— Vispirms pastāsti man, — Komovs iesāka, — kāpēc tu tik ilgi slēpies?
— Kurvispat, — Mazais skaidri izrunāja nesaprotamu vārdu un pārsēdās uz labās kājas papēža. — Es sen zināju, ka uz šejieni atnāks cilvēki. Es gaidīju, man bija slikti. Pēc tam es redzēju — cilvēki ir klāt. Es sāku pārdomāt un sapratu — ja cilvēkiem pateiks, viņi aizies, un tad būs labi. Noteikti aizies, bet es nezināju — kad. Cilvēki bija četri. Ļoti daudz. Pat viens ir ļoti daudz. Bet labāk nekā četri. Es piegāju pie viena un runāju naktī. Šarāde. Tad es nodomāju: viens cilvēks nevar runāt. Es aizgāju pie četriem. Bija ļoti jautri, mēs spēlējāmies ar attēliem, mēs skrējām kā vilnis. Atkal šarāde. Vakarā es ieraudzīju: viens sēž atsevišķi. Tu. Es padomāju un sapratu: tu gaidi mani. Es piegāju klāt. Cešīras kaķis! Tā tas bija.
Mazais runāja Komova balsī spalgi un saraustīti un tikai nesakarīgos vārdus izteica nepazīstamā baritonā. Viņa rokas un pirksti ne mirkli nestāvēja mierā, viņš pats visu laiku kustējās, un kustības bija trauksmes pilnas un neizsakāmi vijīgas, viņš no vienas pozas it kā pārplūda cilā. Tas bija fantastisks skats: kopkajītes pierastās sienas, kūkas uz galda smaržo pēc vaniļas, viss tik ikdienišķi, mājīgi, izņemot vienīgi dīvaino violeto gaismu, un šajā gaismā uz grīdas lokās mazs, vingrs, vijīgs un trauksmains, satraucošs, neredzēts radījums. Un uz paneļa kvēlo satraucoša rubīnkrāsas uguntiņa.
— Kā tu zināji, ka cilvēki atnāks atkal? — Komovs jautāja.
— Es padomāju un sapratu.
— Bet varbūt tev kāds pastāstīja?
— Kas? Akmeņi? Saule? Krūmi? Esmu viens. Es un mani attēli. Bet viņi klusē. Ar viņiem var tikai spēlēties. Nē. Cilvēki atnāca un aizgāja. — Straujām kustībām viņš pārbīdīja dažas lapiņas uz grīdas. — Es padomāju un sapratu: viņi atkal atnāks.
— Kāpēc tev bija slikti?
— Tāpēc, ka atnākuši ļaudis.
— Ļaudis nekad nevienam nedara sliktu. Ļaudis grib, lai visiem būtu labi.
— Es zinu. Es taču jau teicu: ļaudis aizies un būs labi.
— No kādiem ļaužu darbiem tev kļūst slikti?
— No visiem. Viņi ir te vai viņi var atnākt — tas ir slikti. Viņi aiziet uz visiem laikiem — tas ir labi.
Sarkanā uguntiņa uz paneļa nedeva man mieru. Es ne- novaldljos un zem galda viegli ar kāju piegrūdu Komovam.
— Kā tu zināji, ka ļaudis aizies, ja viņiem to pateiks? — Komovs jautāja, nepievērsdams man uzmanību.
— Es zināju: ļaudis grib, lai visiem būtu labi.
— Bet kā tu to uzzināji? Tu taču nekad neesi ar ļaudīm sastapies.
— Es daudz domāju. Ilgi nesapratu. Pēc tam sapratu.
— Kad saprati? Vai sen?
— Nē, nesen. Kad tu aizgāji no ezera, es noķēru zivi. Ļoti brīnījos. Viņa nez kāpēc nomira. Sāku domāt un sapratu, ka jūs noteikti aiziesiet, ja jums pateiks.
Komovs kodīja apakšlūpu.
— Okeāna krastā es aizmigu, — viņš pēkšņi teica. — Kad pamodos, ieraudzīju sev līdzās mitrajās smiltīs cilvēka pēdu nospiedumus. Es padomāju un sapratu: kamēr gulēju, man garām pagājis cilvēks. Kā es to uzzināju? Es taču neredzēju pašu cilvēku, pamanīju tikai viņa pēdas. Es padomāju: agrāk pēdu nebija, tagad tās ir, tātad pēdas parādījušās tajā laikā, kamēr gulēju. Tās ir cilvēka pēdas, nevis viļņu pēdas vai nospiedums, ko atstājis akmens, kas noripojis lejā no kalna. Tātad man garām pagājis cilvēks. Kamēr es gulēju, man garām pagājis cilvēks. Tā domājam mēs — cilvēki. Bet kā domā tu? Piemēram, ir atlidojuši cilvēki. Tu par viņiem neko nezini. Taču tu padomāji un uzzināji, ka viņi noteikti aizlidos uz visiem laikiem, ja tu ar viņiem parunāsi. Kā tu domāji?
Mazais klusēja ilgi — minūtes trīs. Viņa sejā un uz krūtīm atkal sākās muskuļu deja. Naskie pirksti stumdīja un pārcilāja lapas. Pēc tam viņš atgrūda tās ar kāju un skaļā, sulīgā baritonā sacīja:
— Tas ir jautājums. Bim-bom pa bramburām!
Vanderhūze savā stūrī tramīgi ieklepojās, un Mazais
tūlīt paskatījās uz viņu.
— Fenomenāli! — viņš iesaucās tajā pašā baritonā. — Es vienmēr gribēju zināt: kāpēc uz vaigiem ir gari mati?
Iestājās klusums. Un pēkšņi es ieraudzīju, ka rubīna spuldzīte nodzisusi, bet iedegas smaragdzaļā.
— Atbildiet viņam, Jakov, — Komovs mierīgi teica.
— Hm… — Vanderhūze pietvīcis norūca. — Kā lai tev pasaka, manu zēn… — Viņš mehāniski bužināja vaigubārdu. — Tas ir skaisti, man patīk … Kā tev šķiet, vai tas ir saprotams paskaidrojums?
— Skaisti … patīk … — Mazais atkārtoja un pēkšņi maigā balsī izrunāja: — Zvārgulītis! Nē, tu nepaskaidroji. Bet tā mēdz būt. Kāpēc tikai uz vaigiem? Kāpēc nav uz deguna?
— Uz deguna nav skaisti, — Vanderhūze pamācoši teica. — Un ēdot var iekļūt mutē …
— Pareizi, — Mazais piekrita. — Bet, ja ir uz vaigiem, tad aizķeras, kad iet caur krūmiem. Man vienmēr krūmos mati aizķeras, kaut arī tie ir augšā, uz galvas.
— Hm… — Vanderhūze atkal novilka. — Vai zini, es reti eju caur krūmiem.
— Neej caur krūmiem, — Mazais ieteica. — Tev sāpēs. Circenītis aizkrāsnē!
Vanderhūze neattapa, ko atbildēt, taču, pēc visa spriežot, viņš bija apmierināts. Indikatorā dega smaragdzaļā uguntiņa. Mazais, kā redzams, bija aizmirsis savas rūpes, un mūsu brašais kapteinis, kas ļoti mīlēja bērnus, tagad noteikti jutās aizkustināts. Turķlāt viņam acīmredzot glaimoja, ka vaigubārdai, ko līdz šim citi uzskatīja vienīgi par vairāk vai mazāk banālu asprātību objektu, bija tik svarīga nozīme sakaru nodibināšanā ar citu planētu iedzīvotājiem.
Un tad bija pienākusi mana kārta. Mazais negaidot paskatījās man acīs un izgrūda:
— Bet tu?
— Ko — es? — apjucis jautāju, tāpēc vaicājums izskanēja agresīvi.
Komovs nekavējoties un ar acīm redzamu patiku iespēra man pa potīti.
— Man ir jautājums tev, — Mazais pavēstīja. — Vienmēr gribēju to darīt. Bet tu baidījies. Vienreiz man gandrīz padarīji galu — iešņācies, iekaucies, iesiti man ar gaisu. Es aizskrēju līdz pašām sopkām. Tas lielais, siltais ar uguntiņām, kas nogludina zemi, — kas tas ir?
— Mašīnas, — paskaidroju un noklepojos. — Kiberi.
— Kiberi, — Mazais atkārtoja. — Dzīvi?
— Ne. Tās ir mašīnas. Mēs tās uztaisījām.
— Jūs uztaisījāt? Tik lielas? Un iet uz priekšu? Fenomenāli! Bet viņas taču ir lielas!
— Ir vēl lielākas.
— Vēl lielākas?
— Stipri lielākas, — Komovs pievienojas mūsu sarunai. — Lielākas par leduskalnu.
— Un viņas arī iet uz priekšu?
— Nē, bet viņas domā, — Komovs paskaidroja un sāka stāstīt, kas ir kibernētiskās mašīnas. Man bija grūti spriest, kas notiek mūsu mazā viesa dvēselē, taču, pieņemot, ka dvēseles stāvoklis vairāk vai mazāk izpaužas arēji, kustībās, nebija šaubu, ka Mazais Cilvēkbērns ir pagalam satriekts. Viņš svaidījās pa kopkajīti gluži kā Toma Soijera runcis, kas ieēdis sāpju remdēšanas līdzekļus. Kad Komovs viņam paskaidroja, kāpēc manus kiberus nevar uzskatīt ne par dzīviem, ne nedzīviem radījumiem, viņš uzrāpās pie griestiem un palika tur nevarīgi karājoties, pielipis pie seguma plāksnēm ar plaukstām un kāju pēdām. Ziņa par mašīnām, gigantiskām mašīnām, kuras domā ātrāk par cilvēku, rēķina žiglāk par cilvēku, uz jautājumiem atbild miljons reižu veiklāk par cilvēku, — šī ziņa saritināja mazo viesi kamolā, atkal iztaisnoja, izsvieda gaitenī un pēc brīža nometa pie mūsu kājām; viņš smagi elpoja, viņa acis bija satumsušas, lielas, seja sašķobīta šausmīgā grimasē. Man nekad — nedz pirms tam, nedz arī vēlāk — nebija gadījies sastapt, tik pateicīgu klausītāju. Smaragdzaļā spuldze uz indikatora pults spīdēja kā kaķa acs, bet Komovs runāja un runāja, izteikdams skaidras, precīzas un maksimāli vienkāršas frāzes vienmērīgā, mierīgā balsī, laiku pa laikam piebilzdams intriģējošu teicienu: «sīkāk par to mēs parunāsim pēc tam» vai «patiesībā tas ir daudz sarežģītāk un interesantāk, bet tu taču vēl nezini, kas ir he- mostatika».