Vecās dāmas dzirdināja viņus ar tēju, ar viņiem sarunājās Saija U Džammapada. Tika runāts ne tikai par cildeno, bet arī par to, ka Birmas karalis Amarapurā ir īsts despots un tirāns, ka angļu tauta vēlas izmantot viņa garīgo slimību savā labā un ieņemt Rangūnu. Bet varbūt tās bija tikai baumas?
Pēc tam visi vērsās pie Dorotejas, it kā viņa varētu pastāstīt par angļu plāniem, it kā visus šos gadus viņa būtu bijusi Ligonas vēstniece Anglijā.
- Jā, - Doroteja sacīja, - kad es kuģoju uz šejieni, uz kuģa tika runāts par smagajiem lielgabaliem, bez tam Rangūnā jāierodas "Drednautam" ar sipaju karavīriem.
Ar-Rahmana baggala atstāja ostu, to Dorotejai pastāstīja viesi. Vai tirgotājs saņēma savu naudu, nav zināms. Bet, domājams, ka visticamāk, to saņēma. Doroteja bija noraizējusies par divu tajā palikušo jūrnieku likteni, jo putna sirdī nebija žēlastības. Un, protams, viņa uztraucās, ka ar Aleksu var notikt kas slikts. Labāk būtu, ja Surkufs laimīgi nokļūtu savā Revinjonā ...
Bet devītajā dienā pie klostera vārtiem no zirgiem nokāpa Ligonas karaļa sūtņi.
8. nodaļa. DĒMONU KAUJAS LAUKS
- Mums šeit ir izšķirošs brīdis, - stingri sacīja komisārs Milodars, - bet jūs man stāstiet par tomātiem.
- Es nestāstu, bet cenšos nokļūt līdz jūsu apmātajam saprātam, - atbildēja Ziemeļu puslodes siltumnīcu un oranžēriju komandieris. - Ja es paklausīšu jums, trešdaļu pasaules iedzīvotāju atstāsim bez vitamīniem. Jūs esat barbars, komisār!
- Vēsturē ir brīži, kad tautas gods, planētas gods, galaktikas gods atsver zemiskos apsvērumus par kaut kādiem tomātiem. Vai ziniet, ka mūsu darbiniece tagad ir astoņpadsmitajā gadsimtā un viņas dzīvībai draud briesmas? Vai esat lasījuši, ka visi pasaules kari nav vienas bērna asaras vērti? Kurš to teica?
- Puškins!
- Ne!
- Bet kurš tad?
- Neizliecies par pirmklasnieku! Jebkurš bērns zina, kurš to teica. Un neapvārdojiet man zobus, vitamīnu diktator. Vai jūs piekrītat palīdzēt InterGpolam vai mēs turpināsim naidoties?
- Būsim naidā, - Siltumnīcu komandieris attrauca.
Dusmās Milodars pārtrauca savienojumu.
Viņš pievērsās profesoram Grodno.
- Nu redzat, ar ko mums ir darīšanas un nākas vest sarunas?
Profesors Grodno neko neatbildēja. Viņš nomākti skatījās uz displeja sarežģītajiem krāsainajiem plankumiem, kas viņam stāstīja, kā darbojas aģenta Koras Orvatas smadzenes. Smadzenes darbojās neprognozējami.
Aizkaitinātais Milodars atgrūda krēslu un nostājās blakus profesoram pie displeja.
- Slikti, vai ne? - viņš jautāja.
- Es jau esmu iemācījies daudz ko izlasīt viņas guļošajās smadzenēs, - profesors atbildēja, veicot neskaidru galvas kustību uz Koras Orvatas sarkofāgā guļošo ķermeni, kas šūpojās miglainajā gāzē.
Asistente Pegija atnesa profesoram tasi tējas un kafiju komisāram. Blakus pavadīto mēnešu laikā operācijas dalībnieki bija pieraduši viens pie otra, un Pegija vairs nebija tik entuziasma pilna par profesoru un pat atklāja viņā dažus trūkumus. Un tas nebija pārsteidzoši, ja blakus atradās kaislīgais, veiklais, cirtaini iesirmais komisārs Milodars.
- Un jūs uztrauc ...
- Un mani uztrauc impulsu izmaiņas. Tik ļoti, ka mums varētu būt drošāk pārtraukt savienojumu un pamodināt aģentu.
- Visi sazvērējušies mani pazudināt! - iesaucās Milodars. - Jūs nevēlaties karu ar Epidauru? Es arī nevēlos šo karu. Atlicis tikai viens solis, lai sasniegtu mērķi, un mēs to spersim. Vai jūs tiešām varat atkāpties?
- Vēl pirms dažām nedēļām Kora Orvata bija tikai medijs, pārsēšanās punkts starp mums un Doroteju Forestu. Bet neparasti apstākļi, kas prasa pastāvīgu komunikāciju starp Koras smadzenēm un viņas senci, liek Korai aizvien vairāk iejaukties Dorotejas dzīvē, just viņai līdzi un uztraukties par viņu.
- Protams, - piezīmēja Milodars. - Kora saprot, ka Doroteja ir viņas vecvecmāmiņa. Un, ja viņa neapprecēsies un nedzemdēs bērnu, tad Korai šajā pasaulē nav ko darīt.
- Varbūt, - profesors nopūtās.
Bet Milodars nodomāja, ka Pegija vāra tik pliekanu kafiju, ka, pat ar visu vēlēšanos apprecēties, viņa nekad nespēs saistīt savu personīgo dzīvi ar viņu.
- Jau trīs nedēļas Doroteja runā tikai ligoniešu valodā, - turpināja Grodno. Arī viņam tēja bija pliekana. Bet varbūt tieši viņš izlutinājis Pegiju ar savām prasībām? Viņas kājas ir glītas, taisnas, pilnas ikros, tievas ceļgalos ... Bet kafiju izvārīt neiznāk. - Aģentes Orvatas smadzeņu biostrāvas ir kļuvušas daudz aktīvākas. Un, ja mēs tikai aptuveni spējam uzminēt, kādas darbības notiek mēdija smadzenēs, tad tagad es ķeru katru Dorotejas teikto vārdu - viņu smadzenes faktiski ir saplūdušas.
- Tas ir ideāli!
- Protams, - profesors sacīja.
- Jūs sakāt - trešā nedēļa, un neviena angļu vārda?
- Un neviena birmiešu vārda. Mēs esam pievienojuši lingvist-datoru. Tas nekļūdās.
- Vai tas varbūt var mums pastāstīt, par ko viņa runā ligoniešu valodā?
- Bet dators nezina ligoniešu valodu!
- Kāpēc?
- Neviens viņam to neiemācīja.
Milodars bija gatavs izrunāt slepkavīgu monologu, taču saprata, ka šis monologs nepalīdzēs ne viņam, ne viņa aģentei.
- Tātad, - sacīja Milodars, - mēs varam secināt, ka Doroteja nokļuvusi pie saviem radiniekiem. Vismaz viņa atrodas nemiernieku savstarpējo kauju zonā. Man vajag uz viņu paskatīties.
- Bet mēs esam izsmēluši visus limitus ...
- Nemāciet mani dzīvot. Jebkurā gadījumā viņiem būs jāsniedz mums pieeja uz Doroteju, lai atrastu pazudušos priekšmetus.
- Bet ne jau šodien!
- Bet tieši šodien ... - Milodars devās pie sarkofāga. Koras seja bija zaudējusi dziļa miega rāmumu - pār to skrēja vieglas grimases, it kā meiteni traucētu sapņi. - Kur? - Milodars sev jautāja. - Kur tu esi, dārgā Doroteja? Kur, pie velna, tu esi? Rangūnā? Ceļā? Vai Hmaungu senču ligzdā - Lidži pilsētā?
Pegija un profesors Grodno sastinga, jo Milodara balss no domīga pusčuksta pamazām pacēlās traģiskos augstumos. Likās, ka komisārs ir komandieris, kurš zvēr uzticību dižena senča zārka priekšā.
- Ak, ja mēs zinātu patiesību, kur tu esi? - iekliedzās Milodars.
Miegā Koras lūpas nedaudz sakustējās, bet jutīgie instrumenti šo vārdu uzķēra un daudzkārtīgi pastiprināja.
- Lidži!
- Kas? - kliedza Milodars. - Ko viņa teica? Vai viņa kaut ko pateica vai arī es zaudēju prātu?
- Nu ko, mēs to gaidījām, - Grodno atbildēja, steidzoties pie instrumentiem. - Grūti noticēt savām ausīm, bet viņa pateica vārdu "Lidži".
Milodars maigi pārbrauca ar roku pāri sarkofāga aukstajam vākam.
- Viņa ir viena no manām labākajām aģentēm, - viņš teica mediķiem. It kā viņi par to nebūtu dzirdējuši jau iepriekš. Greizsirdības paroksizms sašķobīja Pegijas jauko seju. Viņa deva sev vārdu nodurt Koru, tiklīdz tā atgriezīsies no komandējuma.
Milodars devās uz istabas vidu un paziņoja:
- Tagad neviens neuzdrošināsies mani apturēt. Ieslēdziet pilnu jaudu. Mēs veiksim operāciju "Iedvesma"!
Grodno neiebilda.
Viņš nekavējoties sāka gatavoties riskantajai, juvelierprecizitātes operācijai - Koras smadzenēm bija jānosūta signāls, kas savukārt tiks nosūtīts viņas senča smadzenēm. Tagad, kad gaidītā tiešā saikne starp Koras un Dorotejas smadzenēm bija izveidojusies, varēja cerēt, ka Doroteja sadzirdēs savas mazmazmeitas pavēles.
- Sāciet, - pavēlēja Milodars. - Es dodos uz savu kabinetu, lai no Epidaura izsauktu to Seju. Viņam vajadzētu ierasties līdz eksperimenta beigām.