- Nu, ko tu esi izdomājusi, nevērtīgā? - kautiņa dalībnieki izdzirdēja nepazīstamu balsi, un tās ietekmē Milodars atlaida profesoru un pat palīdzēja viņam piecelties, lai tas labāk redzētu, kas notiek uz ekrāna.
Viņi ieraudzīja, ka kajītē ienāk šaurplecains jaunietis ar nelielu kupri, kas gandrīz nekropļoja figūru, bet kaut kā nolieca to uz sāniem. Jaunajam vīrietim bija garas rokas ar zilganiem pirkstiem, seja, zem zaļā galvas pārsēja, kas saturēja garos melnos matus, bija tumšas olīvas krāsā, un zem smagajiem plakstiņiem paslēptās acis aizēnotas ar garām skropstām. Jaunietī bija kaut kas uzmācīgi pretīgs, sievišķīgs, ko uzsvēra izsmalcinātais apģērbs - ar rozēm izšūts zīda halāts, platas, zaļas satīna bikses, zelta kurpes ar augsti uzliektiem purngaliem.
Kupraiņa roku pirksti bija noklāti ar gredzeniem, it īpaši izcēlās masīvs zelta gredzens ar lielu smaragdu uz mazā pirksta. Labajā rokā viņš turēja zīda kabatlakatiņu, kuru spieda pie deguna, it kā ciešot no saaukstēšanās.
Jaunais vīrietis šeit nepārprotami bija saimnieks. Karavīri aiz viņa aizvēra durvis.
- Vai esat gatava kļūt par manu mīļāko, mana dārgā gazele, manu acu prieks? Jaunais vīrietis jautāja ar rīkles, centīgu akcentu, iemācītā angļu valodā.
- Nekad! - Doroteja atbildēja.
- Esi prātīga, - teica jauneklis, apstājoties Dorotejas priekšā. - Neviens tevi neizglābs, neviens nenāks palīgā. Tava kundze nevēlas tevi redzēt - viņai ir labāk, ja tu mirsti nekā paliec brīvībā. Labāk pakļaujies man, apbalvo mani ar saviem glāstiem, mīl mani ar kaut nelielu daliņu no tā, kā es dievinu tevi! Tu būsi laimīga! To tev saku es, Kamars, lielākais no lielākajiem!
- Jums plaukstas svīst,- pēc pārtraukuma pateica Doroteja.
Kamars iekoda lūpā un neko neatbildēja.
Šajā klusumā ekrāna otrā pusē komisārs Milodars sacīja:
- Laba, meitene. Cik žēl, ka viņa dzīvojusi sen atpakaļ, es viņu būtu savervējis darbā!
- Viņa atņēma iniciatīvu, - sacīja Pegija. - Tas ir labākais solis sievietei viņas stāvoklī.
- Tu mani neapvainoji! - Jaunietis beidzot atbildēja.
- Jūsu elpa slikti ož. Un vispār es jūs nemīlu! Man Londonā ir līgavainis. Viņš ir stūrmanis uz liela kuģa. No viena viņa lielgabalu šāviena jūs visi nogrimsiet dzelmē.
- Ha ha ha! - kuprītis gleznaini iesmējās. - Stūrmaņu līgavas nekalpo par istabenēm pie šādām stulbām angļu lēdijām.
"Taisnība", - Pegija pie sevis piekrita, kas reizēm pārnesa uz Doroteju savu greizsirdību pret Koru.
- Esmu darījis visu, kas bija atkarīgs no manis,- sacīja Kamars. - Es centos tevi pārliecināt, es centos tevi savaldzināt, es biju laipns un līdzjūtīgs. Es sapņoju, kā mēs abi dzīvosim Oksfordā un staigāsim roku rokā pa turienes karaliskā parka takām. Un viss putekļos! Tu izrādījies nepateicīga un rupja meitene, un man būs jāmaina attieksme pret tevi.
Kamārs sasita plaukstas, un abi mameluki ienāca kajītē.
- Ir divi veidi, kā man mācīja mans tēvs, godājamais ar-Rahmans, - viņš teica. - Tevi var nopērt tā, lai āda nolobās, un tad tu sapratīsi, ko nozīmē nepaklausīt savam saimniekam.
- Tu neesi mans saimnieks. Mans saimnieks ir Viņa Majestāte Anglijas karalis! - Doroteja lepni paziņoja.
- Ir noslēgts līgums par verdzenes Fatimas pārdošanu, - atbildēja Kamars, - un vairs nediskutēsim. Es gatavojos mācīties Oksfordā par advokātu, un tad varēsim pastrīdēties. Bet tagad man tevi vajag salauzt. Kā teica mans vectēvs Huseins al-Sabbahs: ja no pirmās nakts neiebraukt ķēvi, vari uzskatīt, ka zirgu esi pazaudējis. Nu, vai tu padodies brīvprātīgi?
- Nepadodies, - čukstēja Milodars.
- Tajos laikos viss bija vienkāršāk, un galu galā katra sieviete vēlas apprecēties. Kas arī tiek piedāvāts mūsu aizbilstamajai, - iebilda Pegija.
- Par ko jūs runājat! - Milodars saķēra galvu. - Viņa taču ir darbā!
- Patiesībā ne jau viņa, - Pegija iebilda, bet viņā neviens neklausījās.
Plīkšķinot pātagas zem kājām, abi mameluki tuvojās meitenei. Doroteja aizvēra acis.
- Nu nē! - iesmējās Kamars, uztvēris meitenes bailes. - Kāpēc man vajag sadauzītu konkubīni. Tas bija joks.
Pie viņa zīmes mameluki negribīgi aizbāza pātagas aiz jostās.
- Piesieniet šo tīģerieni pie dīvāna, tikai tā ciešāk. Ciešāk piesiet pie kājām, es negribu, lai mani saskrāpē. Lai viņa bezpalīdzīgi guļ uz muguras ...
Mameluki atraisīja Doroteju no staba, un viņa centās pretoties, taču bija skaidrs, kā no auklām pietūkušās rokas sastingušas, cik viņa ir vāja ...
Viens no mamelukiem kaut ko pajautāja Kamaram, un tas angliski atbildēja:
- Nē, vēl viņai drēbes nenoplēsiet. Pats to izdarīšu, man ir nazis. Nav nekā patīkamāka par vardarbību, ja to redz naidpilnas acis...
Viņš atkāpās un ar sajūsmu vēroja, kā mameluki piesien Doroteju pie dīvāna.
- Nē! - iekliedzās Milodars. - Es to vairs nevaru izturēt. Man viņa jāglābj.
- Jūs esat cēls cilvēks, - profesors piekrita.
- Kāds cēlumam ar to sakars! Kuru katru brīdi var izjukt operācija!
Un tad Milodars no pakaramā norāva balto dvieli, ieslēdza galaktisko savienojumu, parāva Zemenergo avārijas slēdzi un nokliedza:
- Ārkārtas situācija grupā A! Vajadzīgas trīs minūtes pagātnē manai hologrammai! Steidzami!
Viņš salika rokas uz krūtīm un uzkāpa uz transformācijas platformas.
* * *
Beidzot Doroteja tika droši piesieta pie dīvāna. Viņas rokas, izstieptas uz augšu un uz sānis, bija piesietas pie divām dīvāna kājām pie gultas galvas gala, bet kājas bija sasietas pie potītēm, pie abām pārējām dīvāna kājām.
- Tu netīrā cūka! - Doroteja nošņāca, un pēc nelielas vilcināšanās aizvainotais Kamars viņai, ar zīda lakatiņu, ko bija turējis pie joprojām asiņojošā deguna, aizbāza muti.
Tad viņš no aiz jostas izvilka nelielu dunci ar izliektu galu un, no prieka skaļi šņākādams, pārvilka to pāri Dorotejas kleitai tā, ka uz viņas krūtīm neparādījās ne asiņu lāse, bet audums sadalījās uz pusēm, atklājot meitenes krūtis.
Doroteja ar naidu un šausmām uzlūkoja Kamaru. Likās, ka viņas acis bija kļuvušas divreiz lielākas.
Kur tad palicis topošais Oksfordas students, jurists, civilizētās Omānas kuģu īpašnieku paaudzes pārstāvis?
Pegijai un profesoram Grodno bija skaidrs, ka viņš drīz sasniegs savu netīro mērķi! Kur kavējas komisārs Milodars?
Bet pēkšņi no aizmugures atskanēja dīvains troksnis, it kā kāds misiņa kannā sēdošs klauvētu un lūgtu atļauju iziet.
Pārsteigumā Kamars, kurš neizcēlās ar drosmi, iztaisnojās.
Abi Mmmeluki, kuri bija tikai atkāpušies pie durvīm, bet neatstāja kajīti, lai neatstātu savu saimnieku iespējamo briesmu priekšā, pievērsa skatienus uz lielu misiņa krūku, kas stāvēja stūrī uz zema galda.
Pēkšņi no augstā šaurā krūkas kakla pacēlās dūmu kolonna, ietriecās griestos un izpletās kā sēne.
Troksnis krūzes iekšienē pieauga arvien vairāk. Kamars nobālēja.
Un tā, augot un augot, no krūzes sāka pacelties vīrietis ar asiem sejas vaibstiem, asu, lielu degunu un baltā turbānā ietītu galvu.
Tas kļuva arvien lielāks, tomēr neviens no klātesošajiem nepaspēja aptvert tā patiesos izmērus, jo mameluki jau sapratuši, kas pie viņiem ieradies, nokrita ar sejām uz grīdas, aprokot degunus paklājā, bet Kamaram kļuva slikti, un viņš maziem solīšiem ieskrēja stūrī, neuzdrošinoties novērst skatienu no džina. Atsities ar dibenu pret ūdenspīpi kaļjanu, viņš pārsteigumā apsēdās uz grīdas...