Rītausmā zirgi tika pievesti pie princeses kāpnēm. Viņa jau bija apģērbusies ērti un vienkārši - platās īsās biksēs un jakā, kā kalnieši, Doroteja uzvilka virs jakas bruņukreklu, it kā gatavotos medīt lāci vai mežacūku. Viņa paņēma arī divus lielus kinžalus ar viļņotiem asmeņiem un pistoli, kurus paslēpa seglu somā. Otrā viņai bija salikti pārikas krājumi trim dienām.
Pilī Doroteja pateica, ka dosies caur Kangemas ieleju, lai Triju pagodu klosterī lūgtos. Neviens neuzdeva jautājumus un neapšaubīja troņmantinieces vārdus. Vecākais kalps tikai pajautāja, kāpēc princese neņem līdzi sargus, bet Doroteja sacīja, ka viņa dodas uz mierīgām vietām, kas gan uzdrošināsies viņai uzbrukt.
Sākumā Doroteja jāja lejup pa upes krastu, bet stundu vēlāk, kad pārliecinājās, ka viņu neviens vairs neredz, pie viena no ciematiem viņa paņēma augšup no upes, iegāja ielejā un pa šauru taku, kas savienoja kaimiņos esošos ielejas ciematus, devās ceļā gar nezināmu upi. Un vakarā nokļuva augstkalnu ciematā, pēdējā apdzīvotajā vietā ceļā uz nolādēto ieleju.
Ciematā bija tikai sievietes, bērni un veci cilvēki - vīrieši un pusaudži bija aizgājuši lielās medībās. Šajā ciematā dzīvoja ziloņu ķērāji, viņi organizēja lenkšanu un savāca jaunos ziloņus, kurus pēc tam izaudzēja lielos baļķu aplokos ārpus ciema - galvenokārt mežsaimniecības darbiem, bet dažus, visspēcīgākos un gudrākos - kaujām. Tagad aploki bija tukši, jo mednieki izaudzētos ziloņus bija pārdevuši Lidži, bet dažus no tiem, kaimiņiem - Kareniem.
Doroteja nesāka stāstīt sievietēm un večiem, ka viņa ir Ligonas princese. Viņa pārnakšņoja lielā mājā, kurā dzīvoja ģimenes kalnieši. Augstā, šaurā māja bija sadalīta nodalījumos ar zemām starpsienām; katrā istabā ievietojās neliela ģimene.
Visas nakts garumā princesei koda blusas, tuvumā raudāja slims bērns, visu nakti ap galvu skraidīja sikspārņi, it kā viņiem būtu sacensības lidojuma spējās. Doroteja jau nožēloja, ka neatklāja kas viņa ir, tad viņai būtu piešķirta prombūtnē esošā vadoņa māja. Kad tikko sākās rītausma, viņa izlīda no segas apakšas un devās ārā. Debesis sāka izgaismoties, tās bija daļēji pārklātas ar mākoņiem, bet ar to daļu, kas palika skaidra, pietika, lai saprastu debesu varenību - Doroteja vēl nekad nebija redzējusi tik plašu debessjumu pat ne Lidži, jo galvaspilsēta atradās ielejā starp lēzeniem, ar mežu aizaugušiem pakalniem. Šeit, uz plato, starp debesīm un cilvēku nebija nekādu šķēršļu.
Doroteja devās līdz kraujai, kas veda uz upi. Tās troksnis apslāpēti šalca no lejas. Kliedza nakts putns ... Mēness un zvaigznes atspoguļojās upē, un šķita, ka tā ir sudraba lente, kas veidota no zvaigznēm. Netālu no upes kā rūsgans punkts mirguļoja ugunskurs. Un Dorotejai šķita, ka pat redz krastā stāvošus zirgus. Tur noteikti sargāja ganāmpulku gani, viņa nodomāja.
Doroteja atgriezās ciematā, taču nevēlējās iet atpakaļ lielās mājas aizliktajā smakoņā. Un miegs bija aizbēdzis ... Ja vien nebūtu bijis tik auksti! Svaigais gaiss bija ledains, gluži kā decembrī Londonā. Doroteja iekāpa peļķē, kas palika pēc pēcpusdienas lietus, zem viņas kājas nobrīkšķēja plāna ledus garoza. Ne velti birmiešiem tik ļoti nepatīk kāpt kalnos un viņi cenšas kalniešus savā starpā sanaidot, lai tie būtu vāji un padevīgi.
no lielās mājas iznāca veca sieviete un sāka kurināt uguni lielā ar akmeņiem izklātā pavardā. Drīz viņai pievienojās vēl viena - viņa no tuvējā strauta atnesa ūdens katlu. Ciemats modās rītausmā. Neviens nepievērsa uzmanību Dorotejai, kura priecājās, ka varēja aiziet agri.
Brokastojot lielajā mājā ar sievietēm, viņa jautāja kaimiņienei:
- Tie ir jūsu ciema zirgi tur lejā pie upes?
- Nē, - sieviete atbildēja, - tie ir svešinieki.
- No Lidži, - piebilda vecā sieviete, kura sēdēja tālāk no Dorotejas.
- Viņi jāj aiz tevis, - piebilda trešā sieviete.
Doroteja kļuva piesardzīga - kam vajadzētu viņu izsekot?
Viņa pacēla pie acīm gredzenu - lielajā mājā bija krēslaini.
Gredzenā esošais akmens netumsa. Bet tas vēl neko nenozīmēja. Galu galā šie cilvēki bija tālu no viņas - gredzens, iespējams, nebija uztvēris briesmas.
- Ko viņiem vajag? - Doroteja gribēja to pateikt pie sevis, bet izrādījās - pateica skaļi.
- Viņi tev seko jau sen, - teica viszinošā vecene, - no pašas Lidži, bet netuvojas. Viņi nevēlas, lai tu viņus redzētu. Esi uzmanīga, princese.
Ak Kungs, pat to viņi šeit zina!
- Kalnos pat putni iznēsā ziņas, - iesmējās jauna sieviete, kas baroja bērnu ar krūti, nojaušot Dorotejas apjukumu, visi pārējie pievienojās viņas smiekliem. Viņi negribēja apvainot viešņu vienkārši nesaprata, kā var nepamanīt tik vienkāršas lietas.
Doroteja piecēlās.
- Esmu ceļā uz vietu, kur pirms piecdesmi vai sešdesmit gadiem notika dēmonu kauja, - viņa teica. - Kas man parādīs ceļu tur?
- Pa to ceļu sen neviens nestaigā. Tā ir slikta ieleja, nāves ieleja, - sacīja vecene. Viņa uz nokārušās un kailas krūtis noslaucīja ar sezama eļļu taukainos pirkstus. Šeit cilvēki nemaz nebaidījās no aukstuma.
- Jūs tikai parādiet man ceļu.
Vecene pateica sievietei, kura baroja bērnu, iziet ar Doroteju ārā. Viņām sekoja zēni. Pie slitas zēni atraisīja princeses zirgus, un sieviete pieturēja kāpsli, Dorotejai kāpjot seglos. Bērns sāka raudāt, viņš nebija pabarots pietiekami.
Zēni pavadīja Doroteju līdz izejai no ciemata, līdz vārtiem dzīvžogā, kas pasargāja labību no mežacūkām un briežiem. Doroteja cerēja, ka sekotāji nav pamanījuši, ka viņa jau ir ceļā.
Taka, sākotnēji nomīdīta, acīmredzot, ciemata ļaudis staigāja pa to dažādās darīšanās tuvākajā apkārtnē, pamazām kļuva šaurāka, lūk tās vidū jau aug jauni bambusa dzinumi, tālāk to bija izbēris neliels zemes nogruvums. .
Zirgi gāja piesardzīgi, nedroši.
Vienu vai divas reizes, izjājot cauri atklātiem klajumiem, Doroteja apstājās lai pārliecinātos, ka viņai neseko. Bet neko nedzirdēja un nepamanīja.
Visbeidzot, taka šķērsoja grēdu pa lēzenu gravu starp divām slīpām virsotnēm, un tās priekšā, spraugā starp varenajiem, bet vēja izliektajiem kokiem pavērās ieleja, kur kādreiz bija karojuši dēmoni.
Ieleja bija klusa un mierīga - pār to nepacēlās neviena dūmu strūkliņa, neviena terase nebija apstādīta ar rīsiem vai miežiem, neviens ceļš vai taka nepārtrauca meža neskartību: daba musonu mežos aizdziedē visas cilvēka tai nodarītās brūces jau pēc dažiem gadiem.
Dorotejai pēkšņi radās kāda cita klātbūtnes sajūta, it kā būtu pamodusies iekšēja balss, pamodusies satraukti, tā neko neteica, bet tikai mudināja, lai viņa ātrāk nokāptu ielejā, ātrāk atrastu vajadzīgo un ātrāk atgrieztos atpakaļ grēdas, kas aptvēra ieleju, aizsardzībā.
Tomēr zirgi pa stāvo nogāzi pa tikko pamanāmu taku nevarēja steigties. Tāpēc, kaut arī iekšēja brīdinājuma satraukta, Doroteja nokāpa lēnām, izjūtot briesmas, kuras neradīja kāda cita klātbūtne, bet gluži pretēji - klusums, kas valdīja ielejā. Likās, ka pat visi putni aizlidojuši no šejienes, mežs bija tik kluss, bet augi, jo zemāk nokāpa Doroteja, jo vairāk viņu pārsteidza ar neparasto lapu izmēriem un formu. Likās, ka ļaunie gari šeit sacentušies izsmieklā par parastajām augu formām. Bija nepatīkami, kad zari pieskārās, kad nācās ieelpot smago smaržu, kas izdalījās no zemes, pārklātas ar daudzkrāsainiem ķērpjiem.