Tikko Komovs bija beidzis, Mazais uzlēca uz krēsla, aptvēra pats sevi ar garajām, cīpslainajām rokām un jautāja:
— Vai var izdarīt tā, ka es runāju, bet kiberi man klausa?
— To jau tu izdarīji, — es teicu.
Viņš klusu kā ēna nokrita uz galda manā priekšā.
— Kad?
— Tu lēkāji kiberu priekšā, un pats lielākais — viņu sauc par Tomu — apstājās un vaicāja tev, kādas pavēles tu dosi.
— Kāpēc es nedzirdēju jautājumu?
— Tu redzēji jautājumu. Atceries, tur mirgoja sarkana uguntiņa. Tas bija jautājums. Toms uzdeva to īpatnēji, viņam raksturīgā veidā.
Mazais noslīdēja uz grīdas.
— Fenomenāli! — viņš manā balsī klusi, klusi sacija.
— Tā ir spēle. Fenomenāla spēle. Riekstkodis!
— Ko nozīmē «riekstkodis»? — Komovs pēkšņi jautāja.
— Nezinu, — Mazais nepacietīgi attrauca. — Vienkārši tāds vārds. Patīkami izrunājams. C-češīras kaķis. R-riekstkodis.
— Kā tu zini šos vārdus?
— Atceros. Divi milīgi lieli cilvēki. Daudz lielāki par jums… Bim-bom pa bramburām. Riekstkodis. Circenitis aizkrāsnē. Mar-rī, Mar-rī! Circenitis izsal-cis!
Atklāti sakot, man pār muguru pārskrēja šermuļi, bet Vanderhūze nobālēja, un vaigubārdas šķipsnas nokārās uz leju. Mazais Cilvēkbērns izteica šos vārdus sulīgā baritonā: ja aizvērtu acis, iztēlē mūsu priekšā nostātos liels, stiprs, pilnasinīgs, dzīvespriecīgs, bezbailīgs vīrietis… Pēc tam balss intonācija mainījās un mēs dzirdējām viņu klusi, ar neizsakāmu maigumu nodūdojam:
— Manu kaķīt, dūjiņa mana… — Un pēkšņi mīlīgā sievietes balsī: — Mans zvārgulītis!… Atkal slapji autiņi…
Viņš apklusa un pabungāja ar pirkstu sev pa degunu.
— Un tu to visu atceries? — Komovs jautāja nedaudz pārvērstā balsī.
— Protams, — Mazais atbildēja, atdarinot Komovu.
— Vai tad tu neatceries visu?
— Nē.
— Tas tāpēc, ka tu domā citādi nekā es, — Mazais pārliecinoši sacīja. — Es atceros visu. Visu, kas bijis ap mani, es vairs neaizmirsīšu. Kad aizmirstu, vajag tikai labi padomāt — un visu atceros. Ja tu interesējies par mani, vēlāk varu tev pastāstīt. Bet tagad atbildi man: kas ir augšā? Vakar tu teici: zvaigznes. Kas tas ir — zvaigznes? No augšas krīt ūdens. Dažreiz es negribu, bet tas krīt. Kur rodas ūdens? No kurienes radušies kuģi?
Man ir ļoti daudz jautājumu, es ļoti daudz domāju. Tik daudzas atbildes, ka neko nesaprotu. Nē, nevis tā. Daudz dažādas atbildes, un visas tās sajaukušās cita ar citu kā lapas… — Viņš sarausa lapas vienā čupā. — Cita citu aizsedz, traucē cita citai. Vai tu atbildēsi?
Komovs sāka stāstīt, un Mazais atkal svaidījās, satraukumā drebēdams. To redzot, man acu priekšā viss sāka ņirbēt, es' aizvēru plakstus un prātoju, kāpēc gan aborigēni nav pastāstījuši Mazajam par tik vienkāršam lietām un kā viņiem izdevies zēnu apmu|ķot, ka tam pat nav ne jausmas par aborigēnu eksistenci, un kā iespējams, ka Mazais tik skaidri atceras visu, ko viņš dzirdējis zīdaiņa vecumā, un cik tas patiesībā dīvaini, ka viņš neko nesaprot no tā, kas iesēdies viņa atmiņā.
Pēkšņi Komovs apklusa, man degunā iecirtās ožamā spirta asā smaka, un es atvēru acis. Mazā Cilvēkbērna kopkajītē vairs nebija, tikai viegla, gandrīz caurspīdīga ena, vīzija, ātri izgaisa virs izsvaidīto lapu čupiņas. Bija dzirdams, ka nošvīkst lūkas membrāna. Maijas balss pa iekšējo sakaru tīklu nobažījusies vaicāja:
— Kur tad viņš tā aiznesās? Vai kas noticis?
Es skatījos uz Komovu. Viņš švīkstoši berzēja plaukstas un domīgi smaidīja.
— Jā ā, — Komovs novilka. — Interesanti… Maija! Vai tās ūsas ir redzamas?
— Veselas astoņas, — Maija vēstīja. — Tikai nupat nozuda, bet visu laiku rēgojās gar kalnu grēdu … turklāt krāsainas — dzeltenas, za]as… Es dažas nofotografēju.
— Prātīgi darīts, — Komovs uzslavēja. — Tagad, Maija, lieciet aiz auss, ka nākamajā tikšanās reizē noteikti jāpiedalās jums . . . Jakov, savāciet reģistrogram- mas, iesim manā kajītē. Bet jūs, Stas… — Viņš piecēlās un devās uz kaktu, kur bija uzstādīts videofonogrāfu bloks. — Te jums, Stas, kasete, steidzīgi nosūtiet visu pa impulsiem tieši uz Centru. Es paņemu kopiju — vajadzēs paanalizēt. Kaut kur te bija projektors. Ā, redz, kur tas ir. Šķiet, mūsu rīcībā ir vēl trīs četras stundas, pēc tam viņš atkal būs klāt… Jā, Stas, pie viena apskatiet arī radiogrammas. Ja ir kas ievērības cienīgs… Tikai no Centra, no bāzes vai personiski no Gorbovska vai no Mboga.
— Jūs man sacījāt, ka jums vēl jāparunā ar Mihailu Alberloviču, — es teicu pieceldamies.
— Jā, pareizi! — Komova sejas izteiksme pārvērtās, kļuva tāda kā vainīga. — Zināt, Stas, tas nav gluži likumīgi … Esiet tik laipns — nosūtiet ierakstu uzreiz pa diviem kanāliem — ne tikai uz Centru, bet arī uz bāzi, personiski un konfidenciāli Sidorovam. Uz manu atbildību.
— Varu arī uz savu atbildību, — es noburkšķēju jau aiz durvīm.
Ienācis kajītē, ieliku kaseti automātā, ieslēdzu pārraidi un izskatīju radiogrammas. Šoreiz to nebija daudz —■ tikai trīs; kā redzams, Centrs pieņēmis kādu lēmumu. Viena radiogramma bija no Informācijas dienesta un sastāvēja no skaitļiem, grieķu burtiem un zīmēm, kuras biju redzējis, vienīgi regulēdams iespiedaparatūru. Otra radiogramma nāca no Centra: Bāders joprojām uzstājīgi pieprasīja, lai mēs izteiktu savas domas par citām iespējamām aborigēnu apdzīvotām zonām, par gaidāmo kontaktu paredzamajiem variantiem pēc Bilova klasifikācijas un tamlīdzīgi. Trešo radiogrammu bija atsūtījis Sidorovs no bāzes: viņš oficiāli pieprasīja, lai Komovs paziņo, kādā kārtībā pasūtitās ierīces jānogādā kontakta zonā. Es pagudroju, palauzīju galvu un nospriedu, ka pirmā radiogramma Komovam var ievajadzēties; trešo nevar nenodot, citādi būs kauns no Mihaila Albertoviča, bet Bādera pieprasījums pagaidām lai paguļ. Kādas nu te vēl var but mūsu domas!
Pēc pusstundas atskanēja translējošā automāta signāls, ka pārraide beigusies. Izņēmu kaseti, paķēru divas kartītes ar radiogrammām un devos pie Komova. Kad iegāju, Komovs un Vanderhūze sēdēja pie projektora. Ekrānā uz priekšu un atpakaļ zibenīgi šaudījās Mazais Cilvēkbērns, bija redzama Komova un manējā saspringtā fizionomija. Vanderhūze sēdēja, saliecies uz ekrāna pusi, atbalstījis elkoņus uz galda un saņēmis vaigubārdu saujās.
— …strauji paaugstinās temperatūra, — viņš bubināja. — Sakāpj līdz četrdesmit trim grādiem.,. Tagad pievērsiet uzmanību encefalogrammai, Genadij… Redz, kur atkal parādās Petersa vilnis …