Viņa pikti nošņācās un uzskrēja augšā pa trapu. Ieņēmu viņas vietu. Mazais bija jau pavisam tuvu. Tagad viņš palēnināja gaitu un skatījās uz kuģi, un mani atkal pārņēma sajūta, it kā viņš vērtos tieši man acīs.
Tad ieraudzīju, ka virs kalnu grēdas pelēki violetajās debesīs atkal izauga briesmīgā tarakāna milzīgās ūsas, parādījās gluži tāpat, kā uz attīstītājā iegremdēta fotopapīra parādās attēls. Tāpat kā pirmīt, tās lēnām liecās, trīsēja, saīsinājās… Es saskaitīju sešas antenas.
— Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni! — Komovs mani pasauca. — Cik ūsu redzams pie apvāršņa?
— Sešas. Trīs baltas, divas sarkanas, viena zaļa,
— Redzat nu, Jakov, kāda stingra likumsakarība: tikko Mazais ierodas pie mums, tūlīt ūsas izlien ārā, — Komovs teica.
Vanderhūze klusinātā balsī atbildēja:
— Atzīstu jūsu vērīgo prātu, Genadij, tomēr uzskatu, ka dežūras pagaidām ir nepieciešamas.
— Kā gribat, jums ir tādas tiesības… Maija, apsēdieties šeit… — Komovs īsi izrīkoja.
Es ziņoju:
— Mazais jau nozuda nepārredzamajā joslā. Stiepj milzīgu pīteni ar akmeņiem.
— Skaidrs. Sagatavojieties, kolēģi! — Komovs pavēlēja.
Sasprindzināju dzirdi un nodrebēju, kad iekšējo sakaru
tīklā nogranda birstošu akmeņu troksnis. Uzreiz nemaz neaptvēru, ka tur Mazais izbēris savus akmeņus uz grīdas. Dzirdēju viņa vareno elpu, un negaidot pavisam bērnišķīga balss izrunāja vārdus:
— Mam-ma!… Mam-ma!…
Pēc tam atskanēja jau pazīstamā šņukstošā gadu veca bērna raudāšana. Tālās bērnības atmiņas lika man iekšēji notrīsēt, un tobrīd es sapratu, ka Mazais Cilvēkbērns ir ieraudzījis Maiju. Raudāšana ilga ne vairāk kā pusminūti, tad tā aprāvās, atkal iedārdējās akmeņi, un Komova balss lietišķi teica:
— Tads jautājums: kāpēc mani viss interesē? Viss apkārtējais. Kāpēc man visu laiku rodas jautājumi? Man no tiem ir nelabi. Tie mani kņudina. Daudz jautājumu. Desmit jautājumu dienā, divdesmit jautājumu dienā. Es mēģinu glābties — skraidu, visu dienu skraidu vai peldos — tas nepalīdz. Tad sāku domāt. Reizēm atbilde atrodas. Tad esmu apmierināts. Reizēm atrodas daudzas atbildes, nevaru izvēlēties. Tad neesmu apmierināts. Reizēm atbilde neatrodas. Tad esmu ļoti neapmierināts. Tad stipri kņudina. S-šarāde. Vispirms domāju — jautājumi man nāk no iekšas. Tad pagudroju un sapratu: viss, kas nāk no iekšas, dod man mierinājumu. Iznāk, ka jautājumi ir ārpus manis. Pareizi? Es domāju tāpat kā tu. Bet kur tad tie guļ, kur tie karājas, no kurienes tie ceļas?
Klusums. Pēc tam atkal ierunājās Komova balss — šoreiz tas bija īstais Komovs. Abas balsis bija ļoti līdzīgas, tikai īstais Komovs nerunāja tik aprauti un viņa balss neskanēja tik asi un griezīgi. Zinot, kas tur notiek, abas balsis tomēr bija iespējams atšķirt.
— Es varētu atbildēt uz tavu jautājumu tūlīt, — Komovs lēni teica, — bet baidos kļūdīties. Baidos atbildēt nepareizi vai neprecīzi. Kad būšu uzzinājis par tevi visu, tad varēšu atbildēt bez kļūdīšanās.
Klusums. Pa grīdu pārvietodamies, nograbēja un icšvlk- stējās akmeņi.
— F-fragments, — Mazais ierunājās. — Vēl viens jautājums. No kurienes nāk atbildes? Tu mani piespiedi domāt. Es vienmēr zināju: ja nāk atbilde — esmu apmierināts, ja nav atbildes — posts un bēdas. Tu man teici, kādā veidā tu domā. Atcerējos un sapratu, ka es arī bieži tāpat domāju un bieži atbilde nāk. Ir redzams, kā atbilde nāk. Tā es iztaisīju alu daudziem akmeņiem. Tādu te. («Grozu,» Komovs pateica priekšā.) Jā, grozu. Viena klūga savijas ar otru, otra — ar trešo, trešā — ar tālāko, un iznāk — grozs. Bet daudz biežāk es domāju (atkal nograbēja akmeņi) — un iznāk gatava atbilde. Ir vesels klēpis ar klūgām, un uzreiz — gatavs grozs. Kāpēc?
— Arī uz šo jautājumu varēšu atbildēt tikai pēc tam, kad būšu uzzinājis par tevi visu, — Komovs teica.
— Nu tad uzzini! — Mazais pieprasīja. — Uzzini ātrāk! Kāpēc neuzzini? Es pats izstāstīšu. Bija kuģis, tikai lielāks par tavējo, tagad viņš sarāvies maziņš, bet bija ļoti liels. To tu pats zini. Pēc tam bija tā.
Pa iekšējo sakaru tīklu skanēja neizturama čirkstoņa un skaļi brakšķi, kam sekoja sirdi plosošas, spiedzoši izmisīgas bērna raudas. Un starp spiedzieniem, starp pamazām norimstošiem brīkšķiem, triecieniem, plīstošu stiklu šķindu saklausīju gārdzošu vīrieša balsi, kas pamazām kļuva arvien klusāka un noslāpa:
— Marī… Marī… Ma … rī…
Bērns kliedza aizvilkdamies, un kādu laiku nekas cits nebija dzirdams. Tad atskanēja tāda kā čabēšana, čaukstoņa, apslāpēts vaids. Kāds rāpoja pa grīdu, piebārstītu ar gruvešiem un sasistiem stikliem, kaut kas šķindēdams vēlās, ripoja. Šausmīgi pazīstama sievietes balss vaidēdama izdvesa:
— Sura … Kur tu esi, Sura … Kā sāp … Kas noticis? Kur tu esi? Šura, es neko neredzu … Atsaucies, Sura! Cik briesmīgi sāp! Palīdzi man, es neko neredzu …
Un starp šiem vaidiem bez mitas skanēja izmisīgas bērna raudas. Pēc brīža sieviete apklusa, un vēlāk vairs nedzirdēja arī bērna balsi. Es atguvu elpu un jutu, ka rokas man savilktas dūrēs un nagi iespiedušies dziļi plaukstās. Žokļi no sasprindzinājuma bija kļuvuši nejūtīgi.
— Tā bija ilgi, — Mazais svinīgi paziņoja. — Kliegdams es noguru. Aizmigu. Kad pamodos, bija tumšs kā agrāk. Man bija auksti. Es gribēju ēst. Tik stipri gribēju ēst un vēlējos siltumu, ka tā arī notika.
No iekšējo sakaru tīkla šļācās ārā vesela pilnīgi nepazīstamu, agrāk nedzirdētu skaņu kaskāde. Vienmērīgi pieaugoša dunoņa, bieži klakšķi, kaut kāda dūkoņa, līdzīga atbalsij; dobja dudiriāšana ārkārtīgi zemā, tomēr cilvēka ausij vēl uztveramā tonī, nesaprotama murdoņa; pīksti, čirkstoņa, čīkstoņa, metāliski triecieni, spraksti, krakšķi… šo skaņu jūklis plūda vairākas minūtes. Tad viss uzreiz apklusa un Mazais, nedaudz aizelsies, teica:
— Nē. Tā nevarēšu izstāstīt. Tā man būs jāstāsta tik ilgi, cik ilgi dzīvoju. Ko darīt?
— _Un tevi pabaroja? Un sasildīja? — Komovs vaicāja nosvērtā, mierīgā balsī.
— Bijtā, kā man gribējās. Un no tā laika vienmēr bija ta, kā man gribējās. Kamēr neatlidoja pirmais kuģis.
— Un kas bija šis te? — Komovs jautāja un, manuprāt, ļoti veiksmīgi imitēja skaņu jūkli, kuru tikko dzirdējām.
Klusums. Beidzot Mazais ierunājās:
— A-ā, saprotu. Tu nepavisam nemāki, bet es tevi sapratu. Tomēr nevaru atbildēt. Tev pašam arī nav vārdu, lai to nosauktu. Un tu tomēr zini vairāk vārdu nekā es. Dod man vārdus. Tu man devi daudz vērtīgu vārdu, bet tie nav īstie.
Klusums. Tad Komovs atkal jautājas
— Kādā krāsā tas bija?
— Nekādā. Krāsa ir, kad skatās ar acīm. Tur nedrīkst skatīties ar acīm.
— Kur tas ir — tur?
— Pie manis. Dziļi. Zemē.
— Un kā tur ir, ja aptausta?
— Brīnišķīgi. Ļoti patīkami. C-češīras kaķis! Man tur ir vislabāk. Tā bija, kamēr atnāca cilvēki.
— Tu tur guli? — Komovs jautāja.
— Es tur daru visu. Guļu, ēdu, domāju. Bet spēlējos šeit, tāpēc ka man patīk skatīties ar acīm. Tur ir šauri, nevar spēlēties. Tā kā ūdenī, tikai vēl šaurāk.
— Bet ūdenī jau nevar elpot, — Komovs iebilda.
— Kāpēc nevar? Var. Arī spēlēties var. Tikai šauri.
Klusums. Pēc brīža Mazais apvaicājās:
— Tagad tu uzzināji visu pat mani?
— Nē. Neko es par tevi neuzzināju. Tu pats redzi, ka mums trūkst kopēju vārdu. Varbūt tev pašam ir savi vārdi?
— Vārdi… — Mazais lēni atkārtoja. — Tas ir, kad kustas mute un pēc tam dzird ar ausīm. Nē, tā ir tikai cilvēkiem. Es zināju, ka ir vārdi, tāpēc ka atceros. Bim- bom pa bramburārn. Kas tas ir? Es nezinu. Bet tagad zinu, kāpēc vajag daudz vārdu. Agrāk nezināju. Bija patīkami runāt. Spēle.
— Tagad tu zini, ko nozīmē vārds «okeāns», — Komovs teica, — bet okeānu tu esi redzējis arī agrāk. Kā tu to nosauci?
Klusums.
— Es klausos, — Komovs atgādināja.
— Ko tu klausies? Kāpēc? Es nosaucu. To nevar sadzirdēt. Tas ir iekšā.
— Varbūt tu vari to parādīt? — Komovs turpināja. — Tev ir akmeņi, klūgas …
— Akmeņi un klūgas nav tādēļ, lai parādītu, — Mazais pavēstīja, kā man šķita, dusmīgā balsī. — Akmeņi un klūgas ir tadeļ, lai domātu. Ja ir grūts jautājums, ņem akmeņus un klūgas. Ja nezini, kāds jautajums, tad ņem lapas. Tur ir daudz visādu lietu. Ūdens, ledus — tas labi kūst, tāpēc… — Mazais apklusa. — Nav vārdu, — viņš paziņoja. — Daudz visādu lietu. Mati… un daudz tāda, kam nav vārda. Bet tas ir tur — pie manis.
Atskanēja smaga, gari stiepta nopūta. Tas laikam bija Vanderhūze. Pēkšņi Maija prasīja:
— Ko nozīmē tas, ka tu kustini seju?
— Mam-ina… — Mazais atteica maigi, ņaudoši.
— Seja, rokas, augums, — viņš turpināja Maijas balsī,
— tās visas ir lietas, par kurām jādomā. Tādu lietu daudz, ilgi jārunā, visas nevar nosaukt.
Klusums. To partrauca Mazais, jautādams:
— Ko darīt? Vai izdomāji?
— izdomāju, — Komovs paziņoja. — Tu ņemsi mani līdzi pie sevis. Es apskatīšos un uzreiz daudz ko uzzināšu. Varbūt pal visu.
— Es par to domāju. Zinu, ka tu gribi pie manis. Es arī gribu, bet nevaru. Tas ir jautājums! Kad es gribu, varu visu. Bet par cilvēkiem — ne. Es negribu, ka viņi ir, tomēr viņi ir. Es gribu, ka tu atnāc pie manis, bet nevaru. Cilvēki ir nelaime.
— Saprotu, — Komovs piekrita. — Tad es ņemšu tevi pie sevis. Vai gribi?
— Kur?
— Pie sevis. Tur, no kurienes atnācu. Uz Zemi, tur dzīvo visi cilvēki. Tur es arī varu uzzināt par tevi visu, turklāt diezgan ātri.
— Bet tas ir tālu. Vai varbūt es tevi nesapratu?
— Jā, tas ir ļoti tālu, — Komovs apstiprināja. — Bet mans kuģis …
— Nē! — Mazais iesaucās. — Tu mani nesaprati. Es nevaru tālu. Es nevaru pat vienkārši talu un pavisam nevaru ļoti tālu. Vienreiz spēlējos uz ledus. Aizmigu. Pamodos no bailēm. Es pat sāku kliegt. Fragments! Ledus gabals aizpeldēja, un es redzēju tikai kalnu virsotnes. Nodomāju, ka okeāns aprijis zemi. Skaidrs, ka es atgriezos. Ļoti vēlējos atgriezties — un ledus gabals tūlīt peldēja atpakaļ uz krastu. Tagad zinu, ka es tālu nedrīkstu. Es ne tikai baidījos. Mbija slikti. Tāpat kā no bada, tikai daudz sliktāk. Nē, pie tevis es nevaru.
— Nu labi, — Komovs tcica māksloti jautrā balsi.
— Droši vien tev ir apnicis atbildēt un stāstīt. Zinu, ka tev patīk uzdot jautājumus. Jautā, es atbildēšu.
— Nē, nav vis apnicis stāstīt, — Mazais nepiekrita.
— Bet man ir daudz jautājumu tev. Kāpēc krīt akmens? Kas tas ir — karsts ūdens? Kāpēc ir desmit pirksti, bet skaitīšanai vajadzīgs tikai viens? Daudz jautājumu. Bet es tagad nejautāšu. Tagad ir slikti. Tu nevari nākt pie manis, es nevaru pie tevis, vārdu nav. Tātad visu par mani uzzināt tu nevari. S-šarāde. Tātad nevari aiziet. Es lūdzu tevif domā, ko darīt. Ja pats nevari ātrāk domāt, lai domā tavas mašīnas miljons reižu ātrāk. Es aizeju. Nevaru domāt, kad tu sarunājies ar mani. Domā ātrāk, tāpēc ka man ir sliktāk nekā vakar. Bet vakar bija sliktāk nekā aizvakar.
Dārdēdams nokrita un aizvēlās kāds akmens. Vanderhūze atkal gari un smagi nopūtās.
Nepaguvu ne acis pamirkšķināt, bet Mazais kā viesulis jau nesās pāri būvlaukumam uz sopku pusi. Redzēju, ka viņš pārslīdēja pāri nosēšanās joslai un pēkšņi izgaisa. Tajā pašā mirklī kā pēc komandas nozuda daudzkrāsainās antenu ūsas virs kalniem.
— Tā, — noteica Komovs. — Neko nevar darīt. Jakov, lūdzu, nosūtiet Sidorovam radiogrammu, lai gādā šurp aparatūru; redzu, ka bez mentoskopa neiztikšu.
— Labi, — Vanderhūze piekrita. — Tomēr gribēju vērst jūsu uzmanību, Genadij… Pa visu sarunas laiku indikatorā ne reizi neiedegās zaļā gaisma.
— Es pats redzēju.
— Tas liecina nevis par negatīvām emocijām vispār, Genadij, bet gan par spilgti izteiktām negatīvām emocijām …
Komova atbildi es nesaklausīju.
Nosēdēju postenī visu vakaru un pusi nakts. Ne vakarā, ne naktī Mazais vairs nerādījās. Arī ūsu nebija. Un Maijas arī ne.