Šīs kalpotājas, galvenokārt vecas, ģērbušās sārtās drēbēs, arī bija noskūtām galvām, pazemīgas un centīgas, vēloties izpatikt svētajiem ļaudīm, viņas, šim nolūkam sasildījušas ūdeni, palīdzēja Dorotejai nomazgāties, atnesa viņai augstdzimušas atraitnes dāvinātas drēbes. Atraitne labprāt izdarīja šo labo darbu un izpildīja sava garīgā padomdevēja un mierinātāja Saija U Džammapadas lūgumu.
Apģērbs tika atnests, kad Doroteja pamodās no nemierīga, sekla dienas miega, piepildīta ar karstumu, bišu kņadu un zāles čaukstēšanu. Viņa saprata, cik labi ir atpūtusies, ka pēc nomazgāšanās un izgulēšanās mājas verandas ēnā ir atbrīvojusies no noguruma un muskuļu sasprindzinājuma.
Viena no rozā kalpotājām nolika viņai priekšā kaudzi drēbju, otra palīdzēja viņai tās pāršūt, un desmit minūtes vēlāk galvenās klostera mājas verandā, kur gaidot viņu jau sēdēja gudrais saija U Džammapada, ienāca īsta dižciltīga birmiete. Viņa varēja būt gan Ligonas princese, gan Birmas vai Šanas augstdzimusi dāma.
- O! - iesaucās saija U Džammapada. - Vai tiešām manas vecās acis atkal redz nesalīdzināmo Ma Dži Nuriju, tavu vecmāmiņu, dievišķīgu skaistuli, kas aizrāva pat veco karali Alaunpaiju, bet aizbēga kopā ar Ligonas princi, jo viņu pārņēma neprātīga mīlestība pret viņu?
- Vai tā nav tā pati Ma Dži Nurija, kurai pieder mīlas dzejoļa burvīgās vārsmas? - jautāja veca kalpotāja. Spriežot pēc stājas un manierēm, pasaulīgajā dzīvē viņa piederēja Birmas sabiedrības krējumam. Vispār tas tā arī bija - kalpotāja, kura palīdzēja Dorotejai ģērbties, vēl nesen bija varena galma klana vadītāja, bet, kādu rītu pamodusies, viņa saprata, cik maz viņu interesē intrigas un viltības ap troni, pieņemšanas un svētku dienas, sazvērestības un slepenas slepkavības. Kādu dienu viņa pameta visu: pili Amarapurā un bagātību. Viņa devās uz klosteri, tuvāk gudrajam sirmgalvim U Džammapadam, lai savas dzīves beigās uzklausītu viņa sprediķus un padomus.
- Tā ir viņa, slavenā galma dzejniece, - piekrita U Džammapada, kuram savulaik arī pašam nebija sveša dzeja.
- Un viņa bija mūsu viešņas vecmāmiņa?
- Jā, vecmāmiņa. Viņai bija divi bērni - dēls Mauns Nurija un meita Ma In. Jaunais karalis pavēlēja meitu nosūtīt uz galmu un audzināt tur. Tā šīs meitenes māte sastapa angļus, kad viņi ieradās kā vēstniecība Āvas Karalistē. Un tad viņa, kas raksturīgi Hmaungu klana meitenēm, arī aizbēga - šoreiz kopā ar angļiem. Un karalis Badžido, izdarot plašu žestu, atļāva viņai šo laulību. Par laimi, līdz tam laikam Ligonas karalistē varu bija pārņēmusi cita ģimene. Dzejniecei Ma Dži Nurijai un viņas dēlam bija jābēg kalnos, pie savas dzimtās Hmaungu cilts, bet viņu vīru un tēvu, Ligonas karali, nogalināja sazvērnieki. Tajās dienās karalis Bagdžido domāja par to, kā noturēt vasali pakļautībā, kā novērst jaunā Ligonas karaļa apvienošanos ar taizemiešiem. Tāpēc viņš atbrīvoja vairs nevajadzīgo ķīlnieci pie angļiem.
- Tātad man ir paveicies, - teica Doroteja, - ka mūsu Ligonā pie varas nākuši citi cilvēki?
- Kāpēc?
“Pretējā gadījumā manai mātei nebūtu ļauts apprecēties ar manu tēvu, un tad es nebūtu nākusi pasaulē.
- Tā ir dziļa doma, - U Džammapada pasmaidīja ar veca bruņurupuča smaidu. - Un arī naiva doma. Jo vēsturē nav vārda "ja". Notikušo prognozē zvaigznes. Un nekas nevarēja notikt citādi.
- Bet kas notika tālāk? - Doroteja jautāja.
“Daudzi dižciltīgu ģimeņu ligonieši ir pametuši karalisti. Jo uzurpators bija nežēlīgs un viltīgs. Viņš apsita gandrīz visus konkurentus, kas dzīvoja Ligonā. Viņš pat kalnos aizsūtīja slepkavas ...
- Un tāpēc šīs meitenes vecmāmiņa gāja bojā, - sacīja vecā kalpotāja. - Mana mīļotā Ma Dži Nurija. Nepabeigusi savu pēdējo dzejoli.
- Jā, viņu nogalināja nolīgts slepkava, - sacīja U Džammapada. - Un viņa bija mana miesīga māsa.
- Ak, ko jūs teicāt! - vecā kalpotāja bija pārsteigta. - Kā jūs tik daudzus gadus esat klusējis! Neviens šeit par to nezināja.
- Un nav arī jāzina, jo, nonākot klosterī, cilvēks it kā novelk drēbes un augstdzimtību. Nevienam nevajadzētu interesēties, kas es biju. Ir svarīgi sasniegt mūsu Skolotāja žēlastību un karmu - un kļūt labākiem pēc jaunas pārdzimšanas.
Vecā sieviete un vecais vīrietis apklusa, iegrima domās, un Doroteja mēģināja aptvert uzzināto. Izrādās, ka viņa ir šī vecā mūka māsas mazmeita. To vēl varēja saprast ... bet viņa izrādījās arī kādas kalnu karalistes bijušo valdnieku radiniece. Vai varbūt viņai dzīvi arī citi radinieki?
- Kas tagad notiek Ligonā? - jautāja Doroteja.
Večuks uzreiz neatgriezās no savu lēno domu pasaules.
- Vai tevi tas interesē?
- Protams. Kā arī tas, kas bija uzrakstīts vēstulē jums, vectēv.
Cik viegli ir šo veco mūku nosaukt par vectēvu! It kā iekšā, savā sirdī, viņa to būtu zinājusi jau no tās minūtes, kad uzkāpa uz klostera izgrebtās verandas.
- Vēstulē tika teikts tikai tas, kas tu esi, kas ir tava māte un kas ir tavs tēvs. Kā arī lūgums palīdzēt tev atgriezties pie saviem radiniekiem Ligonā.
- Kāpēc? - Doroteja jautāja. Un, negaidot atbildi, viņa jau saprata, ka tas viņai patiešām ir svarīgi, viņai jāatgriežas savā valstī, savā Ligonā. Pie radiniekiem, kuri līdz šim pastāvēja tikai mātes skopajos stāstos, kurai nepatika daudz runāt par Ligonu, bet kura miegā raudāja un kaut ko runāja savā dzimtajā valodā. Vai viņa patiešām ir angliete, Doroteja Foresta, vai arī viņā ir spēcīgākas citas asinis? Kāpēc viņai ir tik vienkārši un pazīstami garajos, līdz zemei šaurajos zīda svārkos, zīda blūzē, kurai pogu vietā uzšūtas lielas pērles, un pēc mazgāšanas siltajā ūdenī mīkstie mati savākti un sasprausti ar sudraba matadatu, kas dzirkstī kā diadēma? Doroteja zināja, ka viņā vienmēr ir bijuši divi cilvēki - nabadzīga angļu meitene un vienlaikus, tikpat senas kā paši kalni, lepnas tautas princese.
Un viņai ļoti gribējās lai Budas Svētā Zoba klostera dārzā nejauši, ienāktu stūrmanis Alekss un ieraudzītu Doroteju jaunajā izskatā. Tad viņš, iespējams, vairs nebūtu pievērsis uzmanību šim glupjajam balodim Regīnai.
- Tu jautā, kas notiek Ligonā? - Vecais mūks atkārtoja viņas jautājumu. - Tagad tur ir cits valdnieks.
- Kurš?
- Apvienojies ar Va cilti, tavas mātes brālis, tavs tēvocis, kuru tagad sauc par Bo Nurija, sakāva visus savus ienaidniekus un uzkāpa senču tronī.
- Mans tēvocis?
- Viņš ļoti priecāsies tevi redzēt. Viņš ir labs zēns. Es viņu pazinu jau tad, kad viņš bija pavisam mazs.
- Viņš ir izmainījies, kļuvis par karotāju, - sacīja vecā kalpotāja.
- Viņš kļuva par karotāju.
- Es gribu viņu redzēt,- sacīja Doroteja.
- Es nevaru tevi sūtīt vienatnē, bet mani mūki tevi nespēs aizsargāt. Bet es šodien nosūtīšu steidzamu vēstuli ar Rangūnas ligoniešiem. Es domāju, ka atbildi varam gaidīt jau pēc nedēļas.
- Un šo nedēļu ...
- Tu dzīvosi šeit. Bet neiziesi no klostera.
* * *
Pagāja astoņas dienas.
Doroteja šīs dienas pavadīja klosterī. Dažreiz veco sieviešu pavadībā no klostera viņa uzkāpa uz Švedagona un ilgi sēdēja uz marmora plāksnēm, garīgi sarunājoties ar Kungu Buddu.
Pilsētā un ostā viņa nekad negāja. Un arī negribēja.
Viņu pat neinteresēja, kā tur dzīvo viņas bijusī saimniece. It kā tas viss būtu citā dzīvē, no kuras viņa vēlētos paņemt tikai savu māti un brāli, un vēl arī stūrmani... Un tas viņu mulsināja.
Divas reizes ieradās dižciltīgie ligonieši - no tiem, kas Rangūnā dzīvoja, kārtojot savas darīšanas. Viņi locījās līdz zemei princeses Ma Doro priekšā, ar pirkstu galiem pieskārās viņas rokai.