Jau krēsloja, kad izmirkuši un dubļaini beidzot nonācām lavas laukā. Drebēdams un palēkdamies gaziks ripoja pa čerkstošajām šķembām. Pie debesīm iedegās zvaigznes. Koļa, piespiedies pie mana pleca, sāka snaust. Mašīnas lukturu gaisma lēkāja pa šķembu kaudzēm, kas vietām bija apaugušas ar retu, sausu zāli. Mūsu ceļā arvien biežāk gadījās ne visai dziļas piltuvveida bumbu bedres — lidotāju mācību liecinieces, kā arī šaujam- mērķi — dīvainas celtnes no dēļiem, finiera un sarūsējušiem dzelzs lūžņiem.
Virs horizonta lēzeno pakalnu labajā pusē iedegās oranža atblāzma, pēc brīža izlīda liels, dzeltens mēness. Zvaigznes zaudēja spožumu, visapkārt kļuva gaišāks. Miša palielināja ātrumu.
— Pēc stundiņas būsim galā, — teica majors Pjoriškins. — Turies mazliet vairāk pa labi, Miša… Jā, tā būs pareizi.
Viņš paņēma cigareti, nošvirkstināja sērkociņu un tūlīt atklāja, ka Strokuļevs, izmantodams mašīnā valdošo tumsu, ir iebāzis pirkstus vīstoklī, kas atradās uz saldi snaudošā Ginzlnirga ceļiem. Nedarbs tūlīt tika sodīts: majors skanīgi iesita knipi Vitjam pa pieri, un tas, žēlabaini kunkstēdams, atrāva roku un ievilkās savā sēdeklī.
— Es klausos: kāds te čabina papīrus, — Pjoriškins, uzrunādams mani, mierīgi teica. — Re, nu atklājas, kurš tas bijis . ..
— Es tikai gribēju pārbaudīt, vai gurķi nav izbiruši ārā, — aizvainots pavēstīja Strokuļevs.
— Un kā tad ir? Vai nav izbiruši?
Strokuļevs neatbildēja, bet pēkšņi sāka stāstit par kādu atgadījumu, iesākdams ar vārdiem: «Mūsu skolā bija viens…» Viņš vēl nebija ticis līdz notikuma būtībai un mēs pat nepaguvām apjēgt, vai šim atgadījumam ir kāds sakars ar mēģinājumu nospert gurķus, kad mašīnas gaismas stars atdūrās pret milzīgiem laukakmeņiem un gaziks nobremzēja.
— Klāt esam, — Pjoriškins paziņoja.
Mēs iztrausāmies no mašīnas. Visa apkārtne bija spodras mēnessgaismas pielieta, un valdīja neparasts, nedabisks klusums. Sopkas nogāzes ar lēzenu slīpumu veda augšup, uz debesīm, pati virsotne nebija redzama — to aizsedza gandrīz stāvās sienas, ko veidoja sastingusi lava; sīs sienas aprises skaidri iezīmējās uz bālās, zvaigžņotās debess tona.
— Paēdīsim vakariņas — un tūlīt gulēti — majors Pjoriškins pavēlēja.
Tika atvērta kārotā ceļasoma un «kādas pazīstamas meitenes» vīstoklis. Uz izstieptas brezenta teltenes saklājām avīzes. Koļa ārkārtīgi veikli atkorķēja pudeli un tās saturu salēja krūzītēs.
Pavakariņojuši mēs atlikušos pārtikas krājumus sabāzām laja pašā somā un mugursomās, paši ietinamies šineļos un likāmies slīpi uz teltenēm cits citam blakus, sa- spiezdamics pēc iespējas ciešāk kopā, jo nakts bija visai vēsa. Strokuļevs, kam iegadījās gulēt malā, ilgi grozījās un pūta. Vēlāk, jau laizdamies miegā, es jutu, ka viņš iespraucas starp mani un Nikolaju, taču pamosties un viņu nolamāt es vairs nespēju.
Majors mūs pamodināja pulksten sešos. Rīts bija brīnišķīgs, tāds pats kā iepriekšējais vakars. Saule tikko bija uzlēkusi. Rietumu pusē augstajās, tīrajās debesis virs robotajām Kalakānas kalnu grēdas virsotnēm miglas dūmakā tikko saskatāms kā neskaidrs plankums vīdēja blāvs mēness. Netālu no mums čaloja strauts. Nomazgājāmies un piepildījām pudeles, bet atgriezušies redzējām, ka Strokuļevs vēl vārtās uz teltenēm, savilcis sev virsū visus mūsu šineļus. Tad Koļa no savas pudeles ļoti precīzi ielēja nedaudz ledāju ūdens svētlaimīgi krācošajam sliņķim aiz apkakles. Un mierīgais rīta klusums tika pārtraukts …
Pcc pusstundas, tērpušies vateņos, uzlikuši mugursomas, ar slēpju nūjām rokās mes bijām gatavi sākt ccļu augšup uz kalna virsotni, bet majors Pjoriškins deva pēdējos norādījumus šoferim Mišām:
— No mašīnas neaizej ne soli! Ja gribēsi pagulēt, liecies uz sēdekļa! Vislabāk sēdi un lasi. Karabīni neaiztiec. Skaidrs?
— Tieši tā, biedri major, skaidrs! — noskaldīja Miša.
Un tad sākās mūsu ceļš uz sopkas virsotni.
Sākumā nogāzes pacēlums bija neliels. Mēs soļojām rindā cits aiz cita gar dziļu gravu, kuru varēja uzskatīt par plaisu ļoti biezajā lavā un kuras dibenā bija saaugušas milzīgas nātres un, līksmi čalodams, tecēja snieg- udeņu strautiņš. Vairākus kilometrus nogājuši, mēs vēl jutāmies stipri, mundri, pašpārliecināti un pat sarunājāmies.
Pagāja divas stundas, un mūsu sarunas aprāvās. Kāpums tagad bija kļuvis ievērojami stāvāks. Mums priekšā gandrīz pašā zenītā ietiecās sarkanbrūnā Adairas sopkas konusa nogāze. Nekad nebiju domājis, ka alpīnisms ir tik grūts sporta veids. Nē, mēs nerāpāmies pa apledojušām klintīm, nevilkāin cits citu virvē, ik brīdi riskējot nogāzties no kilometru liela augstuma. Nē, tas mums nebija jādara. Bet vai jums kādreiz ir nācies rāpties augšā lielā graudu kaudzē? Mūsu kāpšana Adairas sopkā visvairāk atgādināja šādu rāpšanos labibas graudu kaudzē. Šķembas — gan sīkas kā smiltis, gan prāvākas kā grauts oļi — šķīda un bruka zem kājām. Pēc katriem diviem soļiem, ko spērām uz priekšu, pusotra soļa paslīdējām atkal atpakaļ. Milzīgie, saplaisājušie lavas bluķi, ko skāra birstošo sīko šķembu lavīna, sāka draudoši kustēties un slīdēt lejup. Viens no šādiem bluķiem — pamatīgas kumodes lielumā un vairāk noapaļots nekā citi — pēkšņi izkustējās no vietas, aizripoja garām Ginzburgam, kurš metās sāņus, un, augstu palēkdamies, traucās lejup, raudams sev līdzi veselus mazāku akmeņu mākoņus. Uzpūta ledains vējš, atnesdams puvušu olu sinaku — sākumā tikko jaušamu, tad arvien stiprāku un jūtamāku.
— Vulkāniskie izgarojumi, kaut velns tos parautu! — šķaudīdams paskaidroja majors Pjoriškins un tūlīt mūs nomierināja, sacīdams: — Te vēl nekas, tīri ciešami, bet ka būs augšā!…
Ap divpadsmitiem Pjoriškins pavēstīja, ka pienācis laiks atpūsties. Mēs iznācām plašā, ar sniegu klātā laukā un apsēdāmies uz akmeņiem, kas rēgojās ārā no apledo jušās sniega garozas. Es palūkojos augšup. Ap krāteri sa- sastingušās lavas bluķi šķita tikpat tāli, kā raugoties np apakšas, no mašīnas. Toties no šejienes uz leju pavērās brīnišķīgs skats. Gaiss bija dzidrs un tīrs, mēs redzējām ne tikai lavas lauku, plakankalni un mūsu pilsētiņas raibo plankumu, bet arī sopku rindas, tumšos dūmus virs Pav- lopetrovskas līča un aiz tā tēraudpelēko okeānu, kas blāvi vizēja saulē.
Mēs visi ļoti nogurām, pat majors Pjoriškins. Visi, vienīgi Strokuļevs ne. Kāpšanas laikā viņš allaž bija visiem priekšā, laiku pa laikam apstājās, lai pagaidītu mūs, un reiz pat neizteiksmīgā, ķērcošā balsī uzsāka kādu idiotisku dziesmiņu. Strokuļeva dziesmu repertuārs bija pazīstams visā brigādē, cik labi, ka Adairas sopka3 tuvumā nav nevienas dzīvas dvēseles!
Atpūtas vietā klusēdami grauzām sausiņus un iedzērām nedaudz ūdens. Strckuļevs ložņāja apkārt un klikšķināja fotoaparātu. Pjoriškins skaļi sūca rafinēta cukura graudiņu. Koļa kritiski aplūkoja savu zābaku zoles, laiku pa laikam ar skatienu izmērīdams attālumu līdz sopkas virsotnei…
Pulkstenis bija jau gandrīz trīs, kad mēs beidzot nokļuvām pie mērķa. Strokuļevs, pārkāries pāri lavas atlūz- nim, uzvilka mūs citu pēc cita augšā, un, smagi elpodami, mēs saspiedātnies krātera malā. Vējš dzenāja tādus kā dūmu, kā miglas lēverus, pretīgi smirdēja kaut kādi izgarojumi.