Jakov, jūs šeit būsiet vecākais. Jūsu galvenais uzdevums gādāt, lai nepārtraukti tiktu novērota apkārtne un borta skaitļotājs darbotos bez pārtraukuma. Tikko parādās aborigēni, nekavējoties paziņojiet man. Iesaku dežurēt pie panorāmas ekrāniem trīs maiņās. Maija, nāciet tūlīt pie ekrāniem. Stas, tur ir manas radiogrammas. Noraidiet tās cik iespējams ātri. Domāju, nav nekādas vajadzības paskaidrot, kādēļ neviens nedrīkst iziet no kuģa. Tas ir viss. Ķerieties pie darba!
Apsēdos pie rācijas un sagatavojos darbam. Man aiz muguras Komovs un Vanderhūze par kaut ko klusu sarunājās. Kabīnes otrā galā Maija noregulēja lokveida apskates ekrānus. Es šķiroju radiogrammas. Jā, kamēr mēs risinājām filozofiskās problēmas, Komovs šeit ir pamatīgi nostrādājies. Gandrīz visas viņa radiogrammas bija atbildes uz Centra jautājumiem. Tā kā speciālu norādījumu nebija, es pats noteicu secību, kādā tās noraidāmas.
«ER-2, Ķomovs — Centram, Gorbovskim. Pateicos par laipno ierosinājumu. Uzskatu, ka man nav tiesības atraut Jūs no svarīgākiem darbiem. Informēšu Jūs par visiem jaunākajiem notikumiem.»
«ER-2, Komovs — Centram, Bāderam. No projekta «Skirsts-2» galvenā ksenologa posteņa esmu spiests atteikties. Iesaku Amiredžibi.»
«ER-2, Komovs — Bāzei, Sidorovam. Lūdzu, paglāb mani no brīvprātīgajiem.»
«ER-2, Komovs — Eiropas Preses Centram, Dom- bini. Jūsu zinātniskā komentētāja ierašanos šeit uzskatu par pāragru. Pēc informācijas lūdzu griezties Centrā, Kontaktu komisijā.»
Un tālāk tādā pašā garā. Vismaz piecas radiogrammas bija adresētas Centrālajam informācijas dienestam. Tās es nesapratu.
Darbs ritēja pilnā sparā, kad atkal iečirkstējās dešifra- tors.
— No kurienes? — jautāja Komovs kajītes otrā gali. Viņš stāvēja līdzās Maijai un aplūkoja apkārtni.
— «Centrs, Vēstures nodaļa…» — es izlasīju.
— A, nu beidzot! — Komovs iesaucās un nāca pie manis.
— <r… Projekts «Šķirsts»,» — es turpināju. — «ER-2, Vanderhūzem, Komovam. Informācija. Jūsu atrastais kuģis ar tādu reģistrācijas numuru ir ekspedīcijas zvaigžņu kuģis «Piligrims». Pierakstīšanās vieta Deimosas osta, devies ceļā divsimt trīsdesmit pirmā gada otrā janvāri brīvā izlūkošanā C zonā. Pēdējo reizi atsaucies divsimt trīsdesmit ceturtā gada sestajā maijā no apgabala «Ēna». Apkalpe: Semjonova Marija-Luiza un Semjonovs Aleksandrs Pavlovičs. Kopš divsimt trīsdesmit trešā gada divdesmit pirmā aprīļa tur atrodas pasažieris! Semjonovs Pjērs Aleksandrovičs. «Piligrima» arhīvs…»
Tur bija rakstīts vēl kaut kas, bet pēkšņi Komovs man aiz muguras iesmējās, un es izbrīnījies pagriezos pret viņu. Komovs smējās, viņš staroja.
— Ta jau es domāju! — viņš triumfējoši sauca, kad mēs visi, mutes iepletuši, skatījāmies uz viņu. — Tā jau domāju! Tas ir cilvēks! Vai saprotat, biedri! Tas ir cilvēks!
— Palieciet savās vietās! — Komovs jautri nokomandēja, paķēra futrā|us ar aparatūru un devās prom.
Palūkojos uz Maiju. Ar koncentrētu sejas izteiksmi meitene stāvēja kabīnes vidū kā stabs un bez skaņas kustināja lūpas — viņa mēģināja aptvert dzirdēto.
Ar Vanderhūzi bija tāpat. Viņa uzacis bija augstu sarauktas, vaigubārda saslējusies stāvus, un pirmo reizi viņš man atgādināja nevis zidītāju pārstāvi, bet pašu nelabo, kas izvilkts no purva. Uz panorāmas ekrāna bija redzams, ka Komovs, apkāries ar aparatūru, gar būvlaukumu mundri soļoja uz muklāja pusi.
— Jā-ā! — Maija novilka. — Tad tāpēc tās bērnu mantiņas …
— Kāpēc? — Vanderhūze ieinteresēts dzīvi vaicāja.
— Viņš ar tām spēlējās, — Maija paskaidroja.
— Kas? — Vanderhūze nesaprata. — Komovs?
— Nē. Semjonovs.
— Semjonovs? — Vanderhūze brīnījās. — Hm… un kas tad ir?
— Semjonovs, jaunākais, — es nepacietīgi teicu. — Pasažieris. Bērns.
— Kāds bērns?
— Semjonovu bērns! — Maija iesaucās. — Saprotiet, kāpēc viņiem bija šūšanas iekārta? Visādas cepurītes, zīdaiņu krekliņi, trīsstūrīši…
— Trīsstūrīši! — Vanderhūze satriekts atkārtoja. — Tātad viņiem piedzimis bērns! Jā, jā, jā! Es vēl nobrinījos, kur viņi ņēmuši pasažieri, turklāt ar tādu pašu uzvārdu! Man pat prātā… Nu protams!
Ieskanējās radio izsaukuma signāls. Es mehāniski atsaucos. Tas, izrādījās, bija Vadiks. Viņš runāja steidzīgi, pieklusinājis balsi, acīmredzot baidījās, ka viņu var fiksēt…
— Stas, kas jums tur notiek? Tikai runā ātri, mēs drīz aizlidojam…
— Tas nav tik žigli izstāstāms, — es neapmierināts paskaidroju.
— Nu vismaz divos vārdos. Vai Klejotāju kuģi atradāt?
— Kādu Klejotāju? — es nesapratu. — Kur?
— Nu, tos… kurus Gorbovskis meklē…
— Kas atrada?
— Jūs atradāt! Atradāt taču? — Pēkšņi viņa balss pārvērtās. — Pārbaudu noregulējumu, — viņš stingrā tonī teica. — Atslēdzos.
— Kas tur ir atrasts? — Vanderhūze gribēja zināt.
— Vai vēl kāds kuģis?
Es atmetu ar roku.
— Ziņkārīgie, tāpat vien… Tātad viņš piedzimis trīsdesmit trešā gada aprīlī, bet pēdējo reizi viņi atsaukušies trīsdesmit ceturtā gada maijā,,, Jakov, cik bieži viņiem bija jāatsaucas?
— Reizi mēnesī, — Vanderhūze atbildēja. — Ja kuģis izlidojis brīvos meklējumos…
— Acumirkli, — es viņu pārtraucu. — Maijs, jūnijs…
— Trīspadsmit mēneši, — Maija precizēja.
Es neticēju un aprēķināju pats.
— Jā, tā ir, — konstatēju.
— Neticami, vai ne?
— Kas ir neticami? — Vanderhūze gribēja zināt.
— Katastrofas dienā mazulim bija gads un viens mēnesis, — Maija paskaidroja. — Kā viņš varēja izdzīvot?
— Droši vien ar aborigēnu palīdzību, — es sacīju.
— Semjonovs izdzēsis ierakstus bortžurnālā. Tātad kādu viņš bija ieraudzījis… Un Komovam nav ko riet uz mani! Tās bija īstas bērna raudas! Vai tad nu gadu vecu bērnu neesmu dzirdējis raudam… Viņi to visu ierakstīja, bet, kad puisēns bija paaudzies, deva viņam noklausīties …
— Ierakstīšanai vajadzīga tehnika, — Maija atgādināja.
— Nu, ja arī neierakstīja, tad iegaumēja, — es paliku pie sava. — Tas nav svarīgi.
— Ahā, — Vanderhūze ierunājās. — Semjonovs ieraudzīja vai nu nehumanoīdus, vai humanoīdus robotu civilizācijas stadijā un tāpēc izdzēsa ierakstus bortžurnālā. Kā instrukcijā paredzēts.
— Neizskatās, ka te būtu robotu civilizācija, — Maija šaubījās.
— Tātad nehumanoīdi… — beidzot es aptvēru. — Biedri, ja šeit mīt nehumanoīdi, tad tas ir tāds gadījums… es gluži vienkārši nezinu… Cilvēks — starpnieks, vai saprotat? Tas reizē gan ir, gan nav cilvēks, humanoīds un nehumanoīds! Līdz šim nekas tamlīdzīgs nav dzirdēts. Tāda situācija nevienam pat sapņos nav rādījusies!
Mani pārņēma sajūsma. Arī Maija bija aizgrābta. Mūs apžilbināja perspektīvas. Miglainas, neskaidras, taču žilbinoši rožainas. Te bija runa ne tikai par to, ka pirmo reizi vēsturē varēs nodibināt kontaktu ar nehumanoīdioin. Cilvēce iegūs pašu unikālāko burvju spoguli, un tas priekšā atvērsies durvis uz agrāk absolūti nepieejamu, neizdibināmu, principiāli jaunas, citas psiholoģijas pasauli, un Komova miglainā ideja par vertikālo progresu beidzot ieguva eksperimentālu pamatu …