Interesanti — manī tas neizraisīja pat izbrīnu. Šķita gluži dabiski, ka notikumi gūst šādu pavērsienu. Un es stāstīju visu — par čaboņu un smakām, par bērna raudām un sievietes kliedzieniem, par savādo dialogu vakar- vakar un par melno rēgu šajā naktī. Maija klausījās pavērtu muti, Vanderhūze rauca pieri un pārmetoši kratīja galvu, bet Komovs, acu nenovērsis, skatījās manī — viņa piemiegtās acis bija atkal vērīgas un aukstas, seja noslēgta, viņš kodīja apakšlūpu un laiku pa laikam sakrampēja rokas, knakšķinādams pirkstu locītavas. Kad savu stāstījumu biju beidzis, iestājās klusums. Tad Komovs jautāja:
— Vai esat pārliecināts, ka tas bija bērns, kas raudāja?
— Jā-a … Vismaz izklausījās loti līdzīgi…
Vanderhūze skaļi ievilka elpu un ar plaukstu pabun-
goja pa krēslu.
— Un tu visu to izturēji! — Maija pārbijusies iesaucās. — Nabaga Stasiks!
— Man jāsaka tev, Stas… — Vanderhūze iespaidīgi iesāka, taču Komovs to pārtrauca.
— Bet akmeņi? — viņš jautāja.
— Kas par akmeņiem? — es nesapratu.
— Kur radušies akmeņi?
— Tie, kas būvlaukumā? Droši vien kiberi savākuši. Kādā sakarībā jūs runājat par akmeņiem?
— Kur kiberi varēja dabūt akmeņus?
— Nu-u… — es iesāku un apklusu. Jā, tiešām, kur tie varēja rasties?
— Visapkārt ir smilšaina pludmale, — Komovs turpināja.— Neviena akmentiņa. Kiberi no laukuma nav aizgājuši. Kā joslā varēja rasties laukakmeņi, kā tur varēja gadīties zari? — Viņš pārlaida mums skatienu un pasmīnēja. — Tie, protams, visi ir retoriski jautājumi. Gribu piebilst, ka mūsu kuģa pakaļgalā, tieši zem bākas, ir vesels akmeņu lauks. Ļoti interesants lauks. Varu vēl papildināt… Piedodiet, vai jūs beidzāt, Stas? Pateicos. Bet tagad paklausieties, kas notika ar mani.
Kā izrādījās, arī Komovam nebija gājis viegli. Tiesa gan, viņš bija piedzīvojis mazliet citāda veida pārbaudījumus. Intelekta pārbaudi. Otrā dienā pēc mūsu ierašanās, ielaižot ezerā pantiešu zivis, viņš ievērojis soļus divdesmit no sevis ūdenī neparastu, spilgti sarkanu plankumu, kas izplūdis un pagaisis, pirms viņš nolēmis tam tuvoties. Nākamajā dienā 12. augstienes pašā virsotnē viņš atradis nosprāgušu zivi, acīm redzami vienu no tām, kas vakar tika ielaistas ezerā. Ceturtās dienas rītā viņš pamodies ar skaidru un nepārprotamu sajūtu, ka viņa kajītē atrodas kāda sveša būtne. Nevienu dzīvu radību Komovs nav redzējis, taču dzirdējis noknakšķam lūkas membrānu, tai aizveroties. Viņš iznācis no kuģa un pamanījis, pirmkārt, izbārstītos akmeņus pie bākas un, otrkārt, akmeņus un zaru klēpi būvlaukumā. Pēc sarunas ar mani Komovs bijis pilnīgi pārliecināts, ka kuģa apkārtnē notiek kas nelabs. Viņš jau bijis gandrīz drošs, ka izlūkošanas grupas palaidušas garām nepamanītu kādu ārkārtīgi nozīmīgu faktoru, kas darbojas uz planētas, un vienīgi dziļā pārliecība, ka saprātīgas būtnes būtu neiespējami nepamanīt, atturējusi viņu no enerģiskas rīcības. Viņš vienīgi darījis visu, lai mūsu grupas darbības zona nekļūtu par «ziņkārīgo dīkdieņu un slaistu» uzbrukuma objektu. Tieši tāpēc viņš pūlējies cik spēdams, lai ekspertīzes slēdziena formulējums neizraisītu ne mazāko šaubu. Starp citu, mans nomākti uzbudinātais noskaņojums ļoti labi apstiprinājis viņa aizdomas, ka nezināmas būtnes spēj iekļūt kuģī. Viņš sācis gaidīt, kad tās parādīsies, un šorīt sagaidījis.
— Kā — beidzat? — es izbijies iesaucos. — Bet manas balsis? Tātad tās bija halucinācijas?
Komovs pasmīnēja.
— Nomierinieties, Stas, — viņš teica. — Ar jums viss kārtībā. Jūsu «balsis» ir viegli izskaidrojamas, ja pieņemam, ka viņu balss aparāts ir līdzīgs mūsējam. Līdzīga balss aparāta uzbūve plus attīstīta imitācijas spēja, plus hipertrofēta fonētiskā atmiņa …
— Pagaidiet, — Maija iesaucās. — Es saprotu, viņi varēja noklausīties mūsu sarunas, bet kur gadījās tā raudošā sievietes balss, ko Stass dzirdēja?
Komovs pameta ar galvu.
— Jā, vajadzēs pieņemt varbūtību, ka viņi bijuši klāt agonijā.
Maija iesvilpās.
— Pārāk nedabiski, — viņa šaubīdamās nomurmināja.
— Dodiet citu izskaidrojumu, — Komovs vēsi atcirta. — Jā, starp citu, drīz vien mēs, iespējams, uzzināsim mirušo vārdus. Ja pilota vārds bijis Aleksandrs…
— Nu labi, — es viņu pārtraucu. — Bet bērns, vai tas raudāja? …
— Jūs esat pārliecināts, ka tur raudāja bērns?
— Ar ko gan citu es to varētu sajaukt?
Komovs ar acīm ieurbās manī, ar pirkstu cieši piespieda virslūpu un negaidot apslāpēti ierējās. Tieši ierējās — tas man šķiet pats piemērotākais vārds.
— Kas tas bija? — viņš jautāja. — Suns?
— Ļoti līdzīgi, — es atzinīgi konstatēju.
— Redziet nu, es nupat izteicu frāzi vienā no Leonī- das dialektiem.
Es biju apstulbis. Maija tāpat. Kādu laiku mēs klusējām. Viss noteikti bija tā, kā viņš teica. Viss noskaidrojās un iznāca ļoti eleganti, bet… Protams, bija ļoti patīkami apzināties, ka visas bailes nu ir aiz muguras un ka tieši mūsu grupai laimējies atklāt vēl vienu huma- noīdu rasi. Tomēr reizē tas nozīmēja visradikālāko pārmaiņu mūsu dzīvē. Un ne tikai mūsējā vien. Pirmkārt, pat ar neapbruņotu aci bija redzams, ka projektam «Šķirsts» pienācis gals. Šī planēta ir aizņemta, pantiešu vajadzībām būs jāmeklē cita. Otrkārt, ja tiks precīzi noskaidrots, ka aborigēni ir saprātīgas būtnes, mūs droši vien nekavējoties aizvāks no šejienes, bet mūsu vietā te ieradīsies Kontaktu komisija. Visi šie apsvērumi, protams, bija ļoti skaidri ne tikai man, bet arī pārējiem. Vanderhūze satraukts plūkāja vaigubārdu un teica:
— Kāpēc tieši saprātīgi? Manuprāt, pagaidām trūkst pierādījumu, ka viņi būtu saprātīgi, kā jums šķiet, Genadij?
— Neapgalvoju, ka viņi noteikti ir saprātīgi, — Komovs iebilda. — Es tikai teicu: ir pamats domāt, ka tā ir.
— Kāds tad ir tas pamats? — Vanderhūze vēl joprojām nevarēja nomierināties. Viņam ļoti negribējās atstāt iesildīto vietiņu. Tā bija viņa vājība — viņam patika iesildīta vieta. — Kas tas ir par pamatu? Ja nu vienīgi ārējais izskats…
— Runa ir ne tikai par anatomiju, — Komovs paskaidroja. — Akmeņi pie bākas nepārprotami ir salikti zināmā kārtībā, tām noteikti jābūt kādām zīmēm. Akmeņi un zari nosēšanās joslā … Neko kategoriski apgalvot negribu, bet ļoti izskatās pēc tā, ka humanoīdi, kam ir pirmatnēja kultūra, mēģina nodibināt sakarus. Slepena izlūkošana un reizē arī kā dāvanas, kā brīdinājums…
— Jā, tā izskatās, — Vanderhūze nomurmināja un ļāvās prostrācijai.
Atkal iestājās klusums, pēc tam Maija čukstus vaicāja:
— Bet kas liecina, ka viņu fizioloģija un nervu sistēma ir sevišķi tuva mūsējai?
Komovs apmierināts pameta ar galvu.
— Arī šajā ziņā mums ir tikai apsvērumi, netieši pierādījumi. Tomēr tie ir pietiekami svarīgi. Pirmkārt, aborigēni spēj iekļūt kuģī. Kuģis tos ielaiž. Lai būtu ar ko salīdzināt, atgādināšu, ka ne Tagoras iedzīvotājam, pat ne pantietiin, par spīti viņu ļoti lielajai līdzībai ar cilvēku, neizdodas tikt cauri lūkas membrānai. Viņu priekšā lūka gluži vienkārši neatveras …
Es iebelzu sev pa pieri.
— Velns parāvis! Tātad visi mani kiberi bijuši pilnīgā kārtībā! Aborigēni droši vien skraidījuši gar Tomu, un viņš apstājies, jo baidījies uzbraukt virsū cilvēkam… Bet pēc tam viņi laikam uzskatījuši Tomu par dzīvu būtni, sākuši vicināt rokas un nevilšus devuši viņam signālu: «Bīstami! Nekavējoties uz kuģi!» Tas taču ir ļoti vienkāršs signāls… — Es parādīju. — Nu, un mani palīgi skriešus devās uz kravas telpu… Protams, tā būs noticis… Jā, arī pirmīt pats savām acīm redzēju: Toms reaģēja uz aborigēnu kā uz cilvēku.