— Kādu iedomājos? — Es paraustīju plecus. — Tādu pašu kā tu… Bioloģiskā revolūcija beigusies, galaktiskā barjera pārvarēta, izeja uz nulles pasauli… nu, plaši izplatītas kontakta vīzijas, realizēta P abstrakcija…
— Es nejautāju, kādus tu iedomājies cilvēces sasniegumus pēc simt gadiem. Gribēju zināt, kādu tu iedomājies pašu cilvēci pēc simt gadiem.
Apjucis mirkšķināju acis. Neredzēju nekādu starpību starp abiem jautājumiem. Maija uzvaroši skatījās uz mani.
— Vai par Komova ideju esi dzirdējis? — viņa vaicāja. — Vertikālais progress un tamlīdzīgi…
— Vertikālais progress? — atcerējos, ka esmu ko tādu dzirdējis. — Pag, pag… Tas, šķiet, bija Boroviks, Mi- kava … vai ne?
Maija sāka rakāties pa galda atvilktni.
— Toreiz tu bārā dejoji ar savu Taņečku, bet Komovs sapulcināja puišus bibliotēkā… Se, ņeml — Viņa pastiepa man kristalofonu. — Paklausies.
Negribīgi piestiprināju kristalofonu un sāku klausīties. Tas bija kaut kas lekcijai līdzīgs, ko lasīja Komovs, un ieraksts sākās ar pusvārdu. Komovs runāja nesteidzīgi, vienkāršiem vārdiem, viegli saprotami, acīmredzot piemērojoties auditorijas līmenim. Viņš minēja daudz piemēru, bija asprātīgs. Lekcijas saturs bija apmēram šāds.
Zemes cilvēks pilnībā apguvis kosmosu un kļūst par galaktikas cilvēku. Simttūkstoš gadu cilvēce spraukusies uz priekšu pa šauru tuneli, lauzušies cauri aizgruvumiem, cauri brikšņiem, nonākusi strupceļā, daudzi gājuši bojā zem nobrukumiem, bet priekšā vienmēr bija gaisma, mērķis, un tagad mēs esam iznākuši ārā no alas, izklīduši klajumā zem zilas debess. Jā, līdzenums ir plašs, te mums ir kur izvērsties. Bet tagad mēs redzam, ka tas ir līdzenums un virs tā — debesis. Jauna dimensija. Jā, līdzenumā ir labi, un atliku likām var nodarboties ar P abstrakciju. Un varētu domāt: ja jau tepat ir tik daudz, ko darīt, nekas vairs nespiedīs mūs tiekties uz augšu, jaunajā dimensijā… Bet galaktikas cilvēks nav vairs vienkārši Zemes cilvēks, kas dzīvo galaktikas plašumos pēc Zemes likumiem. Tas ir jau kas vairāk. Ar citiem eksistences likumiem, ar citiem eksistences mērķiem. Bet mēs taču nezinām na šos likumus, ne šos mērķus. Tātad būtībā ir runa par galaktikas cilvēka ideāla formulējumu. Zemes cilvēka ideāls ir veidojies gadu tūkstošiem, pamatojoties uz senču pieredzi, uz visdažādākajām mūsu planētas dzīvības formām. Galaktikas cilvēka ideāls acīmredzot jāveido uz galaktisko dzīvības formu un dažādo saprātu pieredzes vēsturi. Pagaidām mēs pat nezinām, kā pie šī uzdevuma ķerties, bet mums taču tas būs jārisina, turklāt tā, lai upuru skaits būtu minimāls un mēs kļūdītos pēc iespējas mazāk. Cilvēce nekad neķeras pie uzdevuma, kuru nav sagatavojusies atrisināt. Tas ir ļoti pareizi, bet arī mokoši …
Tāpat kā sācies, ieraksts beidzās pusvārdā.
Atklāti runājot, daudz kas no dzirdētā nenonāca līdz manai apziņai. Kādā sakarībā tiek minēts galaktiskais ideāls? Manuprāt, cilvēki kosmosā nemaz nekļūst galaktiski. Es pat teiktu, gluži otrādi, cilvēki ienes kosmosā Zemes elementus — Zemes komfortu, Zemes normas, Zemes morāli. Ja jau esam sākuši par to runāt, tad jāsaka: man un arī visiem maniem paziņām nākotnes ideāls ir mūsu mazā planēta, kas «izplatījusies» visā galaktikā un «iespiedusies» pat tās vistālākajās nomalēs, bet vēlāk varbūt arī aiz tās robežām. Apmēram tadā aspektā es gatavojos izklāstīt Maijai savas domas, bet pēkšņi pamanīju Vanderhūzi, kas droši vien te atradās jau labu laiku. Viņš stāvēja, atbalstījies ar muguru pret sienu, plūkāja savu lūša vaigubārdu un lūkojās uz mums ar domīgi izklaidīgu kamieļa izteiksmi sejā. Piecēlos un pastumti viņam krēslu.
— Pateicos, — Vanderhūze teica, — es labāk pastāvēšu.
— Ko jūs šajā sakarībā domājat? — kaujinieciski noskaņotā Maija viņam jautāja.
— Kādā sakarībā?
— Attiecībā uz vertikālo progresu.
Vanderhūze brītiņu klusēja, pēc tam nopūties atbildēja:
— Nav zināms, kas pirmais atklāja ūdeni, bet droši vien to nav izdarījušas zivis.
Vanderhūzes teiciens lika mums ar Maiju drudžaini, saspringti domāt. Pēc mirkļa meitene starodama pacēla pirkstu un iesaucās:
— O!
— Tas neesmu es, — Vanderhūze melanholiski iebilda.
— Sis ir ļoti vecs aforisms, kas man varen labi iepaticies, tikai līdz šim nav bijusi izdevība to pateikt. — Viņš apklusa un pēc mirkļa turpināja: — Runājot par bortžurnālu, iedomājieties, patiešām bija tāds noteikums.
— Kas par bortžurnālu? — Maija neizpratnē jautāja.
— Kādā sakarībā jūs runājat par bortžurnālu?
— Komovs palūdza sameklēt noteikumus, kuros paredzēts iznīcināt bortžurnālus, — Vanderhūze skumji paskaidroja.
— Nu? — mēs abi reizē iesaucāmies.
Vanderhūze atkal apklusa, pēc tanī atmeta ar roku.
— Kauns un negodsl Izrādās, ka ir tāds noteikums. Pareizāk sakot, bija — vecajā «Instrukciju krājumā». Jaunajā nav. Kā es varēju zināt? Neesmu nekāds vēsturnieks …
Aizdomājies viņš ilgi klusēja. Maija jau sāka nepacietīgi grozīties.
— Jā, — Vanderhūze atkal ierunājās. — Ja esi piedzīvojis katastrofu uz nezināmas planētas, ko apdzīvo saprātīgas būtnes — nehurnanoīdi vai humanoīdi, kuri sasnieguši spilgti izteiktu robotu civilizācijas stadiju, — tavs pienākums ir iznīcināt visas kosmogrāfiskās kartes un bortžurnāius.
Mēs ar Maiju saskatījāmies.
— «Pelikāna» komandieris, nabadziņš, — Vanderhūze turpināja, — laikam ļoti labi zināja vecos likumus, kuriem droši vien jau būs savi divsimt gadi. Tie rakstīti tajos laikos, kad ceļojumi uz zvaigznēm tikko bija sākušies, un izdomāti, cenšoties paredzēt visu, kas var gadīties lidojuma laikā. Bet vai nu visu iespējams paredzēt? — Viņš nopūtās. — Protams, varēja jau iedomāties, kāpēc ar bortžurnālu notikuši tādi pekstiņi. Un Komovs iedomājās… Vai zināt, kā viņš reaģēja uz manu paziņojumu?
— Nē, — es atteicu. — Ko viņš darīja?
— Viņš pamāja un sāka runāt par ko citu, — Maija izteica savas domas.
Vanderhūze sajūsmināts paskatījās uz meiteni.
— Pareizi! — viņš iesaucās. — Patiešām pamāja un sāka runāt par ko citu. Es viņa vietā veselu dienu būtu priecājies, ka esmu tik apķērīgs …
— Kā tad tur īsti sanāk? — Maija gribēja zināt. — Tātad vai nu nehumanoīdi, vai humanoīdi, bet robotu civilizācijas stadijā. Neko nesaprotu. Vai tu ko saproti? — viņa prasīja man.
Mani varen uzjautrina šī Maijas maniere lepni paziņot, ka viņa neko nesaprot. Es pats diezgan bieži rīkojos tāpat.
— Viņi piebrauca pie «Pelikāna» ar velosipēdiem, — es teicu.
Meitene nepacietīgi atmeta ar roku.
— Robotu civilizācijas šeit nav, — viņa nomurmināja. — Nehumanoīdu arī nav …
Atskanēja Komova balss, kas pa iekšējo sakaru tīklu mūs aicināja:
— Vanderhūze, Glumova, Popov! Lūdzu ierasties kajītē.
— Sākas! — Maija iesaucās, pielēkdama kājās.
Visi barā mēs ieklupām kajītē. Komovs stāvēja pie galda un lika plastikāta pārvalkā portatīvo translatoru. Spriežot pēc pārslēdzēju stāvokļa, translators bija pieslēgts pie borta skaitļotāja. Komovs izskatījās ārkārtīgi norūpējies, sejas izteiksme ļoti cilvēciska, bez parastās līdz kaklam apnikušās saltās saspringtības.
— Tūlīt es iziešu, — viņš paziņoja. — Pirmais sikurss.