- Tieši tā, slēpjas!
Vēl pēc pusminūtes blakus vectēvam parādījās zems, resns vīrietis mundierī - nepaspējis saģērbties. Acīmredzot vectēvs armijā bija liels vīrs.
- Kāpēc jūs esat šeit? - vectēvs draudīgi jautāja. - Kas tās par paslēpēm? Šeit jūs var nošaut, un neviens par to neuzzinās.
- Tādu pavēli saņēmām no štāba! - virsnieks iegrūda roku azotē un pasniedza vectēvam papīra lapu.
- Noskaidrošu, - tas pateica, - es noskaidrošu.
- Bet es nedrīkstu nodot pavēli svešās rokās! - virsnieks apvainojās.
- Ak, tu nevari! - Nez kāpēc šie vārdi saniknoja ministra vectēvu, un viņš izrāva aiz jostas aizbāzto pistoli. Šāviena zibsnis apgaismoja gravu un uzdzirkstīja uz slapjām lapām.
Nekavējoties, abi vectēva pavadoņi izskrēja uz priekšu un sāka šaut karavīriem, kuri nomira, tā arī nesapratuši, kas noticis.
Bet kungs vectēvs kārtīgi salocīja virsniekam atņemto pavēli ar nepareizi iezīmēto, kā Kora saprata, krustiņu un murmināja zem deguna:
- Nevaru nodot svešās rokās ... Nevaru nodot! Re kā nodeva!
- Tagad es domāju, mēs varam izslēgt ekrānu, - sacīja profesors Ahmets Grodno.
Uz ekrāna vectēva pavadoņi izņēma no furgona un pārnesa plakanas koka kastes uz ratiem. Kastes bija smagas, cilvēki apmetņos slīdēja pa dubļiem un lādējās.
- Klusāk, jūs! - uzkliedza viņiem vectēvs.
- Izslēdziet, - sacīja epidauriešu Seja. Viņa acīs nebija iespējams saredzēt, jo ķiveres bumba no ārpuses bija necaurspīdīga, bet, spriežot pēc balss, viņa garastāvoklis bija smags...
Kamēr tehniķi un laboranti izlaida no sarkofāga gāzi un atdzīvināja otro ministru, profesors Grodno jautāja:
- Nu kā, vai jūs esat apmierināts ar eksperimentu?
- Vai tas bija eksperiments?
- Protams, slepenā attēla demonstrēšana.
- Vai es varu apgalvot, ka tas, ko es redzēju, notika realitātē?
- Protams. Uz ekrāna redzējāt to, kas saglabāts jūsu drauga ģenētiskajā atmiņā.
- Vai tas ... šis attēls varētu būt pierādījums tiesā?
- Nekādā gadījumā! - iesaucās Milodars. - Līdz slepenības atcelšanai ...
- Lieliski, - teica Seja.
Viņš pagriezās pret savu pavadoni, kurš jau bija izrāpies no sarkofāga un ar asistenu palīdzību apsēdies krēslā.
Starp viņiem notika saruna Epidaura valodā. Sākumā ļoti saspringta, bet mierīga, pēc tam paceļoties līdz augstām notīm.
Seja uzbruka. Ministrs aizstāvējās. Un, acīmredzot, aizstāvējās nepārliecinoši, jo bija šokēts par piedzīvoto.
- Tā tiek atklāti mūžseni noslēpumi, - sacīja Milodars.
- Vai viņš sevi sajuta, būdams vectēva ādā? - Kora jautāja Pegijai.
- Tur jau ir visa drāma! - viņa nopūtās.
- Tātad, - Epidauriešu Seja pievērsās Milodaram, - mēs vēlētos ar jums pārrunāt turpmāko darbību detaļas.
- Bet kas par lietu?
- Situācija ir krasi sarežģījusies, - paziņoja Seja. - Prestiža apsvērumu dēļ, sargājot savas valsts godu, man ir jālūdz jums bez tiesas un izmeklēšanas nekavējoties nogalināt visus, kas redzēja šo ... filmu!
- Tas ir, mani arī? - profesors Grodno bija pārsteigts.
- Pirmām kārtām.
- Tak nomieriniet viņu! - iekliedzās profesors, pagriezies pret Milodaru.
- Kāpēc gan? - apjautājās Milodars. - Lai izsakās. Tas ir pat uzjautrinoši.
- Tāpēc, ka pretējā gadījumā var noplūst informācija, uz kuras pamata mēs būsim spiesti pārrakstīt savas valsts vēsturi, un kuru ļaunā opozīcija izmantos savā labā! - Epidaura Seja pabeidza monologu.
- Kāpēc tad tā? Kāpēc gan? - Milodars nevainīgi jautāja.
- Tāpēc, ka viens no kaujas varoņiem, pulkvedis Vali-Valinta, kurš it kā visu kaujas laiku pavadīja štābā, faktiski noorganizēja karaspēka kases aplaupīšanu... Tad, lūk ko viņš mantoja no savas tantes Kalēnas de Dahertijas!
Seja knapi spēja atturēties no otrā ministra tūlītējas saplosīšanas, kurš bija dziļi sarūgtināts un pat pievērsās Milodaram un profesoram Grodno:
- Nu, vai tad mazdēls var būt atbildīgs par vectēvu?
- Bet kā ar ģenētisko atmiņu? - Seja ar melno bumbuli galvas vietā devās viņam virsū. - Vai tā ir manējā?
Un tad otrais ministrs, sakopojis drosmi, atrada vienīgo iespējamo izeju no situācijas:
- Varbūt mums pārbaudīt arī jūsu ģenētisko atmiņu, mans kungs?
- Ko? Kas! Nu, es tak tevi... Mani senči vienmēr bijuši izcili... un vispār, kāpēc man vajadzētu taisnoties?
Viņš sabruka krēslā un aizsedza seju ar rokām.
Laboratorijā atkal iestājās klusums.
* * *
- Kā jūs plānojat izmantot šo zārku, - Kora jautāja Milodaram, - lai sameklētu spoguli, kas pazaudēts pirms trīssimt gadiem?
- Ļoti vienkārši, - Milodars atbildēja, - jo viss ģeniālais ir vienkāršs. Tavs pašreizējais ķermenis atradīsies sarkofāgā - tieši tajā ir ietverta tavas vecmāmiņas atmiņas viela. Bet tajā pašā laikā tu būsi vecmāmiņas iekšienē. Galu galā tu un viņa, esat viens un tas pats. Pasaulē, kurā dzīvoja tava vecmāmiņa, tu pārvietosies, dzīvosi, mīlēsi, runāsi, rīkosies.
- Bet otrais ministrs tikai novēroja un parādīja mums epizodi no sava vectēva dzīves.
- Mēs spersim nākamo soli, - iejaucās profesors Grodno. - Mēs ne tikai novērosim, bet arī piedalīsimies. Protams, tava dalība būs nosacīta, šķietama. Šķietama mums. Bet tur - īsta. Saprati?
- Nē.
- Nav arī vajadzīgs. Jo, ja tur tavai vecmāmiņai iekodīs bite, tas sāpēs tev.
- Bet pat tad, ja es rīkošos kā vecmāmiņa un atradīšu tur spoguli, kā es to atnesīšu? Galu galā es nekustīgi gulēšu zārkā?
- Tu arī neatnesīsi, - Milodars atbildēja. - Tu tikai atradīsi. Un parādīsi, kur meklēt.
Ierunājās profesors Grodno:
- Pasaule, kurā eksistēs Kora, tas ir, viņas vecvecmāmiņa, ir virtuālās realitātes pasaule, pasaule, kuras paraugu veido ne tikai Koras smadzenes, bet arī dators, kurā ir visa iespējamā informācija par mūsu planētu un cilvēkiem, kuri dzīvoja uz tās. Ievadiet datorā uzdevumu, un mēs to piemērosim Koras Orvatas senču līnijas patiesajai būtībai.
- Tātad man kādu laiku būs jāpavada šajā zārkā?
- Jā, guļošā princese, - Pegijs sacīja.
- Neizsakieties tā, it kā būtu iecerējusi mantot manu līgavaini, - sacīja Kora. - Man tāda nav.
- InterGpol vienmēr ir vervējis sievietes bez sakariem un pieķeršanās, - nenoturējās Pegija.
Viņas nepatika viena otrai.
- Jums jāsagatavojas ilgstošai gulēšanai ģenētiskā miega stāvoklī, - sacīja mazais doktors.
- Ilgstošai?... dienu, divas?
- Droši vien mēnesi, divus, pat trīs ... Daudz kas ir atkarīgs no tā, kur atradīsim tavu senču vecvecvecmāmiņu. Ja viņa dzīvo Lapzemē vai Sibīrijas centrā, tad pārvietot viņu uz Birmas džungļiem ... prasīs zināmu laiku.
- Es par to parūpēšos personīgi, - apsolīja Milodars.
Viņš uzmeta skatienu Epidaura impērijas pārstāvim, kurš turpināja sēdēt dziļa izmisuma pozā, un otrajam, kurš stāvēja tālākajā stūrī ar seju pret sienu.
- Un es ... kur būšu es?
- Tu būsi šeit. Tik blīvā gāzē, ka tavs ķermenis tajā peldēs kā šķidrumā, nepieskaroties sarkofāga sienām.
- Paklausieties, komisār! Kora izmisīgi iesaucās. - Esmu pārliecināta, ka jūsu ideja der vienam no drosmīgajiem vīriem, kuri prot rīkoties ar zobenu un pistoli. Es esmu tikai vāja sieviete!
Milodars, atmetot galvu, paskatījās uz vājo sievieti. Profesors Grodno sekoja viņa piemēram.
- Nē, - profesors sacīja, - ne nu tik vāja, kā vēlētos izskatīties.
- Bet man vajag sievieti, - sacīja Milodars. - Paradoksāli, bet es vairāk paļaujos uz tavu sievišķīgo prātu, uz tavu viltību, sievišķīgo spēju izkļūt no ūdens, ja ne sausai, tad tikai ar nedaudz samērcētu reputāciju.