaisīja pauzi. Tagad jau vairs neviens neuzdrošinājās viņu pamudināt.
- Mūsu institūts, kuru vada profesors Ahmets Grodno, ir atrisinājis šo problēmu. Bet pagaidām mēs savu atklājumu turam noslēpumā. Jo nedrīkst izjaukt notikumu dabisko gaitu.
- Ko jūs atklājāt? - pajautāja Seja.
- Mēs esam atraduši veidu, kā iekļūt pagātnē. Bet ne rupjā fiziskā veidā, ne ar laika mašīnas palīdzību, kas nedod pienācīgus rezultātus. Nu, jūs pārlēksiet divdesmit gadus senā pagātnē. Nu, paskatīsieties vēlreiz uz savu māti jaunībā. Un ko pēc tam? Mainīsiet notikumu gaitu uz Zemes? Iedzīsiet sevi un savu planētu paralēlā pasaulē? Nē, atļaujiet dzīvot savās mājās!
- Ko tad jūs atklājāt?
- Mēs esam atklājuši iespēju... esam atraduši atslēgu tam, kas ir katrā cilvēkā, - viņa iedzimtās atmiņas atslēgu. Citiem vārdiem sakot, mēs devām iespēju kaķu mātei atcerēties, kādus augus kaķēnam var piedāvāt un kādus nē. Bet to atcerējās mūsu kaķenītes vecvecmāmiņa, nevis pati kaķu māte. Mēs esam atraduši veidu, kā atrast jūsos, dārgais Dolial, Epidauras impērijas apsardzes vadītāj, kurš pie mums ieradies inkognito režīmā, tās ģenētiskās pagātnes pēdas, kuras nes un lolo jūsu vectēvs un pat jūsu diženā vecvectēva, tā sauktā lielceļa laupītāja atmiņas.
- Par to nevajag, - brīdināja otrais ministrs, aizsargājot Sejas godu. Bet Seja tikai bezrūpīgi atgaiņājās, atzīstot nekaunīgās pigaļicas pārākumu.
- Mēs pieņemam, - sacīja Milodars, - ka tas ir lielākais atklājums divdesmit pirmajā gadsimtā, taču jautājums par Nobela prēmijas piešķiršanu profesoram Ahmetam Grodno ir uz laiku atlikts, jo nav atrisināta atklājuma slepenības pakāpe.
- Bet kur te ir slepenība? - otrais ministrs nesaprata.
- Tiešām, - atbildēja Milodars, - jebkurš cilvēks Galaktikā nevēlēsies ieskatīties sava vectēva, sava tālā senča atmiņā, nolasīt viņa domas un apgūt viņa zināšanas, kuras, kā visi tic, sapuvušas kapā kopā ar viņu?
- Jā, - Seja piekrita, - kārdinājums ir ļoti liels, un no tā var kļūt ārkārtīgi bagāts.
- Ak, kam mums bagātība! Bet jūs vēl neesat sapratis, kādu varu mēs varam iegūt pār pasauli! - Pegija iesaucās, nolecot no skatuves un gandrīz caurdurot ministru ar savu aso, kā no koka, degunu. - Vai esat aizmirsis, cik daudz ģēniju gāja bojā, nepaspējuši dalīties savās domās ar cilvēci, cik daudz izcilu izgudrojumu gājuši bojā katastrofās, koncentrācijas nometnēs vai karos! Jums vajadzētu zināt, ka katram izgudrojumam, katram atklājumam, katrai izcilai idejai pasaulē bija tūkstošiem ideju, atklājumu, domu, kas tāda vai cita iemesla dēļ netika izteiktas. Vai jūs nesaprotat, ka, apkopojot un realizējot šīs domas, mēs veiksim milzīgu lēcienu uz priekšu ...
Pegija sāka klepot, un Milodars pabeidza viņas vietā:
- bet cilvēcei tas var beigties ļoti bēdīgi. Kas zina, cik atjautīgu izgudrojumu un domu mums vajag, un cik daudz būs pilnīgi liekas? Bet ja nu Daba pasargā mūs no pārkaršanas? Bet ja nu civilizācija pārsprāgs no šīm nevajadzīgajām zināšanām?
Un Milodars šos vārdus izteica ar tik atklātu rūgtumu, ka visi pārējie neuzdrošinājās neko iebilst - visi klusēja.
- Turklāt, - Pegija beidzot pārtrauca klusumu, - šī operācija ir ilga, sarežģīta, un briesmas, par kurām runā komisārs Milodars, ir tālā nākotnē. Bet Nobela prēmiju mums nedod nožēlojamu intrigu dēļ, kuras nav svešas arī InterGpolā.
Visi paskatījās uz Milodaru. Viņš atgaiņājās no apsūdzības kā no mušas un mierīgi pajautāja Pegijai:
- Pastāstiet mūsu viesiem, kā tiek aktivizēta senču atmiņa. Un kāds no tās var būt labums viņu meklējumos.
- Tieši tā, - teica Seja. - Tas ir jautājums, kuru arī es gribēju uzdot.
- Mūsu profesionalitāte slēpjas faktā, - paziņoja Milodars, - ka mēs zinām, kādu jautājumu, kad un kam uzdot.