Jānoraida pieņēmums, ka Svešinieku Pavēlnieki zirnekļveida mašīnas konstruējuši pēc sava ģīmja un līdzības. Vadoties pēc pašiem vispārīgākiem apsvērumiem, kā arī pēc tā, kā šīs mašīnas reaģē uz cilvēku, jādomā, ka šo mehānismu Pavēlnieki pārāk neatšķiras no cilvēkiem…
Uzmanību saista tā vieta piezīmēs, kur aprakstīts Svešinieks, kam bijušas acis. Lai kādam nolūkam būtu domātas šīs ierīces, divām melnajām «acīm» vajadzēja būt ultravioletā krāsā, kas cilvēka acij izskatās melna. Iespējams, ka Pavēlnieki izšķir piecas krāsas, no kurām mēs, cilvēki, redzam tikai trīs…
Jāatzīst, ka zvaigžņu kuģa un zirnekļveida mašīnu konstruktori tehnikas un kibernētikas teorijas jomā mūs ir stipri apsteiguši…
Lozovska piezīmes liek mums domāt par gigantisku kosmisku laboratoriju, ko nezin kas palaidis izplatījumā, un tas izdarīts nezin kādā laikā. Sajā laboratorijā nedzīvo neviena saprātīga būtne, tā apgādāta ar ļoti sarežģītām kibernētiskām ierīcēm un darbojas pēc ārkārtīgi komplicētas un sīki izstrādātas programmas. Laboratorija cpļo no vienas zvaigznes pie otras, nosaka tās fizikālos lielumus un, ja zvaigznei ir planētu sistēma, izpēta katru planētu, nometot uz tās virsmas automātiskos izlūkus-kuģus ar zirnekļveida mašīnām, lai savāktu materiālus — atmosfēras un augsnes, kā arī floras, faunas un minerālu paraugus. Lai izpildītu šo uzdevumu, laboratorija uz laiku kļūst par planētas pavadoni un griežas ap to tik ilgi, kamēr savāktas visas programmā paredzētās ziņas. Ja planētu apdzīvo saprātīgas būtnes, tiek ņemti arī darbarīku, tehnikas un kultūras paraugi, taču nekad neaiztiek pašus saprātīgos planētas apdzīvotājus. Nav zināms, kā mašīnas atšķir saprātīgās būtnes no citām dzīvnieku sugām. Varbūt Lozovska domas šajā jautājumā varēs ieviest kādu skaidrību, tomēr arī tās nebūs pārliecinošas…
Izmeklējot radioinetriski Svešinieku nosēšanās laukumu, nav atklātas nekādas paaugstinātas radioaktivitātes pazīmes. Acīmredzot zvaigžņu kuģa-zondes dzinēju darbības pamatā ir nevis kodola dalīšanās vai kodola sintēze, bet kāds cits princips. Kā liecina daudzas pazīmes, Pavēlnieki izmanto tādus enerģijas veidus, kas Zemes civilizācijai vēl nav zināmi…
Tas, ka kosmiskajā laboratorijā eksistē smaguma spēki, liek domāt vai nu par pašas laboratorijas griešanos, vai par prasmi radīt mākslīgu gravitācijas lauku…
Tas, ka zvaigžņu kuģis bijis apgādāts ar tādām lieliskām mašīnām, liecina, ka Svešinieki ieradušies no tālienes, visticamāk, no citas galaktikas. Iespējams, Svešiniekus ir atsūtījusi kāda no tuvākajām zvaigznēm, lai gan tāpat iespējams, ka milzīgā laboratorija ceļo kosmosā tūkstošiem vai pat desmitiem tūkstošu gadu un palaista no kāda ļoti tāla Visuma nostūra. Šādai hipotēzei par labu liecina bagātīgais un visai dažādais floras un faunas paraugu skaits ..,
Pagaidām nav zināms, kopš kura laika un cik ilgi kosmiskā laboratorija ir Zemes pavadonis un vai tā būs mūsu planētas pavadonis arī turpmāk. Nav izslēgts, ka tā bija iieši šī laboratorija, kuru pirms vairākiem gadiem Oriona zvaigznājā atklāja Atēnu observatorijas astronomi. Gandrīz droši var apgalvot, ka to novēroja Ter-Marukjana — Simeizas observatorijas jaunā darbiniece. Objekts bija ļoti vāji saskatāms — kā devītā lieluma zvaigzne, bija redzams tikai vienu nakti un ieguva pravietisku nosaukumu — Melnais pavadonis. Ter-Marukjana nosprieda, ka tā ir daļa no amerikāņu nesējraķetes, kura maijā eksplodēja stratosfēras augstākajos slāņos. Novērojumu rezultāti deva iespēju noteikt, ka šī objekta orbīta ir stipri i/.stiepta, attālums līdz perigejam bija apmēram desmit tūkstošu, apogejam — miljons kilometru, apgriešanās periods — apmēram četrdesmit diennaktis. Tomēr nākamajā naktī to neizdevās atrast aprēķinātajā orbītā.
Kosmisku laboratoriju grūti novērot tāpēc, ka tā, pirmkārt, acīmredzot laiku pa laikam maina ātrumu un, otrkārt, ir nokrāsota pelēkā vai melnā krāsā. Turklāt materiāls, no kā gatavots tās apvalks (tāpat kā izlūka-zondes apvalks), noteikti absorbē radioviļņus, un šis apstāklis ļoti apgrūtina laboratorijas novērošanu ar radioastronomijas un radiolokācijas līdzekļiem.
Nav noskaidrots, kāpēc uz kuģa ir atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no gaisa. Tā glāba Lozovski, bet mehāniskajiem Svešiniekiem tā acīmredzot nav vajadzīga. Varbūt kibernētiskās smadzenes, kuras vada kuģi, programmā bija paredzējušas saprātīgas būtnes parādīšanos uz kuģa? …
Kas tas bija par līķi, ko Lozovskis atrada laboratorijā? Kad, kā un no kurienes laboratorijā nokļuvis cilvēks ar amuletu? Kad un kur ņemtas dīvainās būtnes, kas dzīvo «zvērnīcā»? Kādām vajadzībām tās nepieciešamas Svešiniekiem? Kurp dosies laboratorija pēc tam, kad būs atstājusi Zemi (ja tā vēl tagad griežas ap Zemi)? Vai tā nav asprātīgi uzbūvēts izlūks, kosmiska lote, kam sekos Citas Civilizācijas Saprāta apciemojums?
Interesi izraisa Lozovska pēdējās vīzijas, kuras viņš pats uzskata par murgiem. Ievērojot zvaigžņu kuģa un zirnekļveida mašīnu ārkārtīgi augsto tehnikas līmeni, komisija uzskata: nav izslēgts, ka Svešinieku Pavēlnieku rīcībā ir komunikācijas līdzekļi, kuru principi mums pagaidām nav zināmi. Varbūt tieši tāpēc Saprātīgie Svešinieku Pavēlnieki atklāja Lozovska atrašanās vietu uz kuģa un nosūtīja viņu atpakaļ uz Zemi…
Pamatojoties uz iepriekšminētajiem faktiem, Staļinabadas komisija rekomendē visam pasaules astronomiskajām observatorijām un galvenokārt visām PSRS observatorijām nekavējoties organizēt regulāru Svešā Zemes pavadoņa meklēšanu ar patrulējošiem optiskiem un radio- astronomiskiem līdzekļiem …
Lozovska varonīgais mēģinājums vienoties ar mašīnām bez to Pavēlnieku klātbūtnes, protams, jau sākumā bija lemts neveiksmei. Taču viņš ir paveicis grandiozu darbu: viņš ir uzzinājis un pastāstījis to citiem. Tas neapšaubāmi ir liels padomju zinātnieka un Cilvēces pārstāvja cienīgs varoņdarbs…
MAZAIS CILVĒKBĒRNS
— Zini, man ir tāda muļķīga nojauta … — teica Maija.
Mēs stāvējām pie glaidera, viņa lūkojās zemē sev pie kājām un ar papēdi drupināja sasalušās smiltis.
Es acumirklī neattapu, ko atbildēt. Nojautas man nebija nekādas, bet vispār ari man šeit nepatika. Samiedzu acis un paskatījos uz leduskalnu. Tas rēgojās pie apvāršņa kā milzīgs cukura bluķis, žilbinoši balts un smails kā ilknis, ļoti auksts un sastindzis, ļoti monolīts, un tā virsmai trūka ledum raksturīgā krāšņā mirdzuma — kā redzams, pirms simttūkstoš gadiem tas bija ielauzies šajā zemajā, neaizsargātajā krastā un tā ari grasās rēgoties te vēl simttūkstoš gadu — par skaudību citiem tādiem pašiem leduskalniem, kuri kā dieva nepieņemti dreifē atklātā okeānā. Līdzenā, pelēcīgi dzeltenā pludmale, neskaitāmām mirdzošām sarmas plēksnītēm nobārstīta, stiepās līdz milzīgajam leduskalnam, labajā pusē bija okeāns; tā svina pelēkā virsma atgādināja kausētu dziestošu metālu, kas aukstumā pēkšņi sācis virmot, bet pie horizonta okeāns izskatījās melns kā tuša un nedabiski sastindzis. Pa kreisi virs karstajiem avotiem, virs purva, kārtām klājās migla, cauri tai neskaidri vidēja spurainās sopkas, tālāk slējās tumšas, stāvas klintis, ko vietām greznoja sniega plankumi. Cik tālu vien sniedzās skatiens, šīs klintis stiepās visgarām krastmalai, bet virs tām vienmuļi saltajās, pelēki violetajās bezmākoņu debesīs parādījās sīciņa violeta saule, kas nedeva nekādu siltumu.