Brītiņu Komovs stāvēja, domīgi šūpodamies no pirkstgaliem uz papēžiem.
— Nu labi, — viņš beidzot teica, — lai tā būtu. Vienalga, kā, lai tikai mūs netraucē. Lai tā būtu.
Viņš pēkšņi pagriezās un izgāja no kajītes. Vanderhūze uzrunāja mani:
— Noraidi to, lūdzu, Stas. Un laiks jau arī pusdienot, kā tev šķiet? — Viņš piecēlās un domīgi izteica vienu no savām mīklainajām frāzēm: — Būtu tikai alibi, gan līķi atrastos.
Es kodēju radiogrammu un nosūtīju to ar steidzamo impulsu. Mani bija pārņēmusi savāda jutoņa. Pavisam nesen, pirms īsa brītiņa, kaut kas uzbāzīgs bija ielauzies zemapziņā un traucēja kā skabarga. Es mirkli pasēdēju pie rācijas un ieklausījos. Jā, ieklausīties, zinot, ka kuģis ir ļaužu pilns, — tas bija pavisam kas cits. Dzirdams, ka pa lokveida gaiteni ātri aizsoļo Komovs. Viņam vienmēr tāda gaita, it kā viņš steigtos, bet reizē viņam būtu zināms, ka var arī nesteigties, jo bez viņa nekas nesāksies. Tad atskan Vanderhūzes balss, kas kaut ko dudina. Maija viņam atbild, un viņai ir parastā balss noskaņa — augsta un neatkarīga, acīmredzot viņa ir jau nomierinājusies vai arī savaldās. Tagad nav ne klusuma, ne tukšuma, ne mušas zirnekļa tīklā … Un pēkšņi es sapratu, kas tā par uzbāzīgu domu ielauzusies manā zemapziņā: mirstošās sievietes balss manos nesenējos murgos un bojā gājusī sieviete sadragātajā zvaigžņu kuģī… Sagadīšanās, protams… Nav ko teikt, briesmīga sagadīšanās.
Lai cik dīvaini tas arī būtu, naktī gulēju kā nosists. No rīta, kā parasti, piecēlos pusstundu agrāk par citiem, aizskrēju uz virtuvi paskatīties, kā ar brokastīm, iesteidzos kajītē pārbaudīt, ko dara mani roboti, pēc tam metos ārā no kuģa, lai izdarītu rītarosmi. Sauli vēl neredzēja virs kalniem, taču bija jau pavisam gaišs un ļoti auksts. Ieelpojot nāsis durstīja ledus adatiņas, skropstas apsarmoja, es no visa spēka vicināju rokas, pietupos un vispār steidzos pēc iespējas ātrāk beigt un atgriezties uz kuģa. Uri tad ieraudzīju Koinovu. Šodien, ka redzams, viņš piecēlies pirms manis, kaut kur aizgājis un tagad atgriežas 110 būvlaukuma puses. Pretēji paradumam viņš šoreiz gāja lēni, it kā domās iegrimis, un ar kādu rīkstīti izklaidīgi sita sev pa kāju. Biju jau beidzis savus rīta vingrojumus, kad viņš pienāca man pavisam tuvu un padeva labrītu. Es, protams, sveicienu atņēmu un grasījos nozust lūkā, bet viņš mani atturēja, vaicādams:
— Sakiet, Popov, — vai jūs atstājat kuģi, kad esat palicis šeit viens?
— Tas ir — kā? — Es biju izbrīnīts ne tik daudz par viņa jautājumu, cik par to, ka Genadijs Koinovs visžēlīgi sācis interesēties, kā es pavadu laiku. Mana attieksme pret Komovu ir sarežģīta. Es viņu ne visai labi ieredzu.
— Tas ir — vai jūs kaut kur ejat? Piemēram, uz purvu vai uz sopkām …
Man riebj, ja, runājot ar kādu, skatās velns zina kur, tikai ne uz sarunas biedru. Turklāt ja runātājs ir ģērbies kažokā ar kapuci, bet sarunas biedrs — vienīgi sporta tērpā, kas uzvilkts uz kailas miesas. Bet galu galā Genadijs Komovs ir Genadijs Komovs, tāpēc es, apņēmis ar rokām plecus, lēkādams uz vietas, atbildēju:
— Nē. Man jau tā trūkst laika. Pastaigas nav ne prātā.
Beidzot viņam labpatika pamanīt, ka es salstu, un viņš laipni norādīja man ar rīkstīti uz lūku, teikdams: — Lūdzu. Te ir auksti. — Taču kesonā viņš mani atkal uzrunāja.
— Bet roboti — vai tie atstāj būvlaukumu?
— Roboti? — Es nekādi netiku skaidrībā, kur viņš tēmē. — Nē. Kāpēc lai tie aizietu no laukuma?
— Nu, es nezinu… Teiksim, pēc būvmateriāliem.
Viņš kārtīgi pieslēja savu rīkstīti pie sienas un sāka
pogāt vajā kažoku. Manī auga dusmas. Ja viņš kaut kādā veidā ir uzodis par trūkumiem manā celtniecības sistēmā, tad, pirmkārt, tā nav viņa darīšana un, otrkārt, viņš varētu runāt par to tieši. Galu galā — kas tā par pratināšanu …
— Sī tipa kibcrsistēmu būvmateriāls, — es sacīju cik iespējams sausi un oficiāli, — ir tas materiāls, kas atrodams kibersistēmai zem kājām. Sinī gadījumā tās ir smiltis.
— Un akmeņi, — pakārdams kažoku uz āķa, Komovs nevērīgi piebilda.
Ar savu piezīmi viņš mani satracināja. Par to nu viņam nebija nekāda da|a, un es izaicinoši atcirtu:
— Jā gan! Ja pagadās akmeņi, tad arī tie.
Tagad viņš vērīgi paskatījās man acīs.
— Baidos, ka jūs esat mani nepareizi sapratis, Po- pov, — ar negaidītu mīlīgumu balsī viņš ierunājās. — Es netaisos bāzt degunu jūsu darbā. Man gluži vienkārši radušās šādas tādas neskaidrības, tāpēc es jautāju jums, jo jūs esat vienīgais, kas var palīdzēt tikt ar tām skaidrībā.
Nu, ja jau pret mani izturas cilvēciski, tad arī es varu būt labs.
— Vispār, protams, akmeņi kiberiem nav piemēroti, — es teicu. — Vakar mana sistēma mazliet niķojās un mašīnas izsvaidīja šos akmeņus pa visu būvlaukumu. Kas zina, kāpēc kiberiem tas bija vajadzīgs. Pēc tam tie, protams, visu savāca.
Komovs pamāja.
— Jā, to es ievēroju. Kāda veida traucējumi tie bija?
Pāris vārdos pastāstīju viņam par vakardienas notikumiem, noklusējot, protams, intīmos sīkumus. Viņš klausījās, māja ar galvu, bet pēc tam, paņēmis savu rīkstīti, pateicās par paskaidrojumu un aizgāja. Tikai vēlāk, kop- kajītē ēdot griķu biezputru ar aukstu pienu, atskārtu, ka tā arī esmu palicis neziņā, kādas neskaidrības radušās doktora Mboga mīlulim un cik lielā mērā man izdevies tās noskaidrot. Un vai vispār izdevies. Pārtraucu ēšanu un vērīgi palūkojos uz Komovu. Nē, acīmredzot man nav izdevies.
Genadijs Komovs parasti izskatās kā cilvēks no citas pasaules. Mūžīgi viņa skatiens ir vērsts tālumā, it kā viņš ielūkotos aiz apvāršņa, un viņa domas šķiet velnišķi augstas un cildenas. Uz zemes viņš nolaižas likai tad, ja kaut kas nejauši vai ar nodomu traucē viņa cēlo izsmalcinātību. Tad viņš ar stingru roku, nereti pat nežēlīgi likvidē šķērš|us un atkal paceļas savā Olimpā. Tā vismaz stāsta par viņu, un vispār jau tur nav nekā sevišķa. Ja cilvēks risina citu planētu psiholoģijas problēmas un dara to sekmīgi, spēkus nežēlodams, cīnās priekšējās pozīcijās, turklāt ir viens no izcilākajiem planētas «futurologiem», tad viņam daudz kas ir piedodams un pret viņa manierēm jāizturas ar zināmu iecietibu. Galu galā visi jau nevar būt tik simpātiski kā Gorbovskis vai doktors Mbogs.
No otras puses, pēdējās dienās es arvien biežāk un biežāk ar izbrīnu un rūgtumu atceros jūsmīgos Tatjanas stāstus; Tatjana nostrādājusi kopā ar Komovu veselu gadu, man šķiet, bija viņā iemīlējusies un uzskatīja viņu par ārkārtīgi sabiedrisku, asprātīgu cilvēku un tā tālāk. Viņa pat nosauca Komovu par sabiedrības dvēseli. Nevarēju gan iedomāties, kas tā par sabiedrību, kurai tāda dvēsele.
Jā, man Genadijs Komovs vienmēr licies kā cilvēks no citas pasaules. Taču šodien pie brokastu galda viņš pārspēja pats sevi. Ēdienu šķīvī viņš bagātīgi apkaisīja ar sāli. Apkaisa, pagaršo un izklaidīgi izsviež to ar visu trauku atkritumu vadā. Sinepes samainīja ar sviestu. Uz- ziež uz salda grauzdiņa, pagaršo un izklaidīgi aizmet turpat, kur šķīvi. Jakovam Vanderhūzem uz jautājumiem neatbildēja, toties kā dēle piesūcās Maijai, lūkodams izzināt, vai topogrāfiskajā uzņemšanā viņi ar Vanderhūzi vienmēr iet divatā vai dažkārt arī pa vienam. Laiku pa laikam viņš nervozi skatījās apkārt, bet reiz pat pielēca kājās, izskrēja gaitenī, palika tur vairākas minūtes un atgriezās, it kā nekas nebūtu noticis, — atkal triepa sinepes uz grauzdiņiem, kamēr mēs viņam tās atņēmām.