- Protams, Stāsts par Tomu Džonsu - atradeni! - Doroteja iesaucās. Un vēl es arī mīlu Gulivera piedzīvojumus.
- Ak jā, - Regīna atmeta ar roku. - Tikai galvu ar muļķībām piebāz.
Bet Dorotejas vārdi palika viņai atmiņā.
- Jūs runājāt par viņa vēlmi doties uz Angliju?
- Viņš man teica, ka Rahmana kungs neuzticas eiropiešiem. Viņš saka, ka eiropieši gan apsola samaksāt par mūsu atgriešanos, bet pēc tam aizmirsīs par saviem solījumiem, - sacīja Doroteja.
- Un ko tu teici?
- Es teicu, ka jūs varat viņam izsniegt kvīti.
- Un viņš?
- Viņš domā, ka ar to nepietiek.
- Šodien es atkal runāšu ar Rahmanu, - teica Regīna, - jo to vairs nevar izturēt. Mēs ar katru stundu attālināmies no Rangūnas. Es nevaru Omānā gaidīt iespēju, jo vispirms man jātiek līdz Rangūnai, pie Džuliana un nepieļaut lai tenkas par manu uzvedību, par to, kā es sev nopirku biļeti mājās, nonāk Rangūnā pirms manis. Vai tu to saproti?
- Protams, - Doroteja atbildēja.
- Šodien es viņam piedāvāšu visu iespējamo, pilnīgi visu! Man jānopērk, jāizlūdz, jāizdabū ...
Pēc pusdienām vest sarunas ar Rahmanu Regīna devās viena pati. Doroteja palika kajītē. Viņa nevarēja tur nosēdēt, un viņa izgāja uz klāja. Viņa gribēja, lai Kamars arī iznāk, lai pastāsta, kā tur iet. Ka tik Regīna savā neatlaidīgajā vēlmē nokļūt Rangūnā nesasola pārāk daudz.
Bet Kamars neiznāca. Jau sāka satumst.
Doroteja ieraudzīja Deivisu. Izrādās, ka briti dzīvoja apakšējā klājā kopā ar matrožiem. Deiviss sūdzējās, ka ēdiens ir slikts, taču, tiesa, viņiem pāri nedara.
Un nespiež strādāt.
Bija jau pilnīgi tumšs, siltajās debesīs izlija spilgtas tropiskās zvaigznes, baskājaini matroži virs klāja iededzināja laternas, un kajītēs iegaismojās arī logi. Dorotejai kļuva auksti un neērti. Viņa atgriezās kajītē.
Drīz pēc tam ieradās Regīna. Viņa bija nikna. Viņa pie vēdera spieda kastīti ar savām rotaslietām, uz kuras bija izdarījusi galveno likmi. Bet Rahmans tomēr atteicās no dārglietām, iepriekš tās aptaustījis un teju vai apostījis. Viņam tās šķita nepietiekama samaksa. Regīna piedāvāja uzrakstīt parādzīmi, un arī tas nelīdzēja.
- Kā izturējās Kamars?
Doroteja vēlējās, lai viņš būtu izturējies kā draugs.
- Viņš klusēja, bet es sapratu, ka ir sava tēva pusē. Viņš ir nelietis!
- Kāpēc jūs tā domājat?
- Es pazīstu cilvēkus. Un pati neesmu svētā, man ir vieglāk saprast cilvēkus nekā tev, jo tu vēl esi naiva muļķe!
Nez kāpēc Regīna bija dusmīga uz Doroteju.
- Un kas notiks tālāk? - Kalpone jautāja.
- Tālāk? Viņš teica... Es teicu, ka piekrītu jebkādiem viņa noteikumiem. Lai viņš man tos piedāvā.
- Un viņš?
- Viņš teica, ka pakonsultēsies ar Kamaru, un šodien man pateiks savus priekšlikumus.
Šajā brīdī kajītē ieskatījās zēns un kaut ko pateica arābu valodā, ko sievietes vienlīdz saprata kā uzaicinājumu Regīnai atgriezties pie Rahmana.
- Es lūgšu par jums, kundze, - sacīja Doroteja.
- Nu ko, tavas lūgšanas man var būt noderīgas, - Regīna kavējoties atbildēja, domājot par kaut ko pavisam citu.
Doroteja paskatījās uz akmeni - tāpat, gandrīz nejauši. Akmens bija tumšs, gandrīz melns. Dīvains akmens - tas kļūst tumšāks gan blakus smalkajam Kamaram, gan blakus pārbiedētajai Regīnai, kurai tagad ir nospļauties par savu kalponi.
Kamēr saimnieces nebija, Doroteja mēģināja šūt, taču rokas viņai slikti klausīja - trauksmes sajūta neļāva viņai darboties.
Visbeidzot apmēram stundu vēlāk misis Vitla atgriezās.
Divu laternu vāja gaisma tomēr ļāva Dorotejai saredzēt, ka saimniece ir satraukta un vairāk satraukta nekā priecīga, lai gan no durvīm skaļi paziņoja:
- Viss kārtībā. Mēs vienojāmies.
- Bet kā? - Doroteja pielēca un stāvēja pie galda, piespiedusi pie krūtīm rokdarbu.
- Šausmīgi! Vienkārši šausmīgi. Es viņam atdevu rotas. Tad vēl uz viņa vārda izrakstīju vekseli par desmit tūkstošiem rūpiju. Man nav ne jausmas, vai mans vīrs spēs savākt šādu summu. Es vienkārši nevaru iedomāties ...
- Un tas ir viss?
Regīna neatbildēja uzreiz. Viņa piegāja pie sava dīvāna un apsēdās uz tā, saliecot zem sevis kājas.
- Es esmu šausmīgi nogurusi, mana galva plīst pušu!
- Un nekā cita nebija? - Doroteja atkārtoja jautājumu, jo saimniece neko neteica.
- Gandrīz viss. Jā ... Gandrīz ...
- Ko tas nozīmē - gandrīz? - Doroteja jautāja.
- Neskaitot dažus sīkumus! - Regīna dusmīgi atbildēja. - Vai tu gulēt neiesi?
- Nē, mēs vēl neēdām vakariņas.
- Ah jā! Bet mani pabaroja Rahmans.
It kā pēc tā vakariņu jautājums būtu izgaisis. Doroteja varēja arī paciesties.
- Kundze!
- Netraucē man gulēt! Esmu nogurusi un nejūtos labi.
- Bet jūs neizģērbāties... ļaujiet man palīdzēt ...
- Prom! Neuzdrošinies man pieskarties!
- Jūs esat dusmīga?
- Protams, es esmu dusmīga! - Pēkšņi misis Vitla izlēca no dīvāna un iedūra pirkstu Dorotejas krūtīs. - Es dusmojos uz tevi par nodevību, jā, par nodevību! Es nekad tev to nepiedošu!
- Es jūs nesaprotu, kundze.
- Ak tā gan! Tev nav izdevīgi mani saprast. Bet man aiz muguras vērpi amoriņus ar to savu kupraino mantinieku! Es visu zinu, jūs par visu iepriekš vienojāties. Un es nebrīnīšos, ja pazaudēšu kalponi, kura grūtā brīdī pametīs mani un aizskries pie netīrajem musulmaņiem.
- Par ko jūs runājat?
Regīna neatbildēja, jo pie durvīm pieklauvēja, ienāca zēns un kaut ko arābu valodā teica Dorotejai.
- Ko viņš saka? - Doroteja jautāja.
- Aicina tevi uz randiņu ar to tavu pretekli! - Regīna nočukstēja, bet ne skaļi, lai to nevarētu dzirdēt ārpus kajītes.
- Man būtu jāiet? Tik vēlu? - Doroteja brīnījās. - Pasakiet, ka es aiziešu rīt.
Zēns pavilka Dorotejas kleitas piedurkni.
- Ej, ej, - saimniece ierunājās daudz maigāk. - Tikai nekavējies. Man būs grūti izģērbties bez tevis.
Paklausot sūtņa prasībām, Doroteja spēra soli durvju virzienā.
Viņai bija pretīgs garastāvoklis, viņa juta, ka notiek kaut kas briesmīgs un draudošs, bet joprojām nesaprata, kas tieši.
* * *
Zēns pavadīja Doroteju uz kajīti, vienu stāvu augstāk par sieviešu kajīti.
Viņš trīs reizes pieklauvēja pie durvīm, un no iekšpuses atskanēja pazīstamā balss.
Zēns atvēra durvis, ielaida Doroteju un aizgāja. Aiz muguras cieši aizcirtās durvis.
- Labvakar, - teica šaurplecu Kamars. Turbana vietā galvā bija tikai zaļš pārsējs, plūstošs zīda halāts sasniedzās līdz grīdai un pat vilkās aiz muguras, čaukstot pa paklājiem.
Viņš pastiepa pret Doroteju rokas, un viņa tikai tagad kārtīgi saskatīja, cik bāli un gari ir viņa pirksti.
- Labvakar, - Doroteja piesardzīgi atbildēja. - Kāpēc jūs mani saucāt? Tagad taču ir tik vēls.
- Tāpēc, ka Allahs ir atbildējis uz manām lūgšanām, - jauneklis aizsmacis sacīja. - Viņš man dāvina laimi.
- Kādu tad? - Doroteja nolēma precizēt.
- Tevi, - Kamars atbildēja.
- Es jūs nesaprotu, - sacīja Doroteja.
- Tu esi atdota man. Tava saimniece tevi atdeva, un tāpēc mūsu baggala jau ir izmainījusi kursu. Ja tu izietu uz klāja un paskatītos, tad redzētu, ka zvaigznes debesīs atrodas citādi nekā pagājušajā naktī. Mēs tagad dodamies nevis uz Dienvidu krustu, bet uz Polāro zvaigzni Mazās Lāča zvaigznājā.
Pēc šīs navigācijas informācijas sniegšanas Kamars apklusa, un, tā kā Doroteja joprojām nevarēja atrast vārdus un spēku, lai viņam atbildētu, viņš turpināja: