Milodars, neatvadījies, metās ārā no laboratorijas. Un, protams, ne tāpēc, ka viņu gaidītu neatliekami darbi, viņš vienkārši bija māņticīgs, kaut arī negribēja to atzīt.
Aizcirtās durvis.
Pegija ar nožēlu noskatījās pakaļ Milodaram. Profesors Grodno pirmo reizi ļāva pārņemt sevi greizsirdībai.
- Nezinu, - viņš teica, - vai cilvēks, kurš bēg no kaujas lauka, ir tavas mīlestības cienīgs.
- Mēs neesam kaujas laukā, - Pegija atcirta. - Mēs veicam parastu medicīnisko eksperimentu. Un komisāram Milodaram ir valstiski svarīgas darīšanas.
* * *
Doroteja izstaipījās - viņas gulta bija gan bezgalīga, gan nožogota ar margām. Smieklīgi gulēt uz gultas ar margām un zem zīda nojumes, kuras stūros ligzdo sikspārņi.
Viņas karalistē gultas palags vēl nebija izgudrots, bet ādas, kas pārklāja gultu, bija mīkstas un labi izģērētas.
Tāpēc, neskatoties uz nakts aukstumu, princeses gulta vienmēr bija silta.
Doroteja gulēja un ieklausījās rīta skaņās.
Priežu zaros čukst svaigs vējš, zvana zvaniņi - uz pļavu dodas kazu ganāmpulks, nokliedzas apogs... ārā verandā kalpone šķindina traukus - viņa dosies slaukt bifeļus. Drīz atnāks mūki, būs jāiet ārā un jāiznes viņiem kalpu sasildītie rīsi - Ligonas princesei Debesu un karmas priekšā jāizrāda pazemība.
Bet vēl ir dažas minūtes... Cik tālu ir Londona un pat Rangūna no šejienes, visa viņas dzīve pavadīta ārpus Lidži... Kas gan varēja piespiest viņas māti, kaut arī kritušu nežēlastībā, bet princesi, pamest visu - senču mājas, pagānu dievus, kuru tempļi paslēpti priežu mežos, lai stingrie budistu mūki tos neredzētu. Pamest ģimeni? Vai tiešām tā mīlestība pret pagānu, pret ārzemnieku no nicināmas mežonīgo angļu ģimenes, kuri nepazīst godu, bija tik stipra?.. Doroteja vai Ma Doro (viņa jau bija pieradusi pie sava Ligonas vārda, kas atvasināts no angļu valodas) pēkšņi iedomājās māti šaurajā mājā netālu no Temzas, Viņa, kura vienmēr šķita tik pieaugusi un pat gados, tagad sēž, noliekusies pār svešas cepures izšūšanu... Vai varbūt pie viņas atnācis vienacis iluzionists Fans un viņi zīlē, kur tagad ir Doroteja, kas ar viņu, vai viņa ir vesela, laimīga? Un viņi droši vien domā, ka viņa joprojām dzīvo starp angļiem un apkalpo resno putnu Regīnu...
- Labrīt! - pie durvīm ar sikho paklanījās kalpone. - Vai kundze sāks ģērbties?
- Vai poundži jau ieradušies pēc dāvanām?
- Paudžji drīz būs šeit. Jūsu karaliskais tēvocis dodas medībās un pirms izjāšanas vēlētos parunāties ar savu māsasmeitu.
- Pasaki tēvocim, ka pēc tam, kad iznesīšu ziedojumu, nomazgāšos, es atnākšu pie viņa paēst rīta ēdienu.
Kalpone palocījās, ar galvu pieskaroties tīrajiem grīdas priedes dēļiem.
Doroteja izlēca no gultas. Rīts bija vēss, svaigs un gaišs, kaut arī tuvojās musons un jau krājās smagi mākoņi, nokarājoties pāri pārejai - ja ne šodien, tad rīt līs. Šķiet, ka šodienas medības būs pēdējās šajā sausajā sezonā.
Viena no istabenēm atnesa lielu sudraba podu ar rīsiem un sudraba kausu. Doroteja nokāpa pa savas pils paviljona kāpnēm īsajā, mīkstajā zālē. Mūki jau bija pietuvojušies kāpnēm un, pazemīgi noliecot galvu, gaidīja princeses žēlastību.
Doroteja sāka viņiem izdalīt rīsus, un kalpone, kas stāvēja tālāk, katram no viņiem uzlika lielu karoti zivju pastētes, ngapi.
Tad Dorotejai atnesa drēbes trešdienai, balto ziloņu dienai. Apģērbs bija balts ar zaļiem ziediem, frizūra baltā ziloņa dienā tika izveidota augsta, ar baltu jasmīnu ķekaru. Meistars Mauns atnesa smaržīgu vēdekli, kuru viņš bija īpaši izgrebis no sandalkoka. Paņēmusi to un pateikusies kalpiem, Doroteja divu jaunu freileņu pavadībā devās pār plašu, zaļu pagalmu uz pils galveno ēku - karaļa Bo Nurijas telpām, kur viņš jau sēdēja uz zemas akmens sola pie apaļa galda, kura augstums bija zemāks par elkoni, un uz kura stāvēja trauks ar rīsiem, augļiem un tēju. Viņš gaidīja brokastīs savu mīļoto māsasmeitu Ma Doro, ar labo dievu palīdzību atrastu un atgūtu.
Tēvocis Bo Nuria nemaz nebija vecs, pat jaunāks par māti. Un ļoti līdzinās viņai. Vecais Bo Pinjazotta sacīja, ka aiz karaļa roku tievuma un liesā auguma atklājas izturīgs, sīksts karotāja ķermenis, un visā kalnu zemē nav labāka zobenu cīnītāja par Ligonas karali. Un medībās nav labāka šāvēja no musketes - kurš gan cits, izņemot Bo Nuriju no piecdesmit soļiem ar lodi spēj trāpīt tīģerim acī? Varbūt tikai kurlmēms spēkavīrs Nga Din, Bo Pinjazotas dēls.
Neskatoties uz vēso laiku, Ligonas karalis sēdēja ģērbies tikai biksēs - atšķirībā no birmiešiem ligonieši valkāja platas bikses, tāpat kā Čiengmaijas un Šanas iedzīvotāji. Viņš izskatījās noguris un drūms.
- Es priecājos tevi redzēt, meitenīt, - viņš teica, ieraugot savu māsasmeitu.
Te nebija viltus - karalim nebija bērnu, un gudrākie ārsti Ķīnā teica, ka diemžēl dievi un pats Buda nevar viņam palīdzēt. Tāpēc karalis pieņēma, ka māsasmeita ir labvēlīga debesu zīme, un divas nedēļas pēc viņas ierašanās iecēla Doroteju par troņmantnieci. Dažiem dižciltīgiem vadītājiem un galminiekiem tas nepatika, taču neviens neuzdrošinājās karalim runāt pretī. Ligonā sieviete var mantot troni, tāpēc šajā lēmumā nebija nekā īpaša, par laimi, pēc pēctecības likumiem, rindā pirmā bija nevis Doroteja, bet viņas māte jo bija karaļa māsa. Bet Mērijai Ennai vēl nebija ne jausmas, cik augstu vietu viņa ieņem Ligonas karaļvalstī, jo nebija neviena, kas viņai par to pastāstītu.
- Apsēdies, - karalis sacīja un pasniedza māsasmeitai tasi skāba bifeļu piena. Doroteja pieņēma plato krūzīti un iemalkoja smaržīgo biezo dzērienu. - Šodien izjāde medībās aizkavēsies, - sacīja karalis. - Es vēlos, lai mani karavadoņi un padomnieki uzklausa sliktās ziņas.
Doroteja zināja, ka būtu pretrunā ar likumu jautāt, kādas ir šīs ziņas, pirms karalis uzskatīs par vajadzīgu tās paziņot pats. Doroteja ēda karsto pankūku. Protams, sliktu ziņu gadījumā ir nepieklājīgi izrādīt apetīti, taču viņa bija jauna un uzskatīja, ka pankūku labāk apēst tagad nekā pēc padomnieku - paražu un labas izturēšanās noteikumu ievērotāju - ierašanās.
Mazās karalistes augstmaņi ienāca pa vienam. Pirmie atnāca trīs ūsainie kņazi no tiem, kuru īpašumi piegulēja Lidži un kuri izvēlējās labāk pavadīt lietaino sezonu pilsētā, pēc tam sāka pulcēties padomnieki. Kratot sirmās bārdas, viņi paklanījās tēvocim un Dorotejai. Tad noņēma savas platās cepures un apmetņus un sasēdās uz spilveniem noteiktās vietās - jo augstāka dzimuma, jo tuvāk karalim. Lai gan spilveni visiem bija vienādi.
Karstā tēja tika atnesta vara tējkannās, to salēja ķīniešu porcelāna krūzītēs un tējai pievieno pienu. Doroteja izdzēra visu kausu, pārējie iedzēra malku un nolika krūzītes uz zemajiem galdiņiem katram priekšā.
- Esmu jūs sapulcējis, draugi, - sacīja karalis, - kā man vistuvākos cilvēkus, lai ar jums apspriestos.
Neviens neteica ne vārda. Visi saprata, ka apstākļi ir pietiekami nopietni, ja karalis atlika savu medību izjājienu un visus no paša rīta izsauca pie sevis, kad nebija ierasts organizēt audiences un vēl jo vairāk pieņemt valstiskus lēmumus.
Visi klusēja, varēja dzirdēt, kā viens no prinčiem pacēla kausu un skaļi no tā iemalkoja.
- Tūlīt jūs redzēsiet kādu cilvēku un dzirdēsiet viņa vārdus.
Karalis uzklikšķināja ar pirkstiem.
Pie durvīm dežurējošais kalps uzkliedza, un no verandas ienāca divi karavīri, kuriem sekoja cilvēks mūka togā, kura sejas apakšdaļa bija aizsieta ar melnu lakatu.