— Kāda iemesla dēļ nehumanoīds sāks noņemties ar cilvēka bērnu? — Vanderhūze domīgi teica. — Kam tas viņiem vajadzīgs, un ko viņi no tā saprot?
Rožaino perspektīvu spilgtums jau mazliet apdzisa, bet Maija tūlīt atrada argumentu, ko izaicinoši izteica Vanderhūzem:
— Uz Zemes ir zināmi gadījumi, kad nehumanoīdi izaudzinājuši cilvēka bērnus.
— Tas ir uz Zemes! — Vanderhūze ar nožēlu secināja.
Viņam bija taisnība. Visi zināmie saprātīgie nehumanoīdi atpalikuši no cilvēka daudz vairāk nekā vilki, pat vairāk nekā astoņkāji. Tāds nopietns speciālists kā Krī- gers taču apgalvojis, ka Garotes saprātīgie gliemeži uzskata cilvēku un visu viņa tehniku nevis par reālās pasaules parādību, bet gan par savas neiedomājamās iztēles augli,..
— Un tomēr cilvēkbērns ir palicis dzīvs un izaudzis! — Maija atcirta.
Ari viņai bija taisnība.
Pēc dabas esmu skeptisks. Man nepatīk iedziļināties un pārāk fantazēt. Esmu citāds nekā Maija. Bet te gluži vienkārši šaubām nebija vietas. Gadu vecs bērns. Ledus tuksnesis. Viens. Tas taču acīm redzams, ka viens pats viņš nevarēja izdzīvot. Turklāt arī izdzēstais ieraksts bortžurnālā radīja šaubas. Kādas hipotēzes vēl varētu būt? Varbūt kādi citas planētas sūtņi — humanoīdi nejauši gadījušies tuvumā, kas viņu izaudzēja, bet pēc tam paši aizlidoja … Blēņas, bez šaubām …
— Varbūt viņš nemaz neizdzīvoja? — Maija atkal sāka šaubīties. — Varbūt viss, kas no viņa palicis pāri, ir raudas un vecāku balsis?
Vienu mirkli man šķita, ka viss sagrūst. Mūžīgi Maija kaut ko izdomā. Bet drīz vien es jau biju attapies.
— Kā tad viņš tiek kuģī? Kā viņš var komandēt manus kiberus? Nē, draugi, vai nu mēs esam sastapuši kosmosā precīzu — saprotiet? — precīzu, ideālu cilvēka repliku, vai arī tas ir kosmosa Mauglis. Nezinu, kura versija ir ticamāka.
— Es arī nezinu, — Maija atzinās.
— Es arī ne, — Vanderhūze piebalsoja.
Reproduktorā atskanēja Komova balss:
— Uzmanību! Esmu izgājis pozīcijā. Uzmanīgi vērojiet apkārtni. Man no šejienes redzama tikai neliela josla. Vai radiogrammas bija?
Iemetu acis uztvērēja «kabatā».
— Vesela paka, — es konstatēju.
— Vesela paka, — Vanderhūze atkārtoja mikrofonā.
— Stas, vai manas radiogrammas nosūtījāt?
— Bet… visas vēl ne, — atteicu, steidzīgi sēzdamies pie rācijas.
— Visas vēl ne, — Vanderhūze ziņoja mikrofonā.
— Velns parāvis! — Komovs izsaucās. — Pietiek filozofēt, ķerieties pie darba! Maija, nenolaidiet acis no ekrāna! Izmetiet no galvas visu citu un vērojiet ekrānu! Popov, lai pēc desmit minūtēm mana pēdējā radiogramma būtu ēterā! Jakov, nolasiet, kas tur pienācis uz mana vārda …
Kad beidzu radiogrammu pārraidi un palūkojos, ko dara pārējie, visi bija iegrimuši darbā. Maija sēdēja pie apskates pults — panorāmas ekrānā bija redzams Ko- movs, sīks cilvēka stāvs pie paša krasta; migla virs purva cēlās un grima, bet nekādas citas kustības visā trīssimt sešdesmit grādu rādiusā septiņu kilometru attālumā no kuģa nebija manāmas. Komovs sēdēja ar muguru pret mums: acīmredzot viņš gaidīja, ka mūsu Maug- lis parādīsies no purva puses. Maija, apkārtni vērodama, lēni grozīja galvu un laiku pa laikam kādam aizdomīgākam rajonam pagrieza maksimālo palielinājumu — tad uz mazo monitoru ekrāniem parādījās te nolīcis krūms, te kāpas violetā ēna dzirkstošajās smiltīs, te neskaidrs plankums retajā pundurkoku audzē.
Vanderhūze monotoni dudināja mikrofonā: — «…psi- holipa varianti kols sešpadsmit en svītra trīsdesmit divi dzeta vai sešpadsmit em,,, mamma .,, svītra trīsdesmit viens epsilons …»
— Pietiek, — Komovs noteica. — Nākamo.
— «Zeme Londona Kārtraits cienījamo Genadij vēlreiz atgādinu par Jūsu solījumu dot atsauksmi…»
— Pietiek. Nākamo.
— «Preses centrs …»
— Diezgan. Tālāk. Jakov, lasiet tikai to, kas ir no Centra vai bāzes.
Pauze. Vanderhūze pārskatīja kartītes.
— Centrs Bāders — Jūsu pieprasītā aparatūra nulle — liek transportēta uz bāzi izsūtiet Jūsu orientējošos apsvērumus pēc šādiem punktiem pirmais citas iespējamās aborigēnu apdzīvotās zonas …»
— Diezgan. Nākamā…
Sajā mirklī mani izsauca bāze. Sidorovs vaicāja pēc Komova.
— Komova nav, viņš ir izgājis, lai stātos kontaktā, Mihail Albertovič, — es vainīgi teicu.•
— Vai kontakts jau sācies?
— Vēl ne. Gaidām.
Sidorovs noklepojās.
— Nu labi, saistīšos ar viņu vēlāk. Man nav tik steidzīgi. — Viņš brītiņu klusēja. — Vai uztraucaties?
Es pārdomāju savas izjūtas.
— N-nē, nevar teikt, ka uztraucamies. Tāda dīvaina sajūta. Kā sapnī. Kā pasakā.
Sidorovs nopūtās.
— Nu labi, es vairs netraucēšu, — viņš teica. — Vēlu sekmes.
Es viņam pateicos, atspiedos ar elkoni uz pults, saņēmu zodu plaukstā un atkal atgriezos pie savām izjūtām. Jā, savādi gan. Cilvēks un ne-cilvēks. Patiesībā viņu laikam nemaz nevar saukt par cilvēku. Cilvēka bērns, ko izaudzē vilki, izaug par vilku. No lāču audzēkņa iznāk lācis. Bet ja cilvēka mazuli sāktu audzēt asloņkaji? Nevis apēstu, bet sāktu audzēt… Nē, runa nav pat par to. Nevienam no viņiem — ne vilkam, ne lācim, ne astoņkājim — nav saprāta. Vismaz tā, ko ksenologi sauc par saprātu, viņiem trūkst. Bet ja mūsu Maugli būtu izaudzējušas būtnes, kas vienlaikus ir gan saprātīgas, gan arī savā ziņā astoņkāji? … Vai pat vēl svešākas un nezināmākas par astoņkājiern… Bet šīs būtnes taču iemācīja viņam taisīt aizsargfantomus, iemācīja mīmikriju — cilvēka organismā nekā tamlīdzīga nav, tātad tās ir mākslīgas aizsargierīces… Pag, pag, bet kādēļ viņam vajadzīga mīmikrija? Kas ir tas, pret ko viņš iemācīts aizsargāties? Planēta galu galā ir tukša un neapdzīvota! iznāk, ka tomēr nav tukša.
Iedomājos milzīgas alas, spokaini violetas gaismas caurstrāvotas, drūmus, krēslainus nostūrus, kuros slēpjas nāves briesmas, un mazo puisēnu, kas zogas gar mikli lipīgajām sienām, sagatavojies ik mirkli izgaist, izkust nedabiskajā gaismā, atstājot ienaidniekam savu ļodzīgo, gaistošo ēnu. Nabaga puisītis. Viņš nekavējoties jāaizved prom no šejienes… Pag, pag! Tas viss ir blēņas. Nekā tāda nemaz nav. Tā nemēdz būt, ka eksistētu komplicēta, gudra, pieredzējusi dzīvības forma un tai apkārt nemu- džētu vienkāršākas, zemāk attīstītas dzīvības formas. Cik dzīvu būtņu paveidu šeit atklāts? Laikam vienpadsmit vai divpadsmit — tik vien ir visā plašajā diapazonā starp vīrusiem un cilvēkbērnu. Nē, tā nemēdz būt. Tur kaut kas nav kārtībā. Labi, drīz to mēs uzzināsim. Puišelis mums visu pastāstīs. Bet ja nu ne? Vai cilvēkveidīgie vilcēni, cilvēki-vilki, daudz ko mums pavēstījuši par vilkiem? Uz ko Komovs cer? Man gribējās tūlīt, nekavējoties Komovam pajautāt, uz ko viņš cer.
Izlasījis līdz beigām pēdējo radiogrammu, Vanderhūze krēslā izstaipījās, aizlika rokas aiz pakauša un domīgi teica:
— Es taču pazinu abus Semjonovus. Varu jums teikt, tie bija ļoti jauki, bet reizē arī visai dīvaini cilvēki. Senatnes apjūsmotāji. Protams, Sura zināja visus vecos likumus un mūžīgi tos citēja. Mums tie šķita smieklīgi un bezjēdzīgi, bet viņš tajos saskatīja kaut kādu jaukumu… Katastrofa, agonija, šaušalīgi briesmoņi lien iekšā kuģī… Iznīcināt bortžurnālu, izdzēst savas pēdas izplatījumā — šīs pēdas taču sākas uz Zemes! Jā, šadas izdarības izskatās pēc viņa. — Vanderhūze apklusa, iegrima domās, bet pēc brīža turpināja: — Jāatzīst, ka tadu, kas meklē vientulību, ir daudz vairāk, neka iedomājamies. Jo vientulība nav nemaz tik pe|ama, kā jums šķiet?