Uz upi atskrēja ģenerāļa nepilnvērtīgais, kurlmēmais dēls Nga Din. Viņš tika uzskatīts par karaļvalsts stiprāko bruņinieku, ar to lepojās, mīlēja cīnīties, bet Bo Pinjazota, kaut arī mīlēja viņu, bija sarūgtināts, ka dēls nekad nekļūs par karavadoni.
Bo Pignazotta ar žestu pavēlēja dēlam atnest princesei bļodu ar aukstu ūdeni.
- Dzer, kundze, - viņš teica. - Tu esi bāla. Tu esi nogurusi. Tev ir grūti medīt kopā ar vīriešiem.
- Nē taču! - Doroteja nekavējoties atbildēja.
Vecais karotājs iesmējās.
- Birmiešu meitenes nekad nedodas medībās kopā ar vīriešiem, bet Ligonas un kalnu cilšu augstdzimušās meitas prot medīt tāpat kā vīrieši. Neuztraucies, tu arī mācīsies. Galu galā tu to nemācījies angļu valstī?
- Nemācījos. Bet vai tad es slikti jāju uz zirga?
- Un arī to tu iemācīsies, - ģenerālis izvairījās no atbildes.
Un tad Doroteja uzminēja - protams, viņa zina, ko teikt tēvocim!
- Bet tu pats biji tur, kaujas vietā? - Viņa jautāja Bo Pinjazottam.
- Kāpēc lai es būtu tik sliktā vietā? Labāk nomirt kaujā, kā tas ir ierakstīts manā horoskopā, nekā ciest no slimībām.
- Vai kāds tur ir bijis?
- Bija tādi, kas tur iemaldījās nejauši.
- Un visi nomira?
- Par visiem nemācēšu teikt.
Nga Dins stāvēja tuvu, ielūkojās uz viņa lūpu kustībās, bet visu nesaprata un tāpēc dusmojās.
- Tātad kāds tomēr ir palicis dzīvs? - Doroteja taujāja.
- Droši vien, - ģenerālis atbildēja.
- Un Lidži?
- Nē, es tādus cilvēkus Lidži nepazīstu.
"Bet varbūt radiācija jau ir izstarojusies tur, nokritusi līdz robežām, kuras spēj izturēt cilvēks?" - “Par ko es domāju? Es nevaru domāt ar vārdiem, kurus nezinu. Radiācija ir vārds ... ar kuru apzīmē indi. Jā, gaisa inde, ar kuru saindējās tie cilvēki. Laika gaitā inde samazinās un pamazām izzūd. Bet vai es labi apdomāju par ieroci tēvocim? Nē, tas ir bīstami, viņš nevar lietot ieroci, kuram nav gatavs. Tātad mēs zinām citu veidu, kā tur nokļūt? Varbūt tev aizbēgt, Dorotej? " - "Priekš kam?" "Lai nokļūtu džungļos un atrastu to, kas mums jāatrod." "Es nevēlos nomirt džungļos no tīģera nagiem vai mežonīgo cilšu bultām. Es esmu Ligonas princese!" “Ak, kāda, pie velna, tu princese! Tu esi Londonas meitene..." - "Neuzdrošinies tā teikt. Es negribu doties uz šo indes pilno vietu, tevis dēļ, kas mani pat nevērtē penija vērtībā...” - “Piedod, Dorotej, es esmu tu pati!” - “Tā nav taisnība, tu esi cita persona, kas iekļuvusi manās smadzenēs. Ej prom! Ej prom, es tev pavēlu! "
Un iestājās klusums. Nē, ne ārā - ārā joprojām šalkoja priedes, noliecies, vecais ģenerālis jautāja: "Vai ar tevi viss labi, princese?" klusums valdīja Iekšpusē - tā, otrā būtne, bija pazudusi...
* * *
Stundu vēlāk pie pārējiem medniekiem atgriezās Ligonas karalis. Uz zirga muguras priekšā bija pārmests neliels briedis. Bo Nurija bija apmierināts ar sevi un sāka izsmiet radus un draugus, kuri nemāk medīt un kuriem labāk sēdēt mājās. Tie atjokojās, jo jau bija iedzēruši rīsu degvīnu un paēduši. Neviens no viņiem nebaidījās no karaļa. Un karalis saprata, ka tagad viņš nav tiem pavēlnieks - viņi ir paši sev saimnieki.
Bo Nurija nedzēra degvīnu, viņš jau bija atgriezies pie raizēm un sliktajām domām, taču viņam nebija neviena, ar ko parunāt, izņemot savu māsasmeitu, jo pārējie bija piedzērušies vai, tāpat kā Bo Pinjazotta, veci cilvēki un aizmiguši uz no pilsētas līdzpaņemtajām ādām.
Arī Doroteja vēlējās parunāt ar karali.
- Tēvoc, - viņa teica, - tavā zemē, kā man teica, esot noticis karš starp svešiniekiem, kuri atlidoja no zvaigznēm.
- Par ko tu runā? - Karalis nolauza plātsmaizes gabalu un uzdzēra tam kalnu alu.
- Daudzi man ir stāstījuši. Pat cienījamais Bo Pinjazotta.
- Vecais galīgi prātu izkūkojis.
- Es viņu pasaukšu, un viņš visu atkārtos.
- Es zinu, par ko viņi visi pļāpā. Ļaunie gari šeit bija pirms piecdesmit gadiem. Tad viņi aizvācās uz elli.
- Vai tu tici ļaunajiem dēmoniem?
- Kā lai netic viņiem, ja viņi dzīvo visur? Ja ļaunie nati dzīvo katrā lielā kokā, katrā pamestā mājā?
- Es neticu ļauniem natiem, bet es ticu ļauniem cilvēkiem.
- No kurienes tad viņi uzradās?
- No savas zvaigznes.
- Tad vēl jo vairāk viņi ir nati. Pieņēmuši cilvēku izskatu. Tā notiek. Šādi dēmoni ir īpaši bīstami.
- Bet viņi karoja savā starpā.
- Natu nekaunībai un ļaunprātībai nav robežu.
- Man teica, ka tur palikuši viņu ieroči.
- Var jau būt.
- Vai tie mums nevar būt noderīgi?
- Dēmona ierocis cilvēkam nevar būt noderīgs.
- Mēs neesam redzējuši dēmonus, neredzējām viņu kauju, neredzējām ieročus! - Doroteja bija sašutusi. - Pat brīdī, kad mums nepieciešama palīdzība no jebkuras puses, kad mums vajadzīgi ieroči, tu negribi tos meklēt. Paskatieties vien!
"Tas ir pārāk bīstami.
- Bīstamāk par Bodopai armiju?
- Es nezinu, Ma Doro ... es nezinu. Un tu man esi svešiniece. Tu nebaidies no dieviem. Varbūt tev ir savi - angļu dievi?
- Es došos turp. Es domāju, ka pēc viņu kara tur palikušas lietas, kas mums var noderēt.
- Neuzdrīksties! Tur slēpjas nāve! Pat putni tur nelido.
Bo Nurija sejas vaibstos atplaiksnīja dusmas un bailes - viņš patiesi baidījās par savu mantinieci. Galu galā Birmas armija ir viņam saprotams ļaunums: tie ir ziloņi un jātnieki, tie ir lielgabali un kājnieki, galu galā tie ir nodokļu iekasētāji un okupācijas vara. Bet viņš netaisījās ņemt kaut ko no natiem, ļaunajiem debesu dēmoniem, varbūt jau mirušiem, bet vienalga bīstamiem.
- Ja tu man nedosi cilvēkus, es iešu viena, - sacīja Doroteja.
- Kas tevi šitā samācīja?
"Taisnība - samācīja. Kas mani samācīja?" Bet iekšējā balss klusēja, nevis ieteica, kā pārliecināt tēvoci.
- Ja mēs tur atradīsim lielgabalus vai šautenes, tad varēsim karot ar birmiešiem.
- Vai tu maz zini, cik artilēristu vajag katram lielgabalam?
Doroteja zināja, ka savu tēvoci pārliecināt neizdosies. Viņš ir spītīgs... tāds pats kā viņa pati.
Turklāt Doroteja jau bija sapratusi, ka pat tad, ja viņa nekad vairs nedzirdēs iekšējo balsi, ja neviens viņai nelūgs doties uz atnācēju no zvaigznēm kaujas vietu, viņa tik un tā aizies. Neskatoties uz šķēršļiem, saindēto gaisu, visas pasaules dēmoniem - tagad to bija nolēmusi spītīgā Doroteja Foresta no Hmaugu klana.
Tā viņa arī pateica tēvocim, kāpjot zirgā un dodoties atpakaļ uz pili. Dzīres kopā ar vīriešiem viņu neinteresēja.
Pilī, pirms ieradās mednieki, Doroteja parunāja ar kalponēm un kalpiem - viņa vēlējās uzzināt visu, ko varēja, par kauju džungļos un vietu, kur tā notikusi. Līdz vakaram viņa jau zināja, kurā virzienā viņai jādodas no Lidži, lai atrastu šo ieleju.
* * *
Doroteja vairs nerunāja ar tēvoci par kauju, taču zināja, ka dosies uz džungļiem. Bija tikai jāizvēlas laiks, un tas nebija grūti, jo Ligonas karalis steidzās pabeigt svarīgus braucienus pa kaimiņu kalnu kņazistēm, pirms sākusies lietus sezona un kalnu ceļi kļūs neizbraucami. Vajadzēja tikai pagaidīt nākamo tēvoča prombūtni.
Doroteja gaidīja trīs dienas. Ceturtajā Bo Nurija izbrauca pie Jinas ezera kņaza, Ezers bija sekls, saulē sasildīta, trīsdesmit jūdžu gara ūdenskrātuve, uz kuras uz pāļiem stāvēja vairāki ciemati, un starp ciematiem iedzīvotāji pārvietojās laivās. Viņš ieteica Dorotejai doties līdzi, bet viņa atsaucās uz neveselumu.
Doroteja zināja, ka viņas tēvocis ceļos trīs dienas. Tāpēc viņa nekavējoties pavēlēja uz nākamo rītu viņai apsedlot baltu zirgu un vēl vienu zirgu nesamajam. Stallī princeses pavēli izpildīja ātri. Doroteja uzzīmēja sev maršrutu uz palmas lapas. Pēc viņas aprēķiniem, ja viņa pārnakšņos nelielā ciematā pie ceļa, tad otrajā dienā varēs šķērsot zemu kalnu grēdu kaimiņu pamestajā ielejā, kur notika kauja.