- Es redzu, ka no tālienes, - mūks piekrita. - Bet tev tik un tā nav jārunā ar Saija-do. Tu vari visu pateikt man, un es to nodošu U Džammapadam.
- Es savu ziņojumu varu nodot tikai personīgi, - sacīja Doroteja. - Es pagaidīšu.
- Pagaidi ārpus klostera, - sacīja kalsnais mūks.
Doroteja izgāja no verandas, lai nestrīdētos ar mūku, un aizgāja milzu mango koka ēnā, no kura zariem karājās mazi, zaļi augļi. Viņa apsēdās sakrustojusi kājas kā birmiete, kas gatavojas gaidīt. Anglijā viņai neienāca prātā sēdēt tā, kad bija krēsli vai gulta, bet šeit tas iznāca tik dabiski ...
Mūks pastāvēja pie verandas izgrebtajām margām, skatīdamies uz spītīgo ubagotāju saplēstajos svītrainajos svārkos, tad aizgāja.
Iestājās klusums. Tas bija piepildīts ar daudzu putnu dziedāšanu, kukaiņu skaņām, vēja čaukstēšanu lapotnē, tajā bija savijušās tālas balsis un kora rečitatīvs, kas nāca no ēkas iekšpuses - acīmredzot mazie mācekļi iegaumēja gudrās sutras.
Tad verandā parādījās vēl viens mūks, jaunāks par pirmo, ar apaļu, muļķīgu seju.
Viņš iznesa zemu niedru krēslu. Nolika to verandā.
Tad viņš aizgāja, bet drīz atgriezās, vezdams zem rokas ļoti vecu mūku. Gadi viņu bija saliekuši tā, ka seja skatījās uz zemi, un mūkam nācās to atmest tālu atpakaļ, lai redzētu ceļu sev priekšā, vai sarunu biedru.
Jaunais mūks palīdzēja vecajam vīram iesēsties krēslā.
Dziļa, skanīga balss, kurai, šķiet, vairs nebija kur iederēties vecā mūka vājajā ķermenī, atskanēja virs klostera un bija sapinās kā tāls pērkons mango koku lapotnēs:
- Meitene, kura gribēja mani redzēt un nāca no tālienes, lai viņa pieceļas un pienāk pie manis.
Jaunais mūks piegāja pie margām un pamāja Dorotejai kāpt augšā verandā, it kā nebūtu pārliecināts, vai viņa ir dzirdējusi sirmgalvja pērkondimdošo balsi.
Doroteja sakautrejusies uzkāpa pa čīkstošajiem pakāpieniem uz verandas. Viņa īpaši tagad sajuta, cik slikti izskatījās un neradīja uzticību cilvēkiem.
Vecais vīrs atmeta galvu. Tumšā seja bija izvagota ar tūkstoš līnijām un grumbām. Acis slēpās kroku un rētu tīklā. Vecais cilvēks izskatījās kā bruņurupucis, kas lūkojas ārā no čaulas.
- Man teica, - vecais vīrs turpināja, - ka pie manis atnākusi ubadze, kurai birmiešu valoda nav viņas dzimtā valoda. Viņa teica, ka ieradusies pie manis no tālienes. No kurienes tu nāc?
- No Anglijas, - teica Doroteja. - Es braucu uz kuģa, bet mani sagūstīja pirāti, pēc tam mani uzņēma arābu baggala un gribēja mani pārdot verdzībā. Bet es aizbēgu.
- Es nezinu par to, kas notiek jūrā, jo nekad tur neesmu bijis. Bet es zinu, ka Anglijas valsts ir daudzu mēnešu ilga ceļojuma attālumā un angļi vēlas iekarot mūsu valsti tāpat kā visu Indiju. Vai es runāju pareizi? Pēdējais jautājums nebija domāts Dorotejai, bet gan par jaunajan mūkam, kurš stāvēja blakus zemajam krēslam.
- Jums taisnība, saija Džammapada, - atbildēja mūks. - Jūsu gudrībai nav robežu.
Doroteja nezināja, kur te slēpjas vecā vīra gudrība. Bet viņa vismaz bija pārliecināta, ka redz tieši vajadzīgo cilvēku.
- Man ir vēstule, kas adresēta jums, - viņa teica. - Vēstule tika iešūta manu svārku apakšmalā. - Viņa parādīja, kur vēstule agrāk atradās. - Bet man bija jāpeld pa upi, un es baidos, ka uzrakstu uz auduma aizskalojis ūdens.
- Un tev skaļi neatkārtoja vēstulē rakstītos vārdus? - jautāja Džammapada.
- Nē.
- Tātad, baidījās, ka tu nonāksi ienaidnieku rokās... - Vecais vīrs uzlika galvu uz krūtīm un, šķiet, iesnaudās. Doroteja gaidīja. Gaidīja arī jaunais mūks.
Pēc minūtes vai divām vecais atkal atmeta bruņurupuča galvu un jautāja:
- Kā tu nokļuvi Anglijā?
- Mana māte ieradās tur, - Doroteja atzina. - jo apprecējās ar angli. Es esmu dzimusi Londonā, Anglijas pilsētā.
- Kāpēc tu zini birmiešu valodu?
- Mani mācīja māte.
- Vai tava māte tev iedeva vēstuli?
- Nē, vienacains iluzionists Fans, kurš arī dzīvo Londonā.
- Vai mēs tādu pazinām? Džammapada jautāja savam jaunajam pavadonim, bet tas noliedzoši papurināja ar galvu.
Apakšdaļa bija piešūta cieši, Doroteja ar pūlēm sarāva diegu, pēc tam viss veicās ātrāk. Minūti vēlāk, zem mūku uzmanīgajiem skatieniem, Doroteja no šuves izvilka vēl mitru drānas gabaliņu. Viņa negaidīja, ka redzēs uz auduma burtus, bet acīmredzot tie bija rakstīti ar tinti, kas nenomazgājās ar ūdeni. Uz drānas, kas bija tik plāna, ka tad, kad tā no neliela matērijas rullīša pārvērtās par plakanu drānas gabalu, izrādījās, ka tā ir divu plaukstu lielumā un vienā pusē pilnīgi aprakstīta, melnoja mazi apaļi birmiešu burti.
- Dod vēstuli man, - U Džammapada pavēlēja, - tas ir ziņojums tikai manām acīm.
Tad U Džammapada no savas oranžās togas izvilka vecas brilles ar metāla ietvariem, tieši tādas pašas kā krodziniekam Londonā. Viņš uzlika tās un nolaida degunu pie paša auduma, it kā to apostot.
Ilgu laiku viņš virzīja degunu pār audeklu, burtojot tur uzrakstīto.
Vairāki mūki, kuriem nebija ko darīt, piegāja pie verandas un sāka aplūkot Doroteju, bet jaunais mūks viņiem uzkliedza un viņi atkāpās.
Beidzot vecais pabeidza lasīt. Viņš skaļi nopūtās, acīmredzot noguris no šīm pūlēm, noņēma brilles un jautāja Dorotejai:
- Vai pati lasīji šo vēstuli?
- Nē, - Doroteja sacīja. - man to iešuva mamma. Es to neatvēru. Un turklāt es nesaprastu, jo es neprotu lasīt birmiešu burtus.
Kaut kas nebija kā vajag ... Viņa to saprata, pārtverot jaunā mūka pārsteigto skatienu.
Vecais mūks atmeta galvu tik tālu, ka šķita, ka Ādama ābols grasās izlauzties caur ādu no viņa krunkainā brūnā kakla. Un iesmējās.
-Viņa pat nepamanīja, - viņš teica. - Visi pamanīja, bet viņa nepamanīja!
Ko es neesmu pamanījusi, saija Džamapada? Viņa kautrīgi jautāja.
- Tu pat nepamanīji, ka mēs tagad ar tevi runājam pavisam citā valodā. Un mans draugs U Vizars nesaprot mūsu sarunu.
- Es jūs nesaprotu, - sacīja jaunais mūks, acīmredzot nojautis, ka U Džammapada runā par viņu.
- Protams, - vecais vīrs turpināja, - tāpēc ka mēs abi, meitenīt, runājam ligoniešu valodā, jo abi piederam vienai un tai pašai tautai, lai gan abi esam no tās šķirti.
- Ligona? - Vispār Doroteja to jau ir sapratusi pati. Galu galā māte nekad neslēpa, ka viņu kā meiteni atveda uz Amarapuru, Birmas galvaspilsētu Irravadi vidienē, jo Birmas karaļi, kā jau Austrumos pieņemts, vienmēr ņēma vasaļu kņazu bērnus pie sevis audzināšanā. Tika uzskatīts, ka kalnu valdnieku bērni tādējādi saņems metropoles izglītību un audzināšanu, taču patiesībā šie bērni bija ķīlnieki un garantēja karalim vismaz zināmu miera līmeni viņa valstī. Tiesa, ja centrālā valdība vājinājās, tad ķīlniekiem bija maza nozīme. Parasti visiem kalnu prinčiem bija vairākas sievas un desmitiem bērnu. Tā ka princesei vairāk, princesei mazāk - bieži nebija nekādas nozīmes.
Bet tagad, kad viss kļuva skaidrs, atklājās pilnīgi negaidīti apstākļi. Un par šiem apstākļiem U Džammapada Svētā Zoba klostera abats pastāstīja angļu meitenei Dorotejai Forestai pēc tam, kad viešņai lika atnest tēju ar saldiem pīrāgiem pēc tam, kad viņu aizveda uz klosterī dzīvojošo kalpu māju, jo sieviešu klosteri budistu valstīs nepastāv. Kalpotājas, brīvprātīgi uzņēmās klostera dzīves pienākumus, turklāt apkopa mūkus, sakārtoja klosteri un pieskatīja ziedus un dārzu. Laipnās sievietes Doroteju sirsnīgi uzņēma, jo to viņām lūdza pats U Džammapada - svēts cilvēks, kurš nākamajās pārdzimšanas reizēs noteikti kļūs par svēto, iespējams, nemirstīgo.