— Iestiprināties? — Vanderhūze domīgi novilka. — Vai zini, Stas, es tagad iešu kajītē rakstīt ekspertīzes slēdzienu, tā ka, ja tu garāmskrienot kādreiz ienestu man glāzi tonizējošā dzēriena, tas noderētu gan, vai ne?
Apsolīju viņam dzeramo aiznest, Vanderhūze nozuda aiz kajītes durvīm, bet mēs ar Maiju gājām uz salonu, kur sagatavoju divas glāzes tonizējoša dzēriena, vienu atdevu meitenei, otru aiznesu Vanderhūzem. Kad atgriezos, Maija ar glāzi rokā staigāja pa kopkajīti. Jā, viņa izskatījās daudz mierīgāka nekā no rīta, tomēr bija jūtams tāds kā sasprindzinājums, kā samākslotiba, un, lai palīdzētu viņai no tā atbrīvoties, es jautāju:
— Nu kas tad tur bija ar kuģi?
Maija iedzēra pamatīgu malku, aplaizīja lūpas un, skatīdamās man garām, teica:
— Zini, Stas, tā nav nejaušība.
Gaidīju turpinājumu, taču viņa klusēja.
— Kas nav nejaušība? — beidzot nenocietos.
— Viss! — Viņa nenoteikti pameta ar roku, kurā turēja glāzi. — Kastrētā pasaule. Bālumkaite. Piemini manus vārdus: šis kuģis te nav avarējis nejauši un nav nejaušība, ka mēs to esam atraduši, un vispār visa šī mūsu ideja, viss projekts — uz šīs planētas tas viss sabruks! — Viņa iztukšoja glāzi un nolika to uz galda. — Elementāri drošības noteikumi netiek ievēroti, lielākā daļa darbinieku šeit ir zīdaiņi — tādi kā tu, jā, arī kā es … un tas viss tāpēc, ka planēta bioloģiski ir pasīva. Bet vai lam kāda nozīmei Jebkurš cilvēks ar normālu nojautu jau pirmajā dienā šeit jūt ko nelabu. Kādreiz šeit bijusi dzīvība, pēc tam uzliesmojusi zvaigzne — un vienā mirklī viss beidzies. Bioloģiski pasīva? Jā! Toties aktīva nekr'o- liski. Tāda būs ari Panta pēc nez cik tur gadiem. Kropli kociņi, nīkulīga zālīte, un visa apkārtne senas nāves piesūkusies. Nāves elpa, vai saproti? Vēl sliktāk — bijušās dzīves elpa! Nē, Stas, atceries manus vārdus, pantieši šeit neiedzīvosies, viņi neizjutīs nekādu prieku. Jaunās inājas, kas paredzētas veselai civilizācijai? Nē, nevis jaunas mājas, bet gan veca pils, kur spokojas…
Es sarāvos. Viņa to ievēroja, bet saprata nepareizi.
— Neuztraucies, — Maija teica, skumji pasmaidot. — Ar mani viss kārtībā. Es gluži vienkārši mēģinu paust savas izjūtas un priekšnojautas. Redzu, tu mani nesaproti, bet padomā pats, kas tā par nojausmu, ja man prātā šādi vārdiņi: riekrotisks, spoki…
Viņa atkal sāka staigāt šurpu turpu pa kopkajīti, tad apstajās man pretī un turpināja:
— Protams, no otras puses, planētas parametri ir |oti labi, ārkārtīgi atbilstoši. Bioloģiskā aktivitāte gandrīz uz nulles, atmosfēra, hidrosfēra, klimats, termiskais līdzsvars — tas viss ir kā uz projekta «Šķirsts» pasūtījumu. Taču varu likt galvu ķīlā, ka neviens no šī projekta autoriem un organizētājiem te nav bijis un, ja arī kāds te ir atbraucis, tad jušanas spējas, nojausmas par dzīvību viņam nav bijis nemaz … Nu protams, visiem vecajiem vilkiem, kuri daudz pieredzējuši, izgājuši cauri visādām peklēm… viņiem ir ļoti labi attīstīta nojauta par reāli eksistējošiem draudiem! Bet par to… — Viņa noknak- šķināja pirkstus un pat saviebās, nabadzīte, nespēdama atrast pareizo vārdu. — Jā, kas zina, varbūt kāds no viņiem arī nojauta ko nelabu, bet kā to izskaidrot tam, kurš te nav bijis? Vai tu mani kaut mazliet saproti?
Maija skatījās tieši manī savām zaļajām acīm, bet es vēl nebiju izšķīries, vai atzīties viņai, tāpēc šaubīdamies sameloju:
— Ne gluži.Tas ir,kaut kāda taisnība tev,protams,ir…
— Redzi nu, — Maija teica, — pat tu nesaproti. Nu labi, pietiks par to runāt. — Viņa apsēdās man pretī uz galda un pēkšņi, piegrūdusi ar pirkstu man pie vaiga, iesmējās. — Parunājos, un kļuva it kā vieglāk. Ar Komovu, kā pats zini, izrunāties nevar, bet pie Vandera ar tādām lietām labāk nerādīties — sapūdēs medpunktā…
Sasprindzinājums, kas viņu un art mani bija saistījis, uzreiz zuda, un turpmākā saruna pārvērtās vieglā pja- pāšanā. Es sūdzējos viņai par vakardienas nepatikšan;;iu ar robotiem, pastāstiju, kā Vadiks viens pats peldējies okeānā, un jautāju par viņas tiešo darbu. Maija atbildēja, ka viņi izraudzījušies četras vietas apmetnēm, rajoni vispār labi un, ja ari pārējie apstākļi būtu līdzini kā uz Pantas, tad ikviens pantietis labprāt pavadītu št t visu savu mūžu, bet, tā kā šis pasākums, vienalga, jau iepriekš lemts neveiksmei, tad par to nav daudz ko runāt. Atgādināju Maijai, ka viņa vienmēr bijusi skeptiski noskaņota, tas viņai ir dabiski un šis skepticisms ļoti bieži nav attaisnojies. Aleitene iebilda, ka tagad ir runa nevis vairs par dabisku skepticismu, bet par pašas dabas skepticismu un ka es vispār esmu zaļknābis, zīdainis un patiesībā man vajadzētu viņas, pieredzējušās AAaijas, priekšā nostāties miera stājā. Atteicu, ka patiešām pieredzējis cilvēks nemūžam nesāks strīdu ar kibertehniķi, jo kiber- tehniķis uz kuģa ir tā ass, ap kuru, patiesību sakot, griežas visa dzīve. Maija atgādināja, ka griešanās ass pa lielākajai daļai būtībā ir abstrakts jēdziens… Pēc tam sākām strīdēties, vai ir starpība starp jēdzieniem «griešanās ass» un «cirkulācijas ass», vispār mēs pļāpājām, un 110 malas droši vien tas izskatījās diezgan jauki, es gan nezinu, ko tobrīd domāja Maija, pats nepārtraukti gudroju, vai man tūlīt nesākt visu drošības sistēmu profilaktisko apskati. Tiesa gan, šīs sistēmas bija paredzētas pret bioloģiskajiem draudiem un nebija nekādas iespējas noteikt, vai tās derēs aizsardzībai pret nekrotis- kajām briesmām, tomēr, lai būtu kā būdams, kas pats sargās, to arī dievs sargā, no miega māte raušus necep, vārdu sakot, lēnāk brauksi — tālāk tiksi.
Kad AAaija saka žāvāties un sūdzējās, ka nav izgulējusies, ieteicu viņai pirms pusdienām brītiņu nosnausties, bet pats pirmām kārtām devos uz bibliotēku, sameklēju skaidrojošo vārdnīcu un izlasīju, ko nozīmē vārds «ne- krotisks». Skaidrojums atstāja uz mani smagu iespaidu, un es nolēmu nekavējoties sākt profilaksi. Vispirms gan ieskrēju kajītē, lai palūkotos, kā darbojas mani kiberi, un saslapu tur Vanderhūzi tieši tajā mirklī, kad viņš kārtīgā kaudzītē salika savus ekspertīzes slēdzienus.
— Tūlīt aiznesīšu tos Komovam, — viņš paskaidroja, mani ieraudzījis, — tad došu izskatīt Alaijai, un pēc tam apspriedīsim, kā tu domā? Vai tevi arī uzaicināt?
Teicu, ka gribu piedalīties šajā apspriešanā un līdz tam būšu drošības sistēmu noda|ā. Viņš ziņkāri paskatījās uz mani, taču nekā neteica un izgāja.
Viņi pasauca mani pēc stundām divām. Pa iekšējo sakaru tīklu Vanderhūze paziņoja, ka slēdzienu ir lasījuši visi komisijas locekļi, un jautāja, vai arī es negribu ar to iepazīties. Es, protams, būtu gribējis, taču man te darbi pašlaik gāja pilnā sparā, sargizlūks daļēji izjaukts, biju iesācis tvaicēšanu, tāpēc atbildēju, ka lasīt jau nu nelasīšu, bet uz materiālu apspriešanu noteikti ieradīšos, tiklīdz tikšu galā ar darbiem.
— Man te vēl stundai pietiks ko darīt, — es teicu, — tā ka pusdienojiet bez manis. — Kad ierados salonā, pusdienas jau bija paēstas un sākās apspriede. Paņēmu sev zupu, nosēdos maliņā, sāku ēst un klausīties.
— Meteorītu hipotēzi es nevaru pieņemt bez ierunām, — Vanderhūze pārmetoši teica. — «Pelikāni» ir ļoti labi aizsargāti pret meteorītu triecienu, Genadij. Trieciens gluži vienkārši tiktu novirzīts sāņus.