— Katrā ziņā, — es piekritu. — Noteikti pateikšu. Jau šodien.
— Varbūt tie visi ir tikai sīkumi, — pēkšņi viņš saka un ar vienu kustību iznīcina savu konstrukciju. — Ko Ļova pašlaik dara? — viņš jautā.
Ļova ir bāzes vecākais inženieris, liels jokpēteris un anekdošu stāstītājs. Kad viņš sarunājas ar Mazo, visa telpa ap planētu ir aizrautīgu smieklu un spiedzienu pilna, bet mani pārņem it kā greizsirdība. Mazais ļoti mīl Ļovu un katrreiz noteikti pavaicā par viņu. Reizēm viņš interesējas arī par Vanderhūzi, un tad ir jūtams, ka tīksmais vaigubārdas noslēpums vēl līdz šim laikam nav atminēts, tas vēl arvien ir aktuāls. Vienu vai divas reizes viņš ir vaicājis par Komovu, un man vajadzēja paskaid rot, kas ir projekts «Sķirsts-2» un kāpēc šim projektam nepieciešams ksenopsihologs. Par Maiju gan viņš nav jautājis nevienu reizi. Kad es pats mēģināju ierunāties par meiteni un pūlējos paskaidrot, ka Maija, ja arī ir viņu piemānījusi, tad darījusi viņa paša labā, ka no mums četriem tieši Maija bija pirmā, kas saprata, cik Mazajam grūti un cik nepieciešama viņam ir palīdzība, — ka (i es to pūlējos viņam iestāstīt, viņš gluži vienkārši piecēlās un gāja prom. Tieši tāpat viņš piecēlās un aizgāja, kad es reiz ņēmos viņam ieskaidrot, kas ir meli…
— Ļova guļ, — es saku. — Pie mums tagad ir nakts, pareizāk sakot, nakts pēc borta laika.
— Tātad arī tu gulēji? Es atkal pamodināju tevi?
— Tas nav nekas briesmīgs, — es saku no sirds.
— Man interesantāk ir parunāt ar tevi nekā gulēt.
— Nē, tu ej un guli, — Mazais stingrā balsī izrīko.
— Mēs tomēr esam savādi radījumi. Mums noteikti vajadzīgs miegs.
Sis «mums» kā balzams ieplūst manā sirdī. Starp citu, pēdējā laikā Mazais bieži saka «mēs», un pamazām es jau sāku pierast.
— Ej gulēt, — Mazais atkārto, — Bet vispirms pasaki man — vai neviens neatnāks pie šī krasta, kamēr tu gulēsi?
— Neviens, — saku kā vienmēr. — Vari būt mierīgs.
— Tad ir labi. Tu guli, bet es iešu padomāt.
— Protams, ej vien,
— Uz redzēšanos! — Mazais uzsauc.
— Uz redzēšanos, — es saku un atslēdzos.
Zinu, kas notiks tālāk, un neeju gulēt. Man ir pilnīgi skaidrs, ka šodien atkal neizgulēšos.
Viņš sēž savā parastajā pozā, pie kuras esmu pieradis un kura man vairs neliekas samocīta. Kādu laiku viņš skatās apdzisušajā ekrānā uz vecā Toma pieres, pēc tam paceļ acis pret debesīm, it kā cerēdams ieraudzīt tur, divsimt kilometru augstumā, manu bāzi, kas savienota ar Klejotāju pavadoni, bet aiz viņa muguras plešas pazīstamā aizliegtās planētas Šķirsts panorāma — smilšu kāpas, viļņojošais miglas auts virs karstā dumbrāja, drūmā kalnu grēda tālumā, bet virs tās — tievie, garie vareno un laikam mūžīgi neatklāto ierīču pavedieni, gluži kā lokani, dreboši baismīga kukaiņa taustekļi.
Tur pie viņiem patlaban ir pavasaris, krūmiem saplaukuši lieli spilgtas krāsas ziedi, virs kāpām virmo silts gaiss. Mazais izklaidīgi skatās uz visām pusēm, pirksti pārcilā gludos akmentiņus. Pār plecu viņš paskatās uz kalnu pusi, atkal novēršas un kādu laiku sēž nekustīgi, galvu nokāris. Pēc tam apņēmīgi izstiepj roku uz manu pusi un nospiež izsaukuma taustiņu Tomam zem paša deguna.
— Esi sveicināts, Stas, — viņš saka. — Vai tu jau izgulējies?
— Jā, — es atbildu. Man ir jāsmejas, kaut gan briesmīgi nāk miegs.
— Stas, tagad būtu labi paspēlēties, vai ne?
— Jā. Tas nebūtu slikti.
— Circenītis aizkrāsnē, — viņš saka un kādu brīdi cieš klusu.
Es gaidu.
— Labi, — moži saka Mazais Cilvēkbērns. — Tagad parunāsim, vai ne?
— Protams, — es piekrītu. — Parunāsim.
PIKNIKS CEĻA MALĀ
Dari citiem labu no pasaules ļaunuma, jo nekā cita jau nav, no kā to darīt.
R. P. Vorens
No Hārmontas radio speciālkorespondenta intervijas ar doktoru Valentīnu Pilmanu, kam piešķirta Nobela prēmija fizikā 19… gadā.
— Doktor Pilman, par jūsu pirmo lielāko atklājumu laikam jāuzskata tā saucamais Pilmana radiants!
— Domāju, ka ne. Pilmana radiants nav ne pirmais, ne lielākais un vispār nav nekāds atklājums. Turklāt es to nemaz neesmu atklājis.
— Doktor, jūs laikam jokojat! Pilmana radiants ir jēdziens, kas zināms katram skolēnam.
— Tas mani nepārsteidz. Pilmana radiantu pirmais atklāja tieši skolēns. Diemžēl neatceros, kā viņu sauca. Paskatieties Stetsona «Citplanētiešu apmeklējumu vēsturē», tur viss sīki jo sīki aprakstīts. Radiantu pirmais atklāja skolēns, tā koordinātas pirmais publicēja students, bet nez kāpēc to nosauca manā vārdā.
— Ja, ar atklājumiem tādas dīvainības dažreiz notiek. Doktor Pilman, vai jūs nevarētu paskaidrot mūsu klausītājiem …
— Zināt, tautiet, Pilmana radianta būtība ir pavisam vienkārša. Iedomājieties, ka jūs esat iekustinājis lielu globusu un liekat tam strauji griezties, bet pats, nostājies malā, sākat bliezt uz to ar revolveri. Ložu caurumi globusā veido noteiktu līkni. Gluži tāpat var izskaidrot arī Pilmana radiantu, ko jūs nosaucāt par manu pirmo lielāko atklājumu: visas sešas citplanētiešu Apmeklējuma Zonas uz mūsu Zemes izvietojušās tādā veidā, it kā nezināma roka sešas reizes būtu izšāvusi ar revolveri no vietas, kura atrodas kaut kur uz līnijas Zeme—Deneba. De- neba ir Gulbja zvaigznāja alfa, bet to punktu debess velvē, no kura, pieņemsim, tika šauts, sauc par Pilmana radiantu.
— Pateicos, doktor. Dārgie hārmontieši! Beidzot mēs esam dzirdējuši izsmeļošu paskaidrojumu, kas ir Pilmana radiants. Vēl piebildīšu, ka aizvakar pagāja tieši trīspadsmit gadi, kopš noticis citplanētiešu Apmeklējums. Doktor Pilman, varbūt sakarā ar to jūs saviem tautiešiem teiksiet dažus vārdusl
— Kas tieši viņus interesē? Neaizmirstiet, ka toreiz Hārmontā es nebiju…
— Tāpēc vēl jo interesantāk dzirdēt, ko jūs domājāt, uzzinājis, ka jūsu dzimtā pilsēta kļuvusi par citplanētas supercivilizācijas uzbrukuma objektu…
— Atklāti sakot, pirmajā mirklī nodomāju, ka tā ir kārtējā presespīle. Bija grūti iedomāties, ka mūsu vecajā, mazajā Hārmontā var atgadīties kaut kas tamlīdzīgs. Gobi, Ņūfaundlcnda — tas vēl nebūtu tik ļauni, bet Hārmontā!
— Tomēr galu galā jums bija jānotic.
— Galu galā — jā.
— Un kāds bija secinājums?
— Man pēkšņi ienāca prātā, ka Hārmontā un pārējās piecas Apmeklējuma Zonas… atvainojiet, toreiz bija zināmas tikai četras… ka tās visas atrodas ļoti gludā līknē. Es aprēķināju radianta koordinātas un aizsūtīju tās uz «Neičuru».
— Un jūs nemaz neuztrauca dzimtās pilsētas liktenis?
— Zināt, tajā laikā es jau ticēju citplanētiešu Apmeklējumam, bet nekādi nevarēju piespiest sevi noticēt paniskajām korespondencēm par degošiem kvartāliem, par briesmoņiem, kas sameklē un aprij vecus cilvēkus un mazus bērnus, par asiņainajām cīņām starp citplanētiešiem, kuri nav ievainojami, un ārkārtīgi viegli ievainojamām, bet allaž drosmīgajām karaliskā tanku karaspēka daļām.
— Jums bija taisnība. Atceros, informators tad daudzko saputroja… Taču atgriezīsimies pie zinātnes. Pilmana radianta atklājums bija pirmais, bet droši vien nav pēdējais jūsu ieguldījums zināšanās par citplanētiešu Apmeklējumu!