— Mazais ir pilnīgi pārliecināts, — Komovs ar uzsvaru atkārtoja, — ka uz šis planētas nav neviena saprātīga aborigēna, ir vienīgi viņš.
Iestājās klusums. Komovs piecēlās.
— Mums ir daudz darba, — viņš teica. — Rīt no rīta Mazais ieradīsies oficiālā vizītē.
Mēs strādājām visu nakti. Kopkajītē lika iekārtots improvizēts diagnosters ar emociju indikatoru. To mēs ar Vanderhūzi samontējām, burtiski, no nekā. Ierīce iznāca mazjaudīga, ar vāju jutīgumu, taču dažus fizioloģiskus parametrus ar to varēja izmērīt daudzmaz apmierinoši; indikators gan fiksēja tikai trīs pamatpozīcijas: spilgti izteiktas negatīvas emocijas (sarkanā spuldzīte uz paneļa), spilgti izteiktas pozitīvas emocijas (zaļā spuldzīte) un visu pārējo emociju gamma (baltā spuldzīte). Bet ko mēs varējām darīt? Medpunktā atradās lielisks stacionārs diagnosters, taču mēs zinājām, ka Mazais nebūs ar mieru ne no šā, ne no tā iegulties matēti baltajā sarkofāgā ar masīvo, hermētiski noslēgto vāku. Ap pulksten deviņiem kaut kā bijām tikuši ar visu galā, un tad mums atkal vajadzēja izlemt, kas dežurēs aktīvo aizsardzības līdzek|u vadības postenī.
Vanderhūze kā kuģa kapteinis, kas atbild par drošibu, neaizskaramību un tā tālāk, kategoriski atsacījās šīs dežūras atcelt. Maija, kas bija nosēdējusi postenī nakts otro pusi, gluži dabiski, loloja cerības katrā ziņā piedalīties oficiālajā vizītē. Tomēr meitene rūgti maldījās. Noskaidrojās, ka ar diagnosteru labi strādāt var tikai Vanderhūze, bet uzturēt darba kārtībā tādu diagnosteru, kam jebkurā mirklī varēja būt nepieciešama regulēšana, varu tikai es. Turklāt Komovs pēc kaut kādiem saviem augstākas ksenopsiholoģijas apsvērumiem uzskatīja par nevēlamu, ka pirmajās pārrunās ar Mazo Cilvēkbērnu piedalās sieviete. Vārdu sakot, aiz dusmām nobālējusi, Maija atkal devās uz posteni, turklāt Vanderhūze, nezaudēdams aukstasinību, nepalaida garām izdevību pārbaudīt diagnostera darbību, un visi, kas vēlējas, varēja pārliecināties, ka emociju indikators darbojas: sarkanā spuldzīte dega līdz tam brīdim, kamēr Maija nozuda gaitenī. Jāpiebilst, ka, izmantojot pastiprinātāju, pa iekšējo sakaru sistēmu aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī varēja dzirdēt, kas tiek runāts kopkajītē.
Deviņos un piecpadsmit minūtēs pēc borta laika Komovs nostājās kopkajītes vidū un pārbaudīja, vai viss kārtībā. Mēs bijām gatavi sagaidīt viesi. Diagnosters noregulēts un ieslēgts, uz galda trauki ar saldumiem, kajītē atbilstošs apgaismojums, kas atgādināja šīs planētas dienas gaismu. Komovs īsumā atkārtoja instrukciju, kā jāizturas, kontaktējoties ar citas planētas apdzīvotājiem, ieslēdza reģistrētājaparatūru un uzaicināja visus savās vietās.
Mazais ieradās deviņos un četrdesmit minūtēs pēc borta laika.
Viņš apstājās durvīs, ar kreiso roku ieķēries stenderē un pievilcis labo kāju. Tā viņš stāvēja droši vien veselu minūti, pēc kārtas mūs visus aplūkodams caur «izgriezumiem» savā nedzīvajā maskā. Telpā valdīja tāds klusums, ka es dzirdēju viņu elpojam — ritmiski, spēcīgi, brīvi, it kā darbotos labi noregulēts mehānisms. Tuvumā un spilgtā apgaismojumā viņš izskatījās vēl dīvaināks. Viss viņā bija savāds: gan poza, kas mums, cilvēkiem, šķita gluži nedabiska un reizē arī nepiespiesta, gan spīdoša, it kā nolakotā zaļganzilā āda, gan muskuļu un cīpslu nepatīkamā disproporcija un novietojums, gan neparasti spēcīgie ceļu mezgli, gan apbrīnojami šaurās un garās kāju pēdas. Izrādījās, ka viņš nav nemaz tik mazs — Maijas augumā. Un arī tas bija savādi, ka viņa kreisās rokas pirkstiem trūka nagu, bet labajā dūrē viņš turēja saspiestu svaigu lapu šķipsnu.
Mūsu ciemiņa skatiens beidzot apstājās pie Vanderhū- zes. Viņš lūkojās uz kapteini tik ilgi un tik vērīgi, ka man gribot negribot bija jādomā: vai tikai Mazais nenojauš, kāpēc šeit novietots diagnosters, bet mūsu brašais kapteinis, galu galā mazliet sanervozējies, ar saliektu pirkstu sabužināja vaigubārdu un, par spīti instrukcijai, viegli palocījās.
— Fenomenāli! — Mazais skaļi un skaidri noteica Vanderhūzes balsī. Indikatorā iekvēlojās zaļā spuldzīte.
Kapteinis atkal nervozi bužināja vaigubārdu un iztapīgi pasmaidīja. Mazā Cilvēkbērna seja acumirklī atdzīvojās. Vanderhūze tika apveltīts ar veselu sēriju šausminošu grimašu, kas zibenigi nomainīja cita citu. Kapteinim uz pieres parādījās auksti sviedri. Nezinu, ka tas viss beigtos, bet Mazais beidzot palaida vaļā stenderi, aizslīdēja gar sienu un apstājās pie videofona ekrāna.
— Kas tas? — viņš jautāja.
— Videofons, — Komovs atbildēja.
— Jā, — Mazais teica. — Viss kustas, un nekā nav. Attēli.
— Varbūt tu gribi ēst? Te ir ēdiens, — Komovs piedāvāja.
— Ēdiens — atsevišķi? — Mazais vaicāja un tuvojās galdam. — Tas ir ēdiens? Nav līdzīgs. Šarāde.
— Kam nav līdzīgs?
— Nav līdzīgs ēdienam.
—- Tomēr pamēģini, — Komovs ieteica, piebīdīdams viņain tuvāk trauku ar merengiem.
Pēkšņi Mazais nokrita uz ceļiem, izstiepa rokas un atvēra muti. Mēs apmulsuši klusējām. Mazais nekustējās. Viņa acis bija aizvērtas. Tas ilga dažas sekundes, tad viņš negaidot viegli apvēlās uz muguras, apsēdās un straujām kustībām izsvaidīja sev priekšā uz grīdas saņurcītās lapas. Pār viņa seju atkal pārskrēja ritmiska ņirboņa. Ātriem un ļoti precīziem pirkstu pieskārieniem viņš sāka lapiņas pārvietot, laiku pa laikam piepalīdzot ar kāju. Mēs ar Komovu, piecēlušies un kaklu uz priekšu pastiepuši, vērojām viņu. Lapas gluži kā pašas 110 sevis sakārtojās dīvainā rakstā, neapšaubāmi pareizā, bet gluži bezpersoniskā, kas neizraisīja absolūti nekādas asociācijas. Uz mirkli Mazais palika nekustīgā pozā — un pēkšņi ar vienu strauju kustību sarausa lapas čupa. Viņa seja sastinga.
— Es saprotu, — viņš pavēstīja, — tas ir jūsu ēdiens. Es tā neēdu.
— Paskaties, kā to dara, — Komovs teica.
Viņš pastiepa roku, paņēma merengu, lēni pacēla to pie inutes, uzmanīgi nokoda un demonstratīvi ņēmās košļāt. Pa Mazā Cilvēkbērna sastingušo seju pārskrēja konvulsīvas trīsas.
— Nedrīkst! — viņš gandrīz kliedza. — Neko nedrīkst bāzt ar rokām mutē! Būs slikti!
— Tomēr pamēģini, — Komovs atkal ieteica, bet, paskatījies uz diagnostera pusi, aprāvās. — Tev taisnība. Nevajag. Ko darīsim?
Mazais pietupās uz kreisā papēža un sulīgā baritonā sacīja:
— Circenītis aizkrāsnē. Blēņas. Paskaidro man atkaclass="underline" kad jūs iesiet prom no šejiene^?
— Tagad to grūti pateikt, — Komovs rāmi atbildēja. — Mums ļoti, ļoti nepieciešams uzzināt visu par tevi. Tu taču par sevi vēl neko neesi stāstījis. Kad uzzināsim par tevi visu, mēs aiziesim, ja tu gribēsi.
— Tu zini visu par mani, — Mazais pavēstīja Komova balsī. — Tu zini, kā esinu cēlies. Tu zini, kā es nokļuvu šeit. Tu zini, kāpēc es atnācu pie tevis. Tu zini visu par mani.
No brīnumiem man acis sprāga vai 110 pieres ārā, bet Komovs it kā pat nebija pārsteigts.
— Kāpēc tu domā, ka es to visu zinu? — viņš jautāja.
— Es apdomāju. Es sapratu.
— Tas ir fenomenāli, — Komovs mierīgi teica, — tomēr nav gluži pareizi. Es neko nezinu, kā tu šeit dzīvoji pirms manas atnākšanas.
— Vai jūs aiziesiet tūlīt, tikko uzzināsiet par mani visu?
— Jā, ja tu to gribēsi.
— Tad prasi, — Mazais teica. — Jautā ātri, tāpēc ka es arī gribu tev prasīt.
Paskatījos uz indikatoru. Tāpat vien pavēros uz to pusi, un mani pārņēma dīvaina sajūta. Tikko tur bija degusi neitrālā baltā gaisma, bet tagad dega košā rubīn- sarkanā negatīvo emociju signālspuldze. Pavirši uzmetot acis Vanderhūzem, pamanīju, ka viņa seja pauž satraukumu.