Man nebija iebildumu, kaut gan šaubījos, ka Komovs tādā aukstumā tik ilgi izturēs. Maija, joprojām žāvādamās, arī piekrita šim priekšlikumam. Kad viņa bija aizgājusi, es ierosināju Vanderhūzem uzvārīt kafiju, bet viņš atteicās, aizbildinādamies ar kaut kādu smieklīgu iemeslu, — droši vien viņš gribēja, lai es paguļos. Iekārtojos turpat līdzās rācijai, izskatīju jaunās radiogrammas, bet, neatradis nekā steidzama, atdevu tās Vanderhūzem.
Kajītē iestājās klusums. Man nemaz nenāca miegs. Visādi izprātojos, kādi gan varētu būt Pjēra Semjonova audzinātāji. Cilvēkbērns, ko izaudzējis vilks, skrien uz četrām kājām, smilkst un kauc. Lāča audzēknis tāpat skraidītu un rūktu. Vispār audzināšana pilnīgi nosaka jebkuras dzīvas būtnes modus vivendi. Tas ir, ne jau pilnīgi, bet stiprā mērā gan. Kāpēc mūsu Mauglis tomēr saglabājis cilvēka vertikālo stāju? Tā ir viela pārdomām. Viņš iet ar kājām, aktīvi darbojas ar rokām, tas pats par sevi nav nekas iedzimts, tas ir audzināšanas rezultāts. Viņš var runāt. Droši vien viņš nesaprot, ko pats runā, taču redzams, ka tā smadzeņu da|a, kur atrodas runas centri, viņam lieliski attīstīta … Un viņš taču iegaumē visu jau pirmajā reizē! Savādi, ļoti savādi. Nehumanoīdi, kurus es zinu, absolūti nebūtu spējīgi tā izaudzināt cilvēkbērnu. Pabarot un pieradināt — to gan viņi varētu. Tāpat arī izpētīt savās dīvainajās laboratorijās, kuras atgādina milzīgu darbojošos zarnu trakta modeli. Taču saskatīt audzēknī cilvēku, identificēt viņā cilvēku, saglabāt viņā cilvēku — to viņi diez vai spētu. Vai tiešām tie bijuši humanoīdi? …
— Katrā ziņā tie ir humāni šī vārda visplašākajā nozīmē, — Vanderhūze, it kā uzminējis manas domas, pēkšņi ierunājās, — ja jau izglābuši dzīvību mūsu mazulim. Uzskatu, ka tie ir ģeniāli, jo spējuši viņu izaudzināt cilvēkam līdzīgu, iespējams, neko nezinot ne par rokām, ne kājām. Kā tu domā, Stas?
Neko neatbildējis, es nokremšļojos, un arī Vanderhūze vairs nerunaja.
Kajītē valdīja klusums. Bāze mūs netraucēja, arī Komovs bija pārtraucis sakarus: uz tumšā ekrāna, laistīdamās varavīksnes krāsās, uzliesmoja un dzisa kāvu gaismas strēles, un šajos spokainajos uzliesmojumos Komovs, kas sēdēja pavisam nekustīgi, bija tikko saskatāms, bet zēnu es neredzēju nemaz. Taču kaut kāda saprašanās viņu starpā jau notika, jo lielais borta skaitļotājs laiku pa laikam klusu iešrnakstinājās, ieurkstējās, pārstrādādams 1111 sistematizēdams no translatora saņemto informāciju.
Vēlāk tomēr aizsnaudos un, cik atceros, sapņoju par dīvainiem drūmiem, bārdu apaugušiem astoņkājiem zilos sporta tērpos, ar lietussargiem, viņi mācīja mani staigāt, bet man tas likās ļoti smieklīgi, bez mitas es klupu un kritu, tādējādi izraisīdams astoņkājos ārkārtīgu neapmierinātību. Pamodos no viegla, bet nepatīkama dūriena sirdī. Kaut kas bija nolicis. Vanderhūze sēdēja, saspringti pieliecies pie ekrāna, ar abām plaukstām aptvēris krēsla roku balsteņus.
— Stas! — viņš klusu pasauca.
— Jā?
— Paskaties uz ekrānu!
Es jau to dariju bez Vanderhūzes aicinājuma, bet pagaidām neredzēju neko uzmanības vērtu. Tāpat kā iepriekš, tur laistīdamās plandēja ziemeļblāzmas daudzkrāsainā gaisma, Komovs sēdēja agrākajā pozā, tālumā leduskalns atstaroja sārtu un za|u gaismu. Un tad es ieraudzīju.
— Virs kalniem? — čukstus jautāju Vanderhūzem.
— Jā. Taisni virs kalniem.
— Kas tas ir?
— Nezinu.
— Vai sen jau?
— Nezinu. Pamanīju to pirms pāris minūtēm. Domāju, ka virpujvētra …
Sākumā arī es nodomāju, ka tas ir virpuļviesulis. Virs bālganās, robotās kalnu grēdas uz daudzkrāsaino kāvu fona pacēlās tāda kā tieva, gara stiba, melna, līka švīka, gluži kā skramba uz ekrāna. Sī stiba tikko manāmi vibrēja, brīžam it kā ieliecās, atkal iztaisnojās, un bija redzams, ka tā ir nevis gluda, bet gan posmota, līdzīga bainbusniedres spieķim. Neparastais priekšmets rēgojās virs kalnu grēdas, līdz kurai , bija vismaz kilometri desmit; izskatījās, it kā tur, virs kalniem, kāds būtu pabāzis milzīgu makšķerkātu, un, redzot to ekrānā, — radās nereāla sajūta, kā aplūkojot le||u teātra dekorācijas. Skats vienlaikus bija gan nedabisks, gan baiss un jocīgs, it kā virs kalniem būtu parādījusies neticami liela cilvēka seja, Vispār tas bija kaut kas nesamērojams, neiespējams, kaš neietilpa nekādos priekšstatos par proporcijām.
— Vai tie ir viņi? — es čukstus jautāju.
— Neiespējami, ka tas būtu dabisks… — Vanderhūze novilka. — Un nav iespējams, ka tas būtu mākslīgs.
Arī es jutu to pašu.
— Jāziņo Komovam, — es ieteicu.
— Komovs ir atslēdzies, — Vanderhūze paskaidroja. Viņš ieskatījās tālmēra lodziņā. — Attālums nemainās. Četrpadsmit kilometru. Un tas daikts šausmīgi vibrē, raustās. Amplitūda nav mazāka par simt metriem… Absolūti neiespējams verķis.
— Cik augsts tas varētu būt? — es nomurmināju.
— Apmēram sešsimt metru.
— Velns parāvis… — man neviļus izspruka.
Vanderhūze pēkšņi pielēca kājās un nospieda divus
taustiņus reizē: ārējo avārijas radioizsaukumu «visiem nekavējoties atgriezties uz kuģa» un iekšējo signālu «visiem pulcēties kajītē». Tad viņš pagriezās pret mani un dīvaini aprautā balsī nokomandēja:
— StasI Skriešus uz aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni! Ieslēdz un turi gatavībā pretmeteorītu lielgabalu! Sēdi un gaidi! Bez komandas neko nedari!
Izskrēju gaitenī. Aiz durvīm kajītēs bija dzirdami apslapēti, saraustīti pulcēšanās signāli. Man pretī drāzās Maija, pa ceļam stīvēdama mugurā virsjaku. Kurpes viņa steigā bija uzāvusi basās kājās.
— Kas noticis? — meitene jautāja jau iztālēm no gulēšanas piesmakušā balsī.
Nenoteikti pametu ar roku un pa trapu rībināju lejā uz aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni (AALVP). Mani pārņēma neliels drudzis, bet vispār jutos mierīgs, zināmā mērā pat lepns, jo bija izveidojusies ārkārtēja situācija. Tik neparasta, ka biju pārliecināts: kopš šī kuģa pirmā starta aktīvo aizsardzības līdzekļu postenī vēl neviens nav iegājis, varbūt vienīgi kosmodromu strādnieki, lai izdarītu automātisko ierīču profilaktisko pārbaudi.
Atkritu krēslā, ieslēdzu lokveida apskates ekrānu, atvienoju pretmeteorītu lielgabala automātisko vadības ierīci un tūlīt nobloķēju kuģa pakaļgala iekārtu, lai sajukumā neizšautu nadīrā[6]. pēc tam ķēros pie tēmēšanas sistēmas stnalkregulatora, un manā acu priekšā attēls pāri melnajam krustpunktam uzslīdēja uz ekrāna: zobainais leduskalns, miglas blāķi virs purva, Komovs — 1a- gad, ziemeļblāzmas apspīdēts, viņš stāvēja ar muguru pret mums un skatījās uz kalnu pusi . .. Vēl mazliet augstāk, tā … Redz, kur tas ir. Melns, drebošs, ērmots, kaut kas neiedomājams. Tam blakus — otrs, nedaudz īsāks, bet acu priekšā aug, stiepjas garumā, saliecas… Velns parāvis, kā viņi to panāk? Cik lielas jaudas tur vajadzīgas, un kas tas par materiālu? Ļoti interesanti!… Tagad izskatījās, it kā aiz kalniem slēptos baismīgs tarakāns, kas pabāzis no turienes savas ūsas. Aprēķināju tēmējuma leņķi un mērķēkļa krustpunktu nostādīju tā, lai ar vienu impulsu trāpītu abus mērķus. Tagad atlika vienīgi ar kāju nospiest pedāli..,
— Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni! — Vanderhūze iebrēcās.
— Postenis klausās! — es atsaucos.
— Uzmanību!
— Klausos!