— Absolūti, — Komovs apgalvoja.
Bija dzirdams, ka Sidorovs nopūšas.
— Labi, — viņš teica. — Neko nevar darīt. Sāksim visu no gala.
— Man ļoti žēl, ka tā sanācis, — Komovs sacīja. — Goda vārds, žēl.
— Nekas, — Sidorovs viņu mierināja. — Izturēsim arī to. — Sidorovs brītiņu klusēja, tad jautāja:
— Kā esi nolēmis rīkoties turpmāk? Vai gaidīsi komisiju?
— Nē. Sākšu jau šodien. Un ļoti lūdzu tevi: atstāj ER-2 ar apkalpi manā rīcībā.
— Protams, — Sidorovs piekrita. — Nu labi, es tevi vairs netraucēšu. Ja kas būs vajadzīgs …
— Pateicos, Atos. Un nebēdājies, gan viss nokārtosies.
— Cerēsim.
Viņi atvadījās. Komovs apkoda lielā pirksta nagu, ar neizprotamu niknumu paskatījās uz mani un atkal sāka staigāt pa kajīti uz priekšu un atpakaļ. Es nojautu viņa satraukuma cēloni. Komovs un Sidorovs bija seni draugi, kopā mācījušies, kopā kaut kur strādājuši, Komovam vienmēr un visur veicās, bet Sidorovu aiz muguras visi saukāja par Atosu neveiksminieku. Es nezinu, kāpēc tā bija noticis. Tagad Komovam vajadzētu justies ļoti neveikli. Un vēl Gorbovska telegramma … Iznāca tā, ka Komovs, Sidorovam nezinot, informējis Centru…
Klusītiņām pārvācos pie savas pults un apstādināju kiberus. Komovs jau sēdēja pie galda, grauza nagus un blenza uz izsvaidītajiem papīriem. Es lūdzu atļauju iziet ārā.
— Kāpēc? — viņš palēcās, bet tūlīt attapās. — A, ki- bersistēma … Lūdzu, lūdzu. Bet nekavējoties atgriezieties, tiklīdz būsiet beidzis.
Sadzinu kiberus kravas telpā, atvienoju tos, nostiprināju, ja notiktu negaidīts starts, un laiciņu pastāvēju pie lūkas, raudzīdamies uz tukšo būvlaukumu, baltajām neesošās meteostacijas sienām, uz leduskalnu, vēl arvien tikpat ideālu un vienaldzīgu. Tagad planēta man šķita pavisam citāda. Kaut kas tajā bija mainījies. Miglai, brik- snājam, klinšu atradzčin, ko klāja violeti sniega plankumi, bija radusies kāda jēga. Klusums, protams, bija palicis, taču tukšuma jau vairs nebija, un tas bija labi.
Atgriezos uz kuģa, ielūkojos kopkajītē, kur Vanderhūze pikti rakās pa filmotēku, mani plosīja pretrunīgas jūtas, un es devos pie Maijas rast mierinājumu. Pa visu kajīti Maija bija izklājusi milzīgi lielu salīmētu karti un pati guļus izstiepusies uz tās ar lupu aci. Man ienākot, viņa pat nepagriezās.
— Neko nesaprotu, — meitene pikti sacīja. — Viņiem te nav kur dzīvot. Visas apdzīvošanai daudzmaz derīgās vietas mēs esam izpētījuši. Purvā šie taču nespirinā- sies!…
— Kāpēc lai nebūtu purvā? — es jautāju, atlaizdamies krēslā.
Maija apsēdās, sakrustojusi kājas kā turks, un paskatījās uz mani caur lupu.
— Humanoids nevar dzivot purvā, — viņa pārliecinoši pavēstīja.
— Kāpēc ne, — es iebildu. — Pie mums uz Zemes bija ciltis, kas dzīvoja pat ezeros, pāļu celtnēs…
— Ja šajos purvos būtu kaut viena celtne… — Maija nopūtās.
— Varbūt viņi dzīvo tieši zem ūdens — tādos gaisa pūšļos kā ūdenszirnekļi?
Maija brīdi domāja.
— Nē, — viņa ar nožēlu konstatēja. — Tad viņš būtu bijis dubļains un savazājis dubļus uz kuģa…
— Un ja nu viņu ādai ir aizsargslānis, kas atstumj ūdeni? Neļauj pielipt dubļiem un ūdenim? … Vai redzēji, kā viņš spīdēja? Un kur viņš aizbēga no mums? Un kādam nolūkam tāds pārvietošanās veids?
Sākās diskusija. Izteicu daudzas hipotēzes, un Maija bija spiesta atzīt: teorētiski iespējams, ka aborigēni dzīvo gaisa pūšļos, lai gan pati vairāk sliecas domāt, ka taisnība Komovam, kas aborigēnus uzskata par alu cilvēkiem.
— Ja tu būtu redzējis, kādas tur aizas, — viņa teica. — Tur mums vajadzētu tagad ielīst…
Viņa man rādija tās uz kartes. Sīs vietas pat uz kartes izskatījās nemīlīgas: vispirms sopkas, apaugušas ar sīkiem, zemiem kociņiem, aiz tām klinšaina priekškalne, ko izroboja dziļum dziļas plaisas, un, beidzot, pati kalnu grēda, mežonīga un barga, mūžīgo sniegu klāta, bet aiz kalniem bezgalīgs akmeņains līdzenums, drūms un pilnīgi bez dzīvības, to krustām šķērsām izvagoja dziļi kanjoni. Tā bija caur un cauri sastingusi, atdzisusi pasaule, aso, šķautņaino minerālu pasaule, un jau no domas, ka šeit vajadzētu dzīvot, ar basām kājām staigāt pa akmens šķembām, man pār muguru pārskrēja drebuļi.
— Nav nemaz tik briesmīgi, — Maija mani mierināja. — Varu tev parādīt šīs apkārtnes infrafotouzņēmumus: zem plato atrodas plaši apakšzemes siltuma iecirkņi, un, ja viņi dzīvo alās, viņiem vismaz nav jācieš rio aukstuma.
— Bet ko viņi tur ēd? — es tincināju meiteni.
— Ja jau eksistē alu cilvēki, varbūt ir arī alu dzīvnieki, — Maija teica. — Turklāt ir sūnas, sēnes, un var iedomāties arī augus, kam fotosintēze notiek infrasarkanajā gaismā.
Es iztēlojos šādu dzīvi; tā bija nožēlojama mūsu dzīves parodija — sīksta, bet pasīva cīņa par eksistenci, satriecoši vienveidīgi iespaidi, un man kļuva šausmīgi žēl aborigēnu. Teicu Maijai, ka rūpes par šo rasi ir pietiekami pateicīgs un cildens uzdevums, bet viņa iebilda, ka tas ir pavisam kas cits, ka pantieši ir nolemti iznīci- bai, un, ja nebūtu mēs, viņi gluži vienkārši izzustu, beigtu eksistēt; kas attiecas uz šejieniešiem, tad vēl nav teikts, vai mēs esam viņiem vajadzīgi. Iespējams, ka viņi dzīvo zaļas dienas arī bez mums.
Sis ir sens strīds. Manuprāt, cilvēce zina pietiekami daudz, lai spriestu, kāda attīstība ir vēsturiski perspektīva un kāda — ne. Maija šaubās par to. Viņa apgalvo, ka mēs zinām ārkārtīgi maz. Mēs esam saskārušies ar divpadsmit saprātīgām rasēm, turklāt trīs no tām ir ne- humanoīdi. Kādās attiecībās mēs esam ar šiem nehuma- noīdiem, to laikam nevar pateikt pats Gorbovskis: vai esam nodibinājuši ar tiem kontaktus vai ne un, ja esam, vai vienošanās bijusi abpusēja vai arī mēs esam uztie- puši tiem savu gribu, varbūt viņi vispār uzskata mūs nevis par sev līdzīgiem saprāta ziņā, bet raugās uz mums kā uz retu dabas parādību, kaut ko līdzīgu meteorītiem. Ar humanoīdiem viss ir skaidrs: no deviņām humano- īdām rasēm tikai trīs piekrita kontaktiem ar mums, turklāt leonīdieši, piemēram, labprāt dalās ar mums savā informācijā, bet mūsu — Zemes — informāciju ļoti laipni, taču noteikti noraida. Varētu likties, ka te viss ir skaidrs: kvaziorganiskie mehānismi ir daudz racionālāki un ekonomiskāki par pieradinātiem dzīvniekiem, taču leonīdieši no mehānismiem atsakās. Kāpēc? Kādu laiku mēs strīdējāmies, sapināinies pretrunās, izteicām katrs savu viedokli (to mums ar Maiju bija ik uz soļa), un beidzot Maija pavēstīja, ka tās visas ir muļķības.
— Tas nav būtiskais. Vai saproti, kas ir jebkuru kontaktu galvenais uzdevums? — viņa jautāja. — Vai saproti, kāpēc cilvēce jau divsimt gadu pūlas nodibināt sakarus un priecājas, ja tas izdodas, bet ir apbēdināta, ja nekas neiznāk?
Es, protams, to sapratu.
— Mūs interesē saprāta izpēte. Dabas augstākā veidojuma izpēte.
— Vispār tas ir pareizi, — Maija piekrita, — taču tie ir tikai vārdi, tāpēc ka patiesībā mūs interesē nevis saprāta problēma vispār, bet gan mūsu, cilvēka, saprāta problēma, citiem vārdiem, mūs interesē galvenokārt mēs paši. Jau piecdesmit tūkstošus gadu mēģinām izprast paši sevi, taču, darot to no iekšienes vien, uzdevums nav atrisināms, tāpat kā nav iespējams aiz matiem sevi pacelt. Jāskatās uz sevi no ārpuses, ar svešām, pilnīgi svešām acīm …
— Bet kāpēc tas būtu vajadzīgs? — es agresīvi jautāju.
— Bet tāpēc, — Maija pārliecinoši atteica, — ka cilvēce kļūst galaktiska. Kādu tu iedomājies cilvēci pēc simt gadiem?