Tikai ar milzīgu piepūli man izdevās savaldīties, lai neiekliegtos: «Kas? Kas ir atrasts?» Manuprāt, Gorbovskis tādu izsaucienu gaidīja. Taču nesagaidīja. Komovs klusēja. Gorbovskis bija spiests turpināt:
— Tas ir ļoti labi nomaskēts. Tas absorbē gandrīz visus starus. Mēs to nemūžam neatrastu, ja nebūtu speciāli meklējuši, un arī tad vajadzēja izmantot kaut ko pavisam jaunu — man tika paskaidrots, ko īsti, bet es nesapratu — kaut kādu vakuuma koncentrētāju. Mēs to uztaustījām un paņēmām abordāžā. Tas ir pavadonis- automāts, kaut kas līdzīgs apbruņotam sargam. Spriežot pēc dažām konstruktīvām īpatnībām, to šeit uzstādījuši Klejotāji. Tas izdarīts ļoti sen, pirms simtiem tūkstošu gadu. Mums — projekta «Šķirsts» dalībniekiem par laimi, uz tā bija tikai divi lādiņi. Pirmais ticis izšauts sensenos laikos, tagad droši vien vairs neuzzināsim, uz ko tas bijis mērķēts. Otru lādiņu saņēma Semjonovi. Klejotāji šo planētu laikam uzskatījuši par aizliegtu zonu, citādu izskaidrojumu es nevaru atrast. Jautājums vienīgi: kāpēc? Pamatojoties uz to, kas mums zināms, atbilde var būt tikai viena: no savas pieredzes viņi saprata, ka vietējā civilizācija ir nekomunikabla, vēl vairāk — tā ir noslēgta, turklāt kontakts ar citiem šai civilizācijai var radīt nopietnus satricinājumus. Ja manā pusē būtu tikai Augusts Johans Marija Bāders… Cik atceros, Genadij, jūs vienmēr ar lielu cieņu esat izteicies par Klejotājiem. — Gorbovskis atkal apklusa. — Bet runa nav tikai par to vien. Pai neņemot vērā Klejotāju domas, mēs varētu ļoti uzmanīgi, ļoti pamazām un pakāpeniski mēģināt piekļūt šai civilizācijai, «atslēgt» šos sevī ieslēgušos aborigēnus. Sliktākajā gadījumā mūsu pieredze taptu bagātāka ar vēl vienu negatīvu rezultātu. Mēs atstātu šeit kādu zīmi un paši lasītos uz mājām. Tas tad attiektos tikai uz mūsu abu civilizācijām… Taču patiesībā starp mūsējo un šīs planētas civilizāciju kā grauds starp dzirnakmeņiem, kā tagad atklājies, ir vēl trešā, un par šo trešo, Genadij, p;ir tās vienīgo pārstāvi — Mazo Cilvēkbērnu mēs jau vairākas dienas esam pilnīgi atbildīgi.
Es dzirdēju, ka Komovs smagi nopūšas, tad iestājās ilgs klusums. Kad Komovs atkal sāka runāt, viņa balss skanēja savādi, itin kā aizlauzti. Viņš pieminēja Klejotājus un nobrīnījās, ka tie, palaizdami šādu aizsargpava- doni, ir riskējuši tadā pakāpē, kas robežojas jau ar noziegumu. Pēc tam arī viņš pats atcerējās netiešus norādījumus par to, ka Klejotāji vienmēr ce|o veselām eskad- rām un jebkurš zvaigžņu kuģis vieninieks, pēc viņu domām, nevar būt nekas cits kā automātiska zonde. Komovs runāja vēl par to, ka arī uz Zemes drīz beigsies pusgadsimtu ilgais barbariskais laiks, kad zvaigžņu kuģi pa vienam dodas brīvo meklējumu lidojumos, jo tas prasījis pārāk daudz upuru un labuma no šiem lidojumiem bijis ļoti maz.
— Jā, — Gorbovskis piekrita, — arī es esmu domājis par to.
Tad Komovs atcerējās gadījumus, kad dažu planētu tuvumā palaistie automātiskie izlūki bija noslēpumaini pazuduši. — Mums nekad nepietika laika, lai analizētu šādu nozušanu, bet tagad šie gadījumi jāskata jaunā gaismā.
— Pareizi, — Gorbovskis ar entuziasmu atsaucās. — Par to es nebiju padomājis, tā ir ļoti interesanta doma.
Viņi vēl parunāja par aizsargpavadorii un izteica izbrīnu, ka tam bijuši tikai divi lādiņi, mēģināja atminēt, kāds bijis Klejotāju priekšstats par Visuma apdzīvotību, un secināja, ka galu galā tas nav sevišķi atšķīries no mūsu priekšstata un pati par sevi rodas doma, ka Klejotājiem acīmredzot bijis nodoms atgriezties uz šo planētu, tomēr nez kāpēc tie nav atgriezušies. Varbūt taisnība Borovikam, kas izteicis hipotēzi, ka Klejotāji vispār aizgājuši no Galaktikas. Komovs jokodams izteicās, ka aborigēni ir tie paši Klejotāji — tikai aprimuši, piesātināju- šies ar informāciju par ārpasauli, ieslēgušies sevī. Gorbovskis pārtvēra Komova ideju un tāpat jokodams sāka viņu izjautāt, kā vērtējama šāda Klejotāju evolūcija vertikālā progresa teorijas gaismā.
Pēc tanī viņi vēl apmainījās domām par doktora Mboga veselību, negaidot saruna pārgāja uz kaut kādas Salu Impērijas nomierināšanu un nez kāda Kārļa Ludviga nozīmi šajā nomierināšanā — šis Kārlis Ludvigs nez kāpēc arī tika nosaukts par Klejotāju. Nemanot viņi bija nonākuši pie Galaktikas Drošības Padomes kompetences, un abi vienojās, ka šadā kompetencē ietilpst tikai huma- noīdās civilizācijas… Drīz vien es vairs nesapratu, par ko viņi runa, bet galvenais — kāpēc viņu sarunas temats ir tieši tāds.
Vēlāk Gorbovskis teica:
— Piedodiet, Genadij, esmu jūs pavisam nomocījis. Ejiet atpūsties. Man bija ļoti patīkami ar jums apspriesties. Tik sen nebijām redzējušies.
— Drīz, protams, redzēsimies atkal, — Komovs ar nožēlu teica.
— Jā, domāju, pēc pāris dienām. Bāders jau atrodas ceļā, Boroviks arī. Šķiet, parit visa Kontaktu komisija būs bāzē.
— Tātad līdz parītam, — Komovs atvadījās.
— Nododiet sveicienu savam sargkareivim … šķiet, viņu sauc par Stasu. Viņš jums tāds ļoti… kareivīgs, es teiktu. Un arī Jakovam, noteikti pasveiciniet Jakovul Un visus pārējos, protams.
Viņi atvadījās.
Sēdēju kluss kā pelīte un joprojām muļķīgi blenzu panorāmas ekrānā, neko neredzēdams uri neapjēgdams. Kajītē man aiz muguras valdīja pilnīgs klusums. Laiks vilkās neciešami gausi. Mani sagrāba tik nepārvarama vēlēšanās pagriezties atpakaļ un paskatīties, ka notirpa kakls un sāka durt zem lāpstiņām. Pavisam skaidri zināju, ka Komovs ir satriekts. Vismaz es biju beigts un pagalam. Meklēju atbildi Komova vietā, bet galvā visu laiku uzmācīgi turējās viena un tā pati doma: «Kas man daļas par Klejotājiem? Padomā tik, Klejotāji! Es pats savā ziņā esmu Klejotājs …»
Pēkšņi Komovs ierunājās:
— Bet kādas ir jūsu domas, Stas?
Man tikko nepaspruka: «Kas mums daļas par Klejotājiem?» — taču laikā attapos. Lai izskatītos svarīgāk, mirkli paliku iepriekšējā pozā, tad pagriezos ar visu krēslu. Komovs, atspiedis zodu pret sakrustotiem pirkstiem, skatījās uz vizora satumsušo ekrānu. Acis bija pusaizvērtas, ap muti sērīgs vaibsts.
— Laikam vajadzēs nogaidīt… — es teicu. — Ko lai dara… Un Mazais varbūt arī vairs nenāks… vismaz tik drīz nenāks …
Komovs greizi pasmīnēja.
— Mazais gan atnāks, — viņš sacīja. — Viņam ļoti patīk uzdot jautājumus. Vai varat iedomāties, cik daudz jautājumu viņam būs radies pa šo laiku?
Tas bija gandrīz vārds vārdā tas pats, ko kopkajītē tika teicis Vanderhūze.
— Tas jau varbūt… — nenoteikti nomurmināju, — varbūt patiešām labāk …
Ko es varēju viņam teikt? Ko pēc Gorbovska, pēc paša Komova varēja teikt neievērojams ierindas kibertehniķis, divdesmit gadu vecs, kam praktiskā darba stāžs sešarpus dienas, — varbūt tīri ciešams puisis, strādīgs, interesējas par visu ko un tā tālāk, bet, jāatzīst, sevišķi gudrs nav, panaivs, neaudzināts …
— Var jau būt, — Komovs gurdi teica. Viņš piecēlās un, kājas šļūkādams, devās uz durvju pusi, bet uz sliekšņa apstājās. Viņa seja pēkšņi pārvērtās, un viņš gandrīz vai kliegšus izkliedza: