Varu teikt tikai vienu: viņa seja atdzīvojās, nē, ne vien atdzīvojās, bet pārvērtās kustīgu muskuļu sakopojumā. Nezinu, cik cilvēka sejā ir muskuļu, bet viņam tie visi vienā mirklī sāka vibrēt, ņirbēt, savilkties, atslābt, un katrs no tiem patstāvīgi, bez apstājas un ārkārtīgi komplicēti. Nezinu nekā tāda, ar ko varētu salīdzināt šīs kustības. Varbūt ar viļņu ņirboņu saules gaismā, bet ūdens virsmas vibrācijā vērojama vienveidība un reizē haoss, šeit turpretī neparastajās kustībās bija manāms noteikts ritms, jēgpilna kārtība, tā nebija slimīga, konvulsīva raustīšanās, agonija. Tā bija muskuļu deja, ja tā var izteikties. To sāka sejas muskuļi, pēc tam ņirboņa pārgāja uz pleciem, krūtīm, ievibrējās rokas, un sažņaugtajās dūrēs sausie žagari trīsēt trīsēja, tic krustojās, sa-, vijās, sitās cits pret citu — atskanēja čaboņa, ritmiska, klusa bungu rīboņa, tarkšķi, čirkstoņa, it kā kuģa priekšā atrastos neskaitāmi liels sienāžu pulks. Sī «izrāde» ilga ne vairāk kā minūti, bet man jau acīs sāka ņirbēt un ausis aizkrita. Pēc tam troksnis pieklusa un kustības kļuva lēnākas. Ņirboņa vispirms norima žagariņos, pēc tam rokās, tad plecos un beidzot sejā, un līdz ar to viss bija beidzies. Uz mums atkal lūkojās sastingusi maska. Zēns viegli piecēlās, pārkāpa pāri žagaru klēpim un pēkšņi nozuda nepārredzamajā joslā.
— Ko jūs klusējat? — Komovs eksplodēja. — Jakov! Jakov! Vai jūs dzirdat mani? Kāpēc klusējat?
Es atguvos un ar acīm sameklēju Komovu. Ksenopsiho- logs stāvēja saspringtā pozā, pagriezies uz mūsu pusi, no viņa kājām smiltīs stiepās gara ēna. Vanderhūze no- kremšļojās un atsaucās:
— Klausos.
— Kas tur nolika?
— Baidos, ka nepratīšu pastāstīt. Varbūt jūs, jaunieši?
— Pjērs runāja ar mums! — Maija sacīja apspiestā balsī. — Viņš sāka ar mums runāt! …
— Klausieties, vai viņš neaizgaja pie lūkas? — es vaicāju.
— Ļoti iespējams, — Vanderhūze atteica. — Genadij, viņš iegaja nepārrcdzamaja joslā. Varbūt viņš devās pie lūkas…
— Uzmaniet lūku! — Komovs ātri nokomandēja. — Ja viņš ieiet iekšā, nekavējoties ziņojiet man, bet paši ieslēdzieties kajītē… — Viņš apklūsa un pēc brīža turpinaja: — Gaidīšu jūs pēc stundas. — Tagad runātāja balss intonācija bija citāda, viņš bija atguvis parasto mierīgo, lietišķo toni, bet skanēja tā, it kā viņš būtu aizgriezies no mikrofona. — Vai pa stundu tiksiet galā?
— Nesapratu, — Vanderhūze atsaucās.
— Ieslēdzieties! — Komovs aizkaitināts iekliedza tieši mikrofonā. — Vai saprotat? Ieslēdzieties, ja viņš ieiet pie jums uz kuģa!
— To es sapratu, — Vanderhūze teica. — Kur jūs gaidīsiet mūs pēc stundas?
Atkal iestājās klusums.
— Gaidīšu jūs pēc stundas, — novērsies no mikrofona, Komovs vēlreiz lietišķi atkārtoja. — Vai pa stundu tiksiet galā?
— Kur? — Vanderhūze iesaucās. — Kur gaidīsiet?
— Jakov, vai jūs dzirdat mani? — Komovs jautāja skaļā balsī, kurā bija saklausāms nemiers.
— Dzirdu jūs ļoti labi, — Vanderhūze atsaucās un apjucis paskatījās uz mums. — Jūs teicāt, ka gaidīsiet mūs pēc stundas. Kur?
— Es neteicu … — Komovs iesāka, bet viņu pārtrauca Vandcrhūzes balss, arī tikpat neskaidra, it kā runātājs atrastos tālu no mikrofona:
— Vai mums nebūtu laiks ēst pusdienas? Stasam droši vien tur ir garlaicīgi, kā tu domā, Maija?
Maija sāka nervozi ķiķināt.
— Viņš taču … — meitene iesaucās, bakstīdama ar pirkstu ekrānā. — Viņš taču … tur …
— Kas tur notiek, Jakov? — Komovs iebļāvās.
Divaina balss, ko es pat uzreiz nepazinu, teica:
— Es izārstēšu tevi, savu večuku, nostādīšu uz kājām, izvedīšu ļaudīs …
Maija, saņēmusi seju plaukstās un piespiedusi ceļus pie zoda, žagojās no nervozajiem smiekliem.
— Nekas sevišķs, Genadij, — Vanderhūze mierināja, ar mutautu slaucīdams nosvīdušo seju. — Neliels pārpratums. Klients sācis runāt jūsu balsī. Mēs viņu dzirdam pa ārējo akustiku. Neliels pārpratums, Genadij.
— Vai jūs viņu redzat?
— Nē … Ahā, paskat, kur viņš ir.
Zēns atkal stāvēja pie savām vicām, viņa poza tagad gan bija citāda, bet tikpat neērta. Tāpat kā pirmīt, viņš skatījās mums tieši acīs. Tad viņa mute pavērās, lūpas dīvaini sašķobījās, atsegdamas smaganas un zobus mutes kreisajā kaktiņā, un mēs izdzirdējām Aļaijas balsi:
— Galu galā — ja man būtu jūsu vaigubārda, mana attieksme pret dzīvi būtu pavisam citāda …
— Tagad viņš runā Maijas balsī, — Vanderhūze ziņoja nesatricināmā mierā. — Bet nu paskatījās uz jūsu pusi. Vai jūs viņu redzat?
Komovs neatbildēja. Zēns vēl vienmēr stāvēja, pagriezis galvu uz viņa pusi, un šķita pavisam nekustīgs, gluži kā pārakmeņojies — dīvains tēls arvien vairāk sabiezējošā krēslā. Un pēkšņi es aptvēru, ka tas nav viņš. Zēns bija izgaisis, viņa atstātajam fantomam cauri varēja redzēt tumšo ūdens malu.
— Ahā, redzu! — Komovs apmierināts paziņoja. — Viņš atrodas soļus divdesmit no kuģa, vai ne?
— Pareizi, — Vanderhūze atsaucās.
— Nē, tā nav, — es iejaucos.
Vanderhūze ieskatījās vērīgāk.
— Jā-ā, tiesa gan, nav vis, — viņš piekrita. — Tas laikam būs… kā jūs to saucat, Genadij? Par fantomu?
— Pagaidiet, — Komovs attrauca. — Tagad es redzu viņu pavisam skaidri. Viņš nāk uz manu pusi.
— Vai tu viņu redzi? — Maija jautāja man.
— Nē, ir jau pavisam satumsis.
— Runa taču nav par tumsu, — Maija iebilda.
Viņai droši vien bija taisnība. Lai gan sauli vairs neredzējām un krēsla sabiezēja arvien vairāk, ekrānā Komovu es saskatīju un redzēju arī izgaistošo fantomu, un nolaišanās joslu, un leduskalnu tālumā, bet zēns bija nozudis.
Pēc tam ieraudzīju, ka Komovs ir apsēdies.
— Nāk klāt, — viņš pusbalsī teica. — Tagad būšu aizņemts. Netraucējiet mani. Turpiniet uzmanīgi novērot apkārtni, tikai nelietojiet nekādus lokatorus, vispār nekādus aktīvus līdzekļus. Pamēģiniet iztikt ar infraoptiku. Es beidzu.
— Labu veiksmi! — Vanderhūze novēlēja mikrofonā un piecēlās. Viņš izskatījās kā uzvarētājs. Uzmetis mums stingru skatienu, viņš pierastām, veiklām kustībām sabu- žināja vaigubārdu un teica:
— Tā, nu līdz rītam varam būt brīvi kā putni gaisā.
Maija krampjaini nožāvājās.
— Nezinu, vai man gribas gulēt, vai? Varbūt tas no nerviem?
— Neaizmirstiet, ka gulēšanai tagad mums būs maz laika, — Vanderhūze atgādināja. — Izdarīsim tā. Lai Maija iet atpūsties, es palikšu pie ekrāna, bet Stass lai guļ pie. rācijas. Pēc četrām stundām es viņu pamodināšu, kā tu domā, Stas?