— Vai tiešām jūs neviens nesaprotat, ka Mazais ir vienīgā iespēja, patiesībā absurda, bet tieši tāpēc vienīgā un pēdējā! Tāda gadījuma taču nebūs vairs nekad! Vai saprotat? Ne-kad!
Komovs izgāja, es paliku sēžam ar seju pret rāciju un muguru pret ekrānu un pūlējos tikt skaidrībā ne tik daudz par savām domām, cik jūtām. Nekādi… Protams, nekad. Kā viss mums te samežģījies! Nabaga Komovs, nelaimīgā Maija, nabaga Mazais… Kurš ir pats nelaimīgākais? Protams, tagad mēs aiziesim no šejienes. Mazajam kļūs vieglāk. Maija ies mācīties par pedagogu, tā ka pats nelaimīgākais iznāk Komovs. Bet ir jau ari notikums: pašam personiski nokļūt unikālā situācijā, beidzot gūt neatkārtojamu iespēju sagādāt savām idejām eksperimentālo bāzi, un pēkšņi — viss pagalam! Pēkšņi tas pats Mazais, kuram bija jātop par uzticamu palīgu, nenovērtējami dārgu starpnieku, par galveno triecienspēku, kas sagrauj visus šķēršļus, — pēkšņi tas pats pārvēršas par galveno šķērsli … Nevar taču tā pretstatīt šos jautājumus: Mazā Cilvēkbērna nākotne vai cilvēces vertikālais progress. Te jābūt kādai loģiskai mahinācijai, kaut kādai Zenona aporijai … Vai varbūt nav mahinācija? Vai varbūt tieši tā vajadzīgs pretstatīt? Tomēr cilvēce…
Domās iegrimis, es krēslā pagriezos ar seju pret ekrānu, izklaidīgi apskatīju apkārtni un aiz pārsteiguma iekliedzos. Lielās problēmas vienā mirklī izlidoja no galvas.
Sniegavētra bija pavisam pārstājusi. Apkārtni ietina baltais sniega un sarmas auts, Toms stāvēja pavisam tuvu pie kuģa, uz nepārredzamās joslas robežas, pie pašas ieejas lūkas, un es acumirklī aptvēru, kas tas ir Mazais, kas sēž tur sniega, nevarēdams sadūšoties un ienākt iekšā, — Cilvēkbērns sēž vientuļš, pretrunu plosīts, starp divām civilizācijām …
Pielēcu kājās un aulēkšiem skrēju pa gaiteni. Kesonā mehāniski paķēru kažoku, bet tūlit atkal nometu, ar visu ķermeni metos pret lūkas membrānu un izšāvos ārpusē. Maza Cilvēkbērna nebija. Dumjais Toms, prasīdams norādījumus, iededza spuldzīti. Visa apkārtne bija balta un mirdzēja kāvu gaisma. Pie pašas lūkas, man zem kājain. melnēja kāds apaļš priekšmets. Velns zina kādas tik neprātīgas domas man šajā mirklī izskrēja caur smadzenēm. Pirmajā mirklī pat nespēju sevi piespiest un noliekties.
Sniegā gulēja mūsu bumba. Uz tās bija uzmaukta stīpa ar «trešo aci». Objektīvs bija saplēsts, un vispār izskatījās, ka riņķis būtu atradies zem akmeņu nogruvuma. Bet uz baltā sniega nevienas pēdas.
Viņš izsauc mani vienmēr, kad viņam gribas parunāt.
— Esi sveicināts, Stas, — viņš saka. — Parunāsim? Vai gribi?
Sakaru uzturēšanai paredzētas četras stundas dienā, bet viņš nekad neievēro laiku. Viņš to neatzīst. Viņš izsauc mani, kad es guļu, kad sēžu vannā, kad rakstu atskaites, kad gatavojos kārtējai sarunai ar viņu, kad palīdzu puišiem, kuri pa skrūvītei izjauc Klejotāju sargpa- vadoni … Es nedusmojos.
— Sveicināts, Mazais. Protams, parunāsim.
Viņš samiedz acis kā labpatikā un priekā un izsaka savu parasto jautājumu:
— Stas, vai tu pašlaik esi īsts? Vai varbūt tas ir tavs attēls?
Apstiprinu, ka tas esmu es pats, Stass Popovs, nevis mans attēls. Jau daudzreiz esmu viņam paskaidrojis, ka
neprotu veidot attēlu, un viņš, manuprāt, sen to ir sapratis, taču jautājums vienmēr tiek atkārtots. Varbūt viņš tadā veidā joko, varbūt šis jautājums pieder pie apsveicināšanās rituāla, vai varbūt viņam gluži vienkārši patīk vārds «attēls». Viņam ir savi iemīļoti vārdi: «attēls», «fenomenāls», «bim-bam pa bramburām» …
— Kāpēc acs var redzēt? — viņš iesāk.
Paskaidroju viņam, kāpēc acs var redzēt. Viņš uzmanīgi klausās un laiku pa laikam ar garajiem, jutīgajiem pirkstiem pieskaras pie savām acīm. Mazais lieliski prot klausīties, un, lai gan ir atmetis savu manieri neprātīgi svaidīties, kad stāstījumā viņu kaut kas īpaši satrauc, es visu laiku jūtu viņā apslēptu, brāzmainu kaisli, neaprakstāmu, man diemžēl nesasniedzamu, visaptverošu uzzināšanas prieku.
— Fenomenāli! — viņš uzteic mani, kad beidzu. — Riekstkodis! Es par to padomāšu, bet pēc tam jautāšu vēlreiz.
Jāpiebilst, ka šādas pārdomas vienatnē par dzirdēto (trakā sejas muskuļu darbība, grūti saprotamie akmentiņu, žagaru un lapu salikumi) dažkārt uzvedina viņu uz ļoti dīvainiem jautājumiem. Kā, teiksim, šoreiz:
— Kā dabūja zināt, ka cilvēki domā ar galvu? — viņš vaicā.
Esmu mazliet apstulbis un sāku ķepuroties un izlocīties kā zutis uz pannas. Viņš klausās uzmanīgi tāpat kā iepriekš, un pamazām es jau sataustu stingru pamatu zem kājām, viss it kā iet gludi, mēs abi esam it kā apmierināti, bet, kad beidzu, viņš pavēsti:
— Nē. Tas ir ļoti aptuveni un personiski. Tas nav vienmēr un visur. Ja es domāju tikai ar galvu, kāpēc nemaz nevaru domājot iztikt bez rokām? …
Jūtu, ka diskutējot esam nonākuši uz slidena ceļa. Centrs man kategoriski noteicis par katru cenu izvairīties no tādām sarunām, kuras varētu uzvedināt Mazo Cilvēkbērnu uz domām par aborigēniem. Un jāatzīst, šāds aizrādījums ir vietā. No tādām sarunām pavisam izvairīties man neizdodas, un pēdējā laikā esmu ievērojis, ka Alazais ļoti slimīgi pārdzīvo pat to, ja pašam iznāk pieminēt savu dzīvesveidu. Varbūt sāk ko nojaust? Kas to lai zina… Nu jau vairākas dienas gaidu, ka viņš man tieši par to jautās. Es šo jautājumu gan gaidu, gan baidos no tā …
— Kāpēc jūs varat, bet es nevaru?
— To mēs vēl īsti nezinām, — atzīstos un uzmanīgi piebilstu: — Ir hipotēze, ka tu tomēr neesi gluži cilvēks …
— Kas tad ir — cilvēks? — nekavējoties seko otrs jautājums. — Kas ir — «gluži cilvēks»?
Man nav visai skaidrs, kā atbildēt uz šādu jautājumu, un es apsolu viņam pastāstīt par to nākamajā tikšanās reizē. Viņš ir pārvērtis mani par īstu enciklopēdistu. Reizēm es caurām dienām to vien daru kā savācu informāciju. Galvenais Informācijās dienests darbojas manām vajadzībām, lielākie dažadu zinātņu nozaru speciālisti strādā man, man ir tiesibas jebkuru mirkli sazināties ar ikvienu no viņiem un lūgt paskaidrojumus gan attiecībā par P abstrakcijas modelēšanu, par abisālo dzīvības formu vielmaiņu, par šaha etīdēm …
— Tu izskaties noguris, — Mazais lūdzjūtīgi saka. — Vai esi noguris?
— Nekas, — es atmetu ar roku. — Izturēt var.
— Cik dīvaini, ka tu nogursti, — Mazais domīgi turpina. — Es nezin kāpēc nekad nepiekustu. Un kas tas vispār ir — nogurums?
Dziļi ievelku elpu un sāku Mazajam Cilvēkbērnam skaidrot, kas ir nogurums. Manī klausoties, viņš izliek priekšā akmentiņus, kurus apstrādājis vecais, labais Toms, izveidodams tos kuba, lodes, paralēlepipeda, konusa vai citā — sarežģītākā formā. Brīdī, kad esmu beidzis, viņa priekšā ir izaudzis ļoti komplicēts veidojums, kam līdzīga nav visā pasaulē, tomēr tas ir savdabīgi harmonisks un dīvainas jēgas pilns.
— Tu stāstīji labi, — Mazais atzinīgi saka. — Vai mūsu saruna tiek ierakstīta?
— Jā, protams.
— Vai attēls ir labs, skaidrs? Attēls!
— Kā vienmēr.
— Lai tad šo figūru paskatās vectēvs. Paskaties, vecotēv: izdzīšanas mezgli ir šeit, šeit un šeit…
Mazā Cilvēkbērna vectēvs Pāvels Semjonovs strādā Parsifala abstrakciju realizācijas jomā. Viņš nav nekāds zinātnes spīdeklis, tomēr ir ļoti erudīts, un Mazais pastāvīgi uztur ar viņu radošus sakarus. Pāvels Semjonovs man teica, ka Mazais bieži vien domā naivi, taču viņa domas vienmēr ir oriģinālas un dažiem viņa veidojumiem var būt kāda nozīme Parsifala teorijas attīstībā.