Vanderhūze izlīda no kuģa, tūlīt uzvilka galvā ādas kapuci un pienāca pie mums.
— Esmu gatavs, — viņš ziņoja. — Kur Komovs?
Maija paraustīja plecus un uzpūta elpu sastingušajiem pirkstiem.
— Droši vien tūlīt nāks, — viņa izklaidīgi atteica.
— Uz kurieni jūs šodien brauksiet? — es jautāju Van- derhūzern. — Uz ezeru?
Viņš mazliet atgāza atpakaļ galvu, izstiepa apakšlūpu un pāri degungalam miegaini paskatījās uz mani; tagad viņš atgādināja pavecu kamieli ar lūša vaigubārdu.
— Tev šeit vienam ir garlaicīgi, — viņš līdzjūtīgi noteica. — Tomēr būs vien jāpaciešas, kā tu domā?
— Domāju, ka būs jāpaciešas.
Vanderhūze vēl vairāk atgāza galvu un ar tādu pašu kamieļa augstprātību paskatījās uz leduskalna pusi.
— Jā, — viņš līdzcietigi atkārtoja. — Apkārtne te ļoti līdzīga Zemei, bet tā nav Zeme. Tāda ir visu Zemei līdzīgo pasauļu nelaime. Visu laiku juties kā piekrāpts. Kā apzagts. Taču arī pie tā var pierast, kā tu domā, Maija?
Meitene neatbildēja. Viņa šodien bija pavisam sadrū- inusi. Vai arī sadusmota. Taču ar Maiju tā mēdz būt, viņai tā patīk.
Aiz muguras ar klusu švīkstoņu atvērās lūkas membrāna, un smiltīs nolēca Komovs. Žiglā solī, pa ceļam aizpogādams kažoku, viņš pienāca pie mums un aprauti jautāja:
— Gatavi?
— Gatavi, — atteica Vanderhūze. — Kur mēs šodien brauksim, Genadij? Atkal uz ezeru?
— Jā, — atbildēja Komovs, pūlēdamies aizpogāt kažoku pie kakla. — Cik sapratu, Maija, mums šodien ir sešdesmit ceturtais kvadrātg. Mans rajons: ezera rietumu krasts, augstienes ar atzīmēm septiņi un divpadsmit. Sarakstu precizēsim pa ceļam. Popov, es palūgšu jūs nosūtīt radiogrammas, atstāju tās kabīnē. Sakari ar mani caur glaideri. Atgriešanās astoņpadsmitos nulle nulle pēc vietējā laika. Ja iznāks aizkavēties, tad paziņosim.
— Skaidrs, — teicu bez entuziasma, jo man nepatika piebilde par iespējamo aizkavēšanos.
Maija klusēdama piegāja pie glaidera. Komovs, beidzot ticis galā ar kažoka aizdari, pārvilka ar plaukstu pār krūtīm un sekoja viņai. Vanderhūze paspieda man plecu.
— Mazāk blenz uz visām šīm peizāžām, — viņš deva padomu. — Pēc iespējas vairāk sēdi mājās un lasi. Saudzē nervus.
Vanderhūze bez steigas ierausās glaideri, iesēdās vadītāja krēslā un pameta man ar roku. Maija beidzot atļāvās pasmaidīt un arī pamāja. Komovs neskatīdamies pa
meta ar galvu, mašīnas lūka aizvērās, un es viņus vairs neredzēju. Glaideris nedzirdami izkustējās no vietas, strauji uzņēma gaitu, slīdēdams uz priekšu un uz augšu, pēc tam, ātri attālinādamies, pārvērtās par mazu, melnu punktu, kas drīz vien izgaisa. Es paliku viens.
Kādu laiku stāvēju, rokas dziļi kažoka kabatās sabāzis, un skatījos, kā darbojas mani palīgi — kiberi. Pa vienu nakti tie bija krietni pastrādājuši, iztērējušies un tagad, maksimāli atvēruši saules encrgosavācējus, kāri rija bālo buljoniņu, ar ko viņus baroja vārgais violetais spīdeklis. Nekas cits tiem nerūpēja. Un nekas vairāk nebija vaja- dzigs, pat es ne — vismaz līdz tam laikam, kamēr nav izpildīta paredzētā programma. Tiesa gan, tiklīdz nokļuvu neveiklā Toma vizieru redzeslaukā, viņš iededza rubīnsar- kanos priekšējos signālus, un to varēja uzskatīt gan par sveicienu, gan izklaidīgi pieklājīgu goddevību, taču es zināju, ka tas gluži vienkārši nozīmē: «Man un pārējiem viss kārtībā. Pildām savu uzdevumu. Vai jaunu norādījumu nav? Man nebija jaunu norādījumu. Jutos ļoti, ļoti vientuļš, un visapkārt valdīja liels, ārkārtīgi liels klusums.
Tas nebija akustikas laboratorijas klusums, kad ausis ir kā ar vati aizbāztas, ne arī tas brīnišķais vakara lauku klusums, kas atspirdzina un nomierina nervus, liek aizmirst steigu un apņem kā mīksta, glāstoša sega. Šejienes klusums bija sevišķs — griezīgs, caurredzams, kā vakuums, kas uzbudina, — milzīgas, absolūti tukšas pasaules klusums.
Es tramīgi paskatījos uz visām pusēm. Vispār laikam jau nevar tā runāt pats par sevi, laikam vajadzētu teikt vienkārši: «Es paskatījos apkārt.» Tomēr patiesībā es palūkojos nevis vienkārši, bet tieši tramīgi. Bez trokšņa ro- sijās kiberi. Bez skaņas žilbināja violetā saule. Man pašam vajadzēja saņemties un tikt ar sevi galā.
Varētu, teiksim, saņemties un beidzot aiziet uz ledus- kalnu. Līdz tam bija kilometri pieci, bet standartinstruk- cija kategoriski aizliedz dežurantam aiziet no kuģa tālāk par simt metriem. Citos apstākļos droši vien sasodīti vilinoši būtu riskēt un pārkāpt noteikumus, bet ne šeit. Šeit es varēju aiziet no kuģa ne tikai piecus, bet simt divdesmit piecus kilometrus, un nekas nenotiktu ne ar mani pašu, ne ar manu kuģi, ne ar desmitiem citu kuģu, kas tagad nosēdināti visās planētas klimatiskajās joslās uz dienvidiem no manis. No šiem kroplajiem brikšņiem neizlīdīs esi pārpūlējies un tevi vajadzēs iztīrīt. — Ieskatījos Toma darba dienasgrāmatā. Profilaktiskā apskate viņam bija paredzēta šovakar. — Labi, līdz vakaram mēs kā nekā novilksim, vai ne?
Tomam iebildumu nebija. Kādu laiciņu vēroju, kā roboti strādā, pēc tam izslēdzu videoekrānu: leduskalns, miglas vāli virs purva, tumšās klinšu šķautnes… Labāk visu to neredzēt.
Atskaiti tomēr nosūtīju un tūlīt nodibināju sakarus ar ER-6. Vadiks atsaucās bez kavēšanās, it kā mani vien būtu gaidījis.
— Nu, kādi jums jaunumi? — es vaicāju viņam, un viņš to pašu gribēja zināt no manis.
— Pie mums nav nekā jauna, — es teicu.
— Bet mums apsprāgušas ķirzakas, — Vadiks pavēstīja.
— Ek, jūs, — es novilku. — Komovs, doktora Mboga mīļākais skolnieks, jūs taču brīdināja, ka ar rāpuļiem nevajag steigties.
— Kas tad ar tiem steidzas? — Vadiks iebilda. — Ja gribi zināt manas dornas, rāpuļi šeit vienkārši neizdzīvos. Elles karstumsl
— Vai peldaties arī? — ar skaudību jautāju.
Vadiks brītiņu klusēja.
— Laiku pa laikam pamērcējamies, — viņš beidzot atsaucās.
— Kāpēc tā?
— Briesmīgs tukšums, — Vadiks teica. — Tāda kā baigi liela vanna … Tu to nesapratīsi. Normāls cilvēks nemaz nevar iedomāties tik neticami lielu vannu. Es šeit nopeldēju kilometrus piecus, sākumā viss bija labi, tad pēkšņi iedomājos, ka esmu nevis baseinā, bet gan okeānā! Un bez manis tajā nav nevienas dzīvas dvēseles … Nē, vecīt, to tev nesaprast. Es tikko nenoslīku.
— N-jā, — es novilku. — Tātad jūs arī..,
Vēl brītiņu papļāpājām, bet tad Vadiku izsauca bāze un mēs steidzīgi atvadījāmies. Izsaucu ER-9. Hanss neatbildēja. Varētu, protams, izsaukt ER-1, ER-3, ER-4 un tā tālāk — līdz ER-12, parunāt par to, ka te ir tāds tukšums un viss bez dzīvības, bet kāds no tā būtu labums? Absolūti nekāds, ja padomā. Tāpēc izslēdzu rāciju un pārsēdos pie savas pults. Kādu brītiņu sēdēju tāpat vien — skatījos uz ekrāniem un apcerēju mūsu darbu, no kura, manuprāt, ir divkāršs labums: mēs ne tikai glābjam pantiešus no nenovēršamas un pilnīgas bojāejas, bet mēs vēl izglābsim arī šo planētu — no tukšuma, no nāves klusuma, no bezjēdzīgas eksistences. Man ienāca prātā, ka pantieši droši vien ir diezgan dīvaina rase, ja jau mūsu ksenopsihologi uzskata, ka šī planēta, uz kuras pašlaik atrodamies, viņiem vislabāk piemērota. Uz Parītas viņiem, jādomā, ir visai dīvains dzīvesveids. Viņus nogādās uz šejieni, sākumā, protams, ne visus uzreiz, bet no katras cilts pa diviem, pa trim pārstāvjiem, tie ieraudzīs sasalušo, apsarmojušo pludmali, leduskalnus, tukšo, salto okeānu, nedzīvās violetās debesis — ieraudzīs to visu un izsauksies: «Brīnišķīgi! Nu tieši kā mājās!» Grūti tam noticēt. Tiesa gan, uz viņu ierašanās laiku te vairs nebūs tāds tukšums un vientulība. Ezeros jau mitīs zivis, brikšņos — medījami putni un zvēri, bet sēkļos pie krasta — ēdamie gliemeži. Varbūt arī ķirzakas kaut kā iedzīvosies … Turklāt, jāatzīst, pantiešiem nav nekādas izvēles. Ja, teiksim, būtu zināms, ka mūsu Saule nupat, nupat eksplodēs un visa dzīvība uz Zemes iznīks, arī es nebūtu pārlieku Izvēlīgs. Droši vien nodomātu: nekas, gan jau kaut kā izdzīvosim. Jādomā gan, ka pantiešiem neviens pat neprasa. Viņi tik un tā neko nesaprot, viņiem vēl nav pat pašas primitīvākās kosmogrāfijas. Un viņi nemaz nezinās, ka pārcēlušies uz citu planētu …