Doroteja gandrīz aizrijās ar aso, karsto, viskozo mīklu un pat nespēja skaidri atbildēt uz veča jautājumu:
- Kāpēc tev jāiet uz Švedagonu?
Doroteja pamāja, lai parādītu, ka saprot jautājumu.
Cik mazs virtulītis! Nu kāpēc virtuļi ir tik mazi!
Vecais ķīnietis nekur nesteidzās. Viņam bija lielas, melnas, skumjas filozofa acis. Viņš joprojām stāvēja uz augšējā pakāpiena un nolūkojās uz Doroteju. Tad viņš kaut ko ķīniešu valodā pateica resnajai tirgotājai. Viņa noliecās uz priekšu, pieskārās Dorotejas svārkiem, paņēma tos starp gaļīgajiem pirkstiem un patriņāja. Atbildēja ķīnietim, un viņš tūlīt atkal jautāja:
- No kurienes tu esi, meitiņ?
Doroteja pamanīja aiz sirmgalvja tumšajā durvju ailē stāvam divus spēcīgus jaunus ķīniešus zilās jakās un zilās platās biksēs.
Večuks pārmeta sev priekšā pelēku matu pinumu un ar sausiem, dzelteniem pirkstiem to šķirstīja. Karstais, mitrais vējš brāzmaini pūta, un papīra laternu gaisma ar krāsainiem atspīdumiem dejoja pa sirmgalvja seju un sirmo bārdu.
Doroteja pēkšņi nobijās. Viņa paskatījās uz gredzenu. Bet akmens, cik viņa spēja noteikt, palika gaišs, gandrīz balts - vecais ķīnietis neapdraudēja.
- Tu neesi no šīs ostas, - sacīja večuks. - Vēlies vēl vienu virtuli?
Doroteja nespēja pretoties nepamājusi - galva noliecās pati.
Večuks nedaudz pasmaidīja. Viņa miesassargi - un Doroteja bija pārliecināta, ka tas ir tā, tāpēc, ka no vecā ķīnieša nāca varas pārliecība - iesmējās. Tirgotāja pacēla savu smago ķermeni, lai tuvinātu paplāti Dorotejai, un sacīja:
- Uzmanīgi, mīļā, tie ir karsti.
Viņa neprasīja naudu ne no ķīnieša, ne no Dorotejas.
Doroteja paņēma virtuli un sāka uz to pūst, ritinot starp pirkstiem. Galu galā viņai bija tikai septiņpadsmit gadu, viņa ātri pie visa pierada un labprātāk sagaidīja no dzīves labo. Lai gan ne vienmēr viņas cerības bija pamatotas.
- Runā, - ķīnietis pieprasīja.
Doroteja vilcinājās. Tad saprata - nebēgt taču prom!
- Esmu no arābu kuģa, - viņa sacīja, ar grūtībām izvēloties un izrunājot melodiskos birmiešu vārdus, taču ar katru viņas teikumu viņā pamodās jauni - šķiet, ka valoda atgriezās pie viņas. Viņai pat nebija aizdomu, cik stingri viņā bija iesakņojušies vārdi, ko māte čukstēja šūpulī. - Tas šodien ieradās ostā...
Doroteja ar roku norādīja atpakaļ.
- Ēd, - sacīja tirgotāja. - Tu esi izsalkusi.
- Ko tu tur darīji? - Ķīnietis stingri pajautāja, it kā Doroteja būtu ķīniete vai birmiete, un viņai nebūtu ko darīt uz arābu kuģa.
Doroteja paraustīja plecus. Viņas mute bija aizņemta ar virtuli. Virtuļu pildījums bija pikants, piparots, ar dārzeņiem. Mīkla bija viskoza un nebija sāļa.
Vecis izkliedza ķīniešu frāzi, un, izpildot pavēli, viens no viņa miesassargiem kā bulta aizmetās pāri ielai, izgrūstot cilvēkus, un saķēra arābu, kurš sarunājās ar prostitūtu ielas otrā pusē. Viņš tik ātri parāva arābu pret sevi, ka tas nepaspēja izvilkt nazi, lika tam pārskriet pāri ielai, turot aiz muguras saliektu roku un, noliecies, apstādināja blakus Dorotejai.
Ķīnietis ierunājās arābu valodā. Doroteja jau uzminēja arābu runas rīkles skaņas, bet nesaprata vārdus.
Arābs bija pārsteigts.
Pēc zīmes miesassargs atlaida arābu. Tas nebēga un neuzbruka ķīnietim. Acīmredzot viņš arī juta, ka sarunājas ar neparastu cilvēku.
Ķīnietis jautāja. Arābs atbildēja. Tad sirmgalvis norādīja uz Doroteju. Arābs tikai tagad viņu ieraudzīja, jo iepriekš nenovērsa acis no večuka. Viņš, protams, atpazina pērtiķi un atstreipuļoja no meitenes.
Tūlīt no arāba izlija vētraina vārdu straume. Viņš palīdzēja sev ar rokām, dažreiz bakstīja nosodošu pirkstu Dorotejas krūtīs, kura jutās neērti zem nesaprotamās apsūdzības krusas.
- Tu saprati? - jautāja vecais ķīnietis, kad arābs beidza runāt, un atkāpās no Dorotejas.
- Nē, - Doroteja sacīja. - Bet es domāju, ka viņš par mani runāja kaut ko sliktu.
- Šis cilvēks ir matrozis no kuģa, ar kuru tu ieradies, viņš saka, ka tu esot angļu kundzes verdzene, kura tevi pārdevusi ar-Rahmana dēlam, bet tu gandrīz nogalināji savu labdari. Un tāpēc tiki sodīta. Tātad tu biji tā, kura karājās būrī pie rājas? Visa osta šodien runāja par pērtiķi, kuru ar-Rahmans atvedis uz savas baggalas. Un tā biji tu!
Ķīnietis smalki iesmējās un ar roku glaudīja bārdu.
Doroteja teica:
- Esmu brīva angļu sieviete. Neviens mani neuzdrošināsies pārdot.
- Bet tevi tomēr pārdeva?
- Nezinu, - sacīja Doroteja. - Man par to neviens nepateica.
- Un kā ar ar-Rahmana dēlu?
- Man nepatīk, kad man pieskaras sveši vīrieši, - Doroteja lepni sacīja. - Man ir līgavainis. Viņš ir angļu virsnieks.
- Brīnišķīgi, - sacīja ķīnietis. - Bet ir slikti, uz ielas runāt par svarīgām lietām. Es lūdzu tevi, kundze, ieiet šajā namā, tur būs klusa istaba, un tu man visu izstāstīsi.
- Kāpēc? - Doroteja jautāja.
Viņa pamanīja, kā resnā tirgotāja tikko manāmi noraidoši papurina galvu. Viņa paskatījās uz gredzenu - akmens bija aptumšojies, bet varbūt uz to neveiksmīgi krita ielas gaisma?
- Es padomāšu, kā tev palīdzēt un kā sodīt tavus pāridarītājus, - sacīja ķīnietis. - Es gribu, lai taisnīgums ņem virsroku. Turklāt ir vairāki jautājumi, uz kuriem esmu ieinteresēts saņemt atbildes. Tātad tu nāksi?
Doroteja saprata, ka viņai nav citas izvēles.
Viņa paklausīgi iegāja mājā.
Paskatījās apkārt. Arābs skrēja prom pa ielu.
- Vai jūs nebaidāties, ka viņš atvedīs šurp savus cilvēkus? Doroteja jautāja večukam, kurš gāja viņai blakus.
Vecis nosmīnēja. Viņa garais melnais halāts čaukstēja tumšajā koridorā, it kā staigātu vesels gājiens zīdā tērptu augstmaņu.
- Viņa ļaudis neuzdrīkstēsies šeit spert ne soli bez manas atļaujas, - viņš teica.
Zemajā, garajā, vāji apgaismotajā telpā bija tikai gultas, kas bija pārklātas ar kaut kādām lupatām. Te smaržoja saldi un bija dūmi. Miesassargi spārdot un ar kliedzieniem izdzina no istabas cilvēkus, kuri gulēja uz divstāvu nārām. Tūlīt sīks cilvēciņš zilā halātā ar augstu apkakli ienesa saliekamo krēslu un nolika to istabas vidū. Vecais ķīnietis apsēdās uz tā, norādot Dorotejai vietu uz divstāvu nāras sev pretī.
- Mani interesē, - sacīja vecis, - kāpēc tu, sieviete no Lielbritānijas, saproti birmiešu valodu.
- Mana māte ir no šīm vietām, - Doroteja atbildēja. - Un mans tēvs bija angļu jūrnieks. Viņš aizveda manu māti uz Londonu. Viņa arī tagad ir dzīva.
Ķīnietis pamāja ar galvu.
- Birmiešu valodā tu runā slikti, - viņš teica. - Tātad tev ir taisnība. Un ko tu domā darīt tālāk?
- Es vēl nezinu, - sacīja Doroteja. Viņa nedaudz krāpās. Viņa nevēlējās stāstīt vecim par Buddas Svētā Zoba klosteri. Viņa pati nespēja izskaidrot, kāpēc. - Varbūt es sameklēšu savus radiniekus.
- Tu zini savas ģimenes vārdu?
- Mana māte dzīvoja Amarapurā. Viņa kalpoja karaļa galmā.
- Kā viņu sauca?
- Ma Dina Laijinga.
- Kā sauca tavu vectēvu?
- Saija Hmaungs. Viņš ir no Hmaungas kņazistes. Neko citu nezinu.
- Tu jau man esi pateikusi pietiekami daudz, - ķīnietis atbildēja. - Domāju, ka tu pateiksies tai stundai, kad atnāci uz šo māju un satiki mani.
- Vai šī ir jūsu māja?
- Šī ir viena no man piederošajām mājām, - sacīja sirmgalvis. - Šeit smēķē opiju. Vai esi par to dzirdējusi?