- O, nīkulīgais, nelietīgais kupri, tevi dzemdējušās netīrīgās miesas netīrais radījum! - Džins angliski kliedza. - Tava laime, ka es paspēju palīdzēt nelaimīgajam tavas izvirtības upurim, pirms tu izdarīji savu netīro darbu, un tāpēc tu paliksi dzīvs... protams, ja izturēsies paklausīgi.
- Kas tu tāds esi? - nočukstēja Kamars, kurš bija tik pārsteigts par džina angļu valodas zināšanām, ka ziņkārībā spēja pārvarēt savas šausmas.
- Esmu Britu salu džins, - piekrita viņu apgaismot Milodara hologramma ar ap galvu aptītā laboratorijas dvielī. - Un esmu daudz varenāks par visiem Arābijas džinniem kopā... Lai gan mēs tomēr nebojājam attiecības. Bet tu esi nolemts. Ja strīdēsies ar mani, tad tevi piemeklēs briesmīga nāve! Es tevi aizsūtīšu uz Antarktīdu nosalt!
- Oi, oi! - iegaudojās Kamars, kurš nezināja, kur atrodas briesmīgā Antarktīda, bet Milodars, protams, bija aizmirsis, ka tajā laikā tā vēl nebija atklāta.
- Tūlīt pat atraisi šo nelaimīgo meiteni.
- Tūlīt, tūlīt ... - Kamars drebošām rokām sāka atraisīt Dorotejas rokas. Viņš neiedomājās pasaukt palīgā mamelukus, un tāpēc ilgi mocījās ar mezgliem.
- Ei! - Milodars pagriezās pret mamelukiem. - Palīdziet saimniekam.
Bet, pirmkārt, mameluki nezināja angļu valodu, un, otrkārt, viņi jau sen bija izrāpušies no kajītes un aizskrējuši pie Ar-Rahmana kunga, lai drebēdami no pārdzīvotajām izbailēm, pastāstītu, kādās nepatikšanās viņa dēls iekļuvis.
Visbeidzot, Kamaram izdevās atšķetināt Dorotejas rokas, un viņa pati, izraujot no mutes tur iebāzto lakatu, apsēdās uz dīvāna un sāka atraisīt kājas ar nepaklausīgiem, pietūkušiem pirkstiem.
- Vai tu mani vēl klausies, nelietīgais Kamar? - pēc iespējas draudīgākā balsī pajautāja Milodara hologramma.
- O jā, angļu džinn! - atbildēja Kamars.
- Ja tu vēl kādreiz uzdrošināsies pieskarties kaut ar pirkstu Dorotejai Forestai, kura atrodas manā īpašajā aizsardzībā, tava vājā roka nokaltīs. Lai paliktu dzīvs, tavs pienākums ir ar lielu godu nosūtīt meiteni krastā Rangūnā, it kā viņa būtu īsta princese. Vai saprati?
- Sapratu.
- Nu, tad labi, - Milodars atviegloti paziņoja, priecājoties, ka viņam izdevās izglābt Doroteju, kura lai arī bija nobijusies, taču šajā brīdī viņai nebija no kā izvēlēties, un viņa labprātāk sadarbojās ar džinu nekā ar saldi juteklīgo Kamaru.
Tad Milodars pagriezās pret Doroteju un paziņoja:
- Mans laiks iet uz beigām. Tev Ligonas biezokņos jāsameklē Ļaunuma Spogulis. Ļaunuma Spogulis... Paliec sveika, es vairs nevaru būt kopā ar tevi...
- Pagaidiet! - meitene kliedza pakaļ Milodaram, kurš jau atkal ievilkās vara krūkā. - Nesteidzieties! Es neko nesapratu.
Patiesībā Doroteja aicināja džinu atgriezties tāpēc, ka baidījās palikt bez viņa aizsardzības. Viņa bija sava laika cilvēks, protams, ticēja brīnumiem, raganām un velniem, pilnībā atzina džinu esamību, tikai ne mājās, Anglijā, bet Austrumos. Bija dzirdējusi par tiem pasakās ... Angļu džins bija kaut kāds absurds, un pat viņai nebija viegli tādam noticēt. Lai kas arī būtu šis burvis, labāk lai viņš ir blakus, jo šis pats Kamars var aizmirst savus apsolījumus, kas viņam izspiesti piedraudot.
Bet džins pazuda krūkā, Kamars kautrīgi piecēlās no paklāja un palika neizlēmīgi stāvošs, ar bailēm metot skatienus uz Doroteju.
Un tad pa durvīm iedrāzās cienījamais ar-Rahmans.
Fakts bija tāds, ka ar-Rahmans tikai radīja, šaurplecaina un vāja cilvēka iespaidu. Patiesībā pilnīgi iespējams, ka iepriekšējās dzīvēs šis cilvēks bija tīģeris vai pat žņaudzējčūska, tāpēc viņš zināja, kā tikt galā ar konkurentiem un ienaidniekiem. Smadzeņu vietā Rahmana galvā bija velnišķīga rēķināšanas mašīna, viņš varēja pārvērst zeltā visu, kam pieskārās viņa tumšās rokas. Un Rahmanam dzīvē bija tikai viena vājība - kuprainais dēls Kamars, kuram bija jāpārņem visa bagātība un kuru viņš sapņoja redzēt sev blakus pie stūres. Līdz šim Kamars bija attaisnojis visas tēva cerības. Viņš izcēlās ar neatlaidību un centību, viņš iemācījās neticīgo valodu, lai dotos uz Londonas pilsētu. "Nu," - domāja Rahmans, - "mēs viņu Anglijā padarīsim par princi, jo mums ir zelts."
Kad pirms trim minūtēm izbijušies mameluki ielauzās kapteiņa kajītē un, drebēdami no šausmām, sāka runāt par to, ka Kamaram uzbrucis angļu džins, kurš esot izlīdis no krūkas, cienījamais Ar-Rahmans pats nenodrebēja, bet paķēris no galda divas pielādētas pistoles, metās ārā no kajītes, uzkliedzot mamelukiem:
- Gļēvulīgie nekrietneļi, kaut jūs ellē degtu!
Pēc minūtes viņš iedrāzās Kamara kajītē un atrada tur dīvainu un pilnīgi negaidītu ainu.
Viņa dēls stāvēja vienā kajītes stūrī, paspiedis pie krūtīm rokas, un uz dīvāna kajītes otrā stūrī sēdēja angļu verdzene, kuru tēvs bija uzdāvinājis Kamaram, kuras dēļ viņam tagad jābrauc uz šo nolādēto Rangūnu. No viņas kājām un rokām nokarājās auklas, ar kurām viņa nesen bijusi sasieta.
- Kas? Kas te notika? - baggalas īpašnieks smalkā balstiņā iekliedzās.
Salauztā balsī Kamars viņam paziņoja, norādot uz misiņa krūku, kā no tās izlīdis angļu džins un kā viņš piespiedis Kamaru atteikties no līgavas.
- No šīs? - jautāja ar-Rahmans, dodoties pie krūkas. - No šejienes viņš izlīda? Nu tad atkal lien ārā, un mēs ar tevi pamēģināsim pamēroties spēkiem!
Nevajag domāt, ka ar-Rahmans vienmēr bija tik drosmīgs. Gluži pretēji, tāpat kā jebkurš veiksmīgs tirgotājs, viņš bija veikls un īstenoja drosmīgus plānus, viņam piemita viltība, bet, protams, viņam nepatika kauties ar dūrēm.
... No krūzes neviens neizlīda.
Tad tēvs, satraukts no bailēm par savu mīļoto bērnu, iebāza vienas pistoles stobru krūzes kaklā un izšāva. No šāviena krūze nokrita uz grīdas un aizripoja, bet pistole atsita tā, ka Rahmans to izmeta no rokas.
- Nu, kur ir tavs džins, ragana? - kliedza Rahmans, kratot roku.
- Viņam darīšanas Anglijā, kungs, - Doroteja pieklājīgi atbildēja.
Jāpiemin, ka šī saruna notika viens pret vienu. Aiz bailēm un satraukuma abas puses lieliski saprata viena otru arī bez tulka, kurš joprojām drebēja stūrī.
- Tā lūk, - teica Rahmans, paķēra krūzi no grīdas un piegāja pie loga baggales pakaļgalā. - Peldi prom uz savu Angliju. Lai mēs tevi šeit vairs neredzētu!
Ar-Rahmans ar plašu žestu iemeta krūzi okeānā. Tikai putnu māte, vedinot prom no ligzdas briesmīgu plēsoņu, varēja būt tik drosmīga kā tirgotājs ar-Rahmans, kurš, jāsaka, ne mirkli nešaubījās, ka šajā krūzē slēpjas vai nesen bija slēpies ārzemju džins.
Mirgojot pirmajos rītausmas staros, krūze nogrima tumšajā jūrā.
Rahmans nolaida rokas un nogurušā balsī teica:
- Dari ar viņu, dēls, ko vēlies.
- Nē! - Iebļāvās Kamars. - Nē, tēvs! Es nekad viņai nepieskaršos! Viņa ir ragana! Džins pateica, ka manas rokas nokaltīs, ja es viņai pieskaršos. Viņa man ir pretīga.
- Jā, - Rahmans nopūtās, - tu neesi drosminieks, mans dēls. Bet tava darīšana. Tad mēs viņu pārdosim Omānas vergu tirgū. Šādas kaķenes tur ir ļoti augstu novērtētas. Tu dzirdi?
Sadūšojies viņš pienāca pie Dorotejas un pabāza viņai zem zoda pistoles stobru tā, lai viņa būtu spiesta pacelt galvu.
- Tu vēl nolādēsi stundu, kad uzdrīkstējies aizskart manu dēlu!
- Tēvs, atkāpies, viņa ir ragana! - kliedza Kamars.
- Nebaidies, es viņai nepieskāros ar rokām. - Viņš arī nevēlējās riskēt vairāk, nekā bija saprātīgi.