— Pirmais un pēdējais.
— Bet jūs droši vien visu šo laiku uzmanīgi sekojāt, kā notiek starptautiskie pētījumi Apmeklējuma Zonās…
— Jā… Laiku pa laikam es pāršķirstu «Ziņojumus».
— Jūs ar to domājat «Starptautiskā ārpuszemes kultūru institūta ziņojumus»?
— Jā.
— Un kurš, pēc jūsu domām, ir vissvarīgākais atklājums šajos trīspadsmit gados?
— Pats citplanētiešu Apmeklējums.
— Kā, lūdzu?
— Pats Apmeklējums ir vissvarīgākais atklājums ne tikai pagājušajos trīspadsmit gados, bet vispār visā cilvēces pastāvēšanas laikā. Nav nemaz tik svarīgi, kas šie atnācēji bija. Nav svarīgi, no kurienes viņi ieradās, kāpēc ieradās, kāpēc tik īsu laiku šeit uzturējās un kur palika pēc tam. Svarīgi, ka cilvēce tagad skaidri zina: kosmosā mēs neesam vieni. Baidos, ka ārpuszemes kultūru institūtam nekad vairs nelaimēsies izdarīt vēl svarīgāku atklājumu.
— Tas ir ļoti interesanti, doktor Pilman, bet es, patiesību sakot, domāju atklājumus tehnoloģiskā plāksnē. Atklājumus, kurus varētu izmantot mūsu — Zemes — zinātne un tehnika. Ļoti daudz pašu slavenāko zinātnieku taču uzskata, ka atklājumi Apmeklējuma Zonā spēs mainīt visu mūsu attīstības gaitu.
— N-nu, es gan nepiederu pie šī uzskata piekritējiem. Bet, runājot par konkrētiem atklājumiem, — tur es neesmu speciālists.
— Tomēr jūs jau divus gadus esat ANO komisijas konsultants citplanētiešu Apmeklējuma jautājumos…
— Jā gan, taču man nav nekāda sakara ar ārpuszemes kultūru pētīšanu. Sajā komisijā es un mani kolēģi pārstāv starptautisko zinātnisko domu, kad sākas debates par ANO lēmumu izpildes kontroli attiecībā par Apmeklējuma Zonu internacionalizāciju. Īsāk sakot, mēs rūpējamies, lai citplanētiešu brīnumlietas, ko iegūst Zonā, nonāktu tikai Starptautiskā institūta rīcībā.
— Vai tad pēc šīm brīnumlietām tīko vēl kāds?
— Jā gan.
— Jūs droši vien domājat stalkerus?
— Es par tiem neko nezinu.
— Pie mums, Hārmontā, tā sauc drošos, pārgalvīgos ze]|us, kuri uz savu roku pamanās iekļūt Zonā un stiepj laukā no turienes visu, ko vien tiem laimējas atrast. Tā ir īsta jauna profesija.
— Saprotu. Nē, tas neietilpst mūsu kompetencē.
— Protams, protams! Ar to nodarbojas policija. Tomēr būtu interesanti uzzināt, kas ietilpst tieši jūsu kompetencē, doktor Pilman…
— No Apmeklējuma Zonas pastāvīgi nozūd materiāli, kas nokļūst bezatbildīgu personu un organizāciju rokās. Mēs nodarbojamies ar šis materiālu noplūdes rezultātiem.
— Doktor, vai nevarat pastāstīt par to mazliet konkrētāk?
— Labāk parunasim par mākslu. Vai tiešām klausītajus neinteresē, ko es domāju par nepārspējamo Gvadiju Mil- leri?
— Protams, protams! Tomēr vispirms es gribētu pabeigt par zinātni. Vai jums kā zinātniekam nav intereses pašam nodarboties ar citplanētu brinumlietu pētīšanu?
— Kā lai to saka… Nu protams!
— Tātad varam cerēt, ka vienā jaukā dienā hārmon- tieši ieraudzīs savu slaveno novadnieku dzimtās pilsētas ielās?
— Iespējams.
Vakarā mēs ar viņu slāvam mantu krātuvē — jau pavēls laiks, atliek tikai nomest spectērpu, pēc tam var laisties prom uz «Boržču» un uzņemt organismā kādu stiprāku lāsīti. Es stāvu tāpat vien, stutēju sienu, esmu savu padarījis un tagad jau turu gatavībā cigareti — briesmīgi gribas pīpēt, divas stundas neesmu to darījis, bet viņš vēl vienmēr ķēpājas ar savām mantām: vienu seifu jau piekrāmējis, aizslēdzis un aizzīmogojis, pašlaik liek otrā — ņem no transportiera «mānekļus», apskata katru no visām pusēm (bet tie, draņķi, ir smagi, būs savi sešarpus kilo) un stenēdams kārtīgi noliek uz plaukta.
Cik ilgi jau viņš ņemas ar šiem «mānekļiem», un cilvēcei no tā, manuprāt, nav nekāda labuma! Viņa vietā es jau sen būtu nospļāvies un par to pašu naudu nodarbojies ar ko citu. Kaut gan, ja labi padomā, no otras puses, «māneklis» patiesībā ir noslēpumains verķis, kaut kas prātam neaptverams. Cik daudz šo mantiņu neesmu pārnēsājis uz savas muguras un tomēr katru reizi, tos ieraugot, esmu ļoti pārsteigts. Vispār šis daikts sastāv no diviem vara diskiem apakštases lielumā, biezums — pieci milimetri, bet atstarpe starp diskiem — četrsimt milimetru, un vairāk nekā starp diskiem nav, tikai atstarpe. Tas ir, pilnīgi nekā, tukšums. Tur var iebāzt roku un var iebāzt arī galvu, ja no brīnumiem esi pavisam sajēgu zaudējis, bet tukšums vien ir, tikai gaiss. Un tomēr starp abiem diskiem, es domāju, pastāv kāds spēks, jo nevienam vēl nav izdevies saspiest tos kopā vai palielināt atstarpi starp tiem.
Nē, veči, ja kāds šo verķi nav redzējis, man bus grūti to aprakstīt: pēc izskata tas ir pavisam vienkāršs, it sevišķi, ja labi esi ieskatījies un beidzot noticējis savām acīm. Tas ir tas pats, kas aprakstīt tējas glāzi vai, pa- sarg dievs, šņabja glāzīti: tu vari tikai knakšķināt pirkstus un pilnīgā bezspēcībā lādēties. Labi, pieņemsim, ka mēs visi esam sapratuši, bet, ja kādam vēl nav skaidrs, lai tas paņem institūta «Ziņojumus» — tur ikvienā numurā ir rakstīts par «mānekļiem», turklāt publicētas arī fotogrāfijas…
Vispār Kirils jau ņemas ar šiem verķiem gandrīz gadu. Strādāju kopā ar viņu no paša sākuma, tomēr līdz pat šim laikam vēl lāgā nesaprotu, ko viņš no tiem grib izspiest, jā, atklāti sakot, sevišķi arī necenšos to saprast. Lai viņš pats vispirms tiek skaidrībā, un tad varbūt es viņā paklausīšos. Pagaidām esmu apjēdzis tikai to, ka viņam par katru cenu kāds nd «mānekļiem» ir jāsaārda, jāizkodina ar skābēm, jāsaplacina zem preses vai jāizkausē krāsnī. Tad viņam viss būs skaidrs, tad viņam būs gods un slava un visas pasaules zinātne priekā gavilēs. Bet pagaidām, cik saprotu, līdz tam vēl ir ļoti tālu. Šimbrīžam viņš neko nav panācis, tikai pagalam nomocījies, kļuvis pelēks kā zeme, nerunīgs, un acis viņam ir kā slimam sunim, pat asaro. Būtu viņa vietā cits, es to piedzirdītu kā zirgu, aizvestu pie tīkamas meičas, lai šim iedveš dzīvību, bet otrā rītā atkal piedzirdītu un atkal pie meičas, tikai citas, un pēc nedēļas viņš man būtu tikpat kā no jauna piedzimis. Taču Kiri- lam šīs zāles neder, nav ko velti dzisināt muti, viņš nav no tās sugas.
Tātad mēs abi stāvam krātuvē, es skatos uz viņu, vēroju, kāds viņš kļuvis, cik viņam iekritušas acis, un man top viņa žēl, pats nesaprotu — kāpēc. Tad es saņemos, tas ir, nevarētu teikt, ka es pats izšķiros par šādu soli, nē, mani it kā parausta kāds aiz mēles:
— Paklau, Kiril..,
Bet viņš tobrīd stāv, turēdams rokā pēdējo «mānekli», un izskatās, ka gribētu tajā ielīst iekšā.
— Paklau, Kiril. Bet ja nu tev būtu pilnais «māneklis»?
— Pilnais «māneklis»? — viņš atkārto manu jautājumu un sarauc uzacis, it kā es būtu viņu uzrunājis ķīniešu valodā.
— Nu jā. Tie tavi hidromagnētiskie slazdi, kā to tur sauc… objekts septiņdesmit septiņi bē. Bet ar ziliem brīnumiem iekšā.
Skatos, beidzot kaut kas viņam ir pielecis. Viņš pacel uz mani acis, piemiedz tās, un aiz asaru slāņa tur pavīd saprāta dzirksts, kā viņam pašam patīk izteikties.
— Pag, pag, — Kirils saka. — Pilns, tu saki? Šitāds pats verķis, tikai pilns?