Jā, šeit izskatās, it kā nekas nebūtu noticis. Re, stiklotais kiosks saglabājies pavisam neskarts. Bērnu ratiņi palikuši vārtos — pat drēbītes tajos izskatās tīras… Vienīgi antenas ir aizdomīgas — apaugušas ar tādiem kā sariem, līdzīgiem ķērpim. Mūsu briļļainie zinību vīri jau sen tur ļaunu prātu uz šīm antenām: viņiem, vai zināt, būtu interesanti paskatīties, kas tie par sariem, — nekur citur tādu nav, vienīgi Mēra kvartālā un vien gi uz antenām. Un galvenais — atrodas turpat blakus, zem pašiem institūta logiem. Pagājušajā gadā šie attapās — no helikoptera tērauda trosē nolaida āķi un aizķēra vienu ķērpi. Tikko trosi pavilka, pēkšņi — pš-š-šl — skatāmies: no antenas nāk dūmi, no āķa dūmi, arī pati trose jau dūmo, nevis vienkārši dūmo, bet dūmi mutuļo reizē ar tādu indigu šņākoņu kā klaburčūskai. Nu, pilots, lai gan leitnants, tomēr ātri apķērās, kas par lietu, izmeta trosi, bet pats laida ļekas vaļā… Redz, kur ir tā trose, nokarājas gandrīz līdz Zemei un visa apaugusi ar sariem ..,
Tā pamazām, palēnām esam aizpeldējuši līdz ielas galam, līdz pagriezienam. Kirils paskatās uz mani: vai nogriezties? Es pamāju — uz vislēnāko! «Galoša» pagriežas un ar vismazāko ātrumu brauc pēdējos metrus virs mūsu, cilvēku, zemes. Trotuārs nāk tuvāk un tuvāk, nu jau «galošas» ēna krīt uz ērkšķiem… Tā, esam klāt Zonā! Tūlīt manu pārskrienam drebuļus… Vienmēr jūtu šīs trīsas un vēl šodien nezinu, vai tā mani sagaida Zona vai arī nervi sākuši uzdot. Katru reizi esmu nodomājis: tikko atgriezīšos, pajautāšu, vai citiem arī ir tāpat, bet vienmēr esmu aizmirsis.
Nu labi, līdīsiin lēnīliņām virs bijušajiem sakņu dārziem, motors zem kājām vienmērīgi, klusu murrā, kas tad tam, neviens neaiztiks. Un te nu mans Tenders vairs neiztur. Nepagūstam aizbraukt līdz pirmajam stigmieti- ņam, bet viņš sāk tarkšķēt. Kā jau parasti Zonā iesācēji pļāpā: zobi klab, sirds trīc, pats nezina, ko dara, viņam kauns, bet nevar sevi pārvarēt. Manuprāt, tās viņiem ir kā iesnas, kas neatkarīgi no cilvēka gribas tek un tek. Un ko tik viņi nemuld! Te sāk jūsmot par peizāžu, te ņemas paust savus uzskatus attiecībā uz citplanētiešiem, bet reizēm muld ko tādu, kam ar pašreiz notiekošo nav nekāda sakara — kā tagad Tenders sācis leijerēt par savu jauno kostīmu un nekādi vairs nevar muldamo apturēt. Cik viņš par to samaksājis, un cik smalks audums, un kā skroderis pogas mainījis..,
— Aizveries, — es viņam saku.
Viņš sērīgi paskatās uz mani, pašķoba lūpu — un atkal maļ savu: cik daudz zīda vajadzējis oderei. Zem mums sakņu dārzi jau izbeigušies, tagad tur rēgojas glizdaina, nezālēm aizaugusi vieta, kur agrāk bija pilsētas atkritumu izgāztuve, un es jūtu — te velk vējiņš. Nupat vēl nebija nekāda vēja, bet pēkšņi sāk celties, uzrodas un aizvirpuļo putekļu mākonīši, un manas ausis it kā uztver kādu troksni.
— Ciet klusu, draņķi! — uzsaucu Tenderam.
Nē, viņš nevar un nevar rimties. Tagad iesācis par zirgu astriem. Nu, piedodl
— Apturi, — saku Kirilam.
Kirils tūlīt nobremzē. Laba reakcija, ziķeris. Saņemu Tenderu aiz pleca, pagriežu pret sevi un atvēzējies gāžu ar plaukstu pa sejsegu. Viņš, nabadziņš, ietriecas ar degunu stiklā, aizver acis un apklust. Un, tikko viņš apklusis, es izdzirdu: tr-r-r … tr-r-r … tr-r-r … Kirils skatās uz mani, zobi sakosti, atņirgti. Ar rokām dodu viņam zīmi — stāvi, dieva dēļ, apstājies un nekusties. Bet viņš ari dzird šo sprēgāšanu, un viņā, kā jau ikvienā iesācējā, acumirklī rodas prasība rīkoties, kaut ko darīt.
— Vai atpakaļgaitā? — viņš čukst.
Es izmisis pakratu galvu, draudu viņam ar dūri pie pašas ķiveres — sak, izbeidz. Žēlīgais dievs, ar tādiem iesācējiem nudien nezini, ko darīt, — vai nu skatīties uz viņiem, vai apkārtni. Un tad es aizmirstu visu. Virs vecās atkritumu kaudzes, pa sasisto stiklu lauskām un dažādiem kankariem pārslīd tāda kā dreboņa, kā trīsas, kā virmojošs gaiss pusdienas laikā virs sakarsuša skārda jumta; trīsu vilnis pārveļas pār uzkalniņu un veļas un slīd, šķērsojot mūsu ceļu pie paša robežmietiņa; virs ceļa apstājas, īsu mirkli sastingst — vai varbūt man tikai rādās? — tad aizplūst tālāk aiz krūmiem, satrunējušajiem žogiem, uz veco mašīnu kapsētas pusi.
Lai velns parauj šos briļļainos — ir nu gan izdomājuši, kur nospraust ceļu: pa bedri, padziļinājumu! Es arī esmu labais — kur man bija acis, kad sajūsminājos par viņu karti!?
— Laid lēni uz priekšu, — saku Kirilam.
— Kas tas bija?
— Velns viņu zina!… Bija — izbija, un paldies dievam. Bet tagad aizveries, lūdzu. Tu tagad neesi cilvēks, skaidrs? Tu pašlaik esi mašīna, kloķis un svira manās rokās…
Te attopos, ka arī mani pārņēmis pļāpības gars.
— Pietiek! Vairāk ne vārda.
Kā tagad derētu malciņu ieraut! Es jums saku, šie skafandri nekur neder. Esmu izticis bez tiem tik ilgi un droši vien arī turpmāk iztikšu, bet bez krietna malciņa tādā brīdī… Nu labi jau, labi!
Vējiņš it kā norimis, visā apkārtnē nekas nav saklausāms, vienīgi motors murrā tā mierīgi, miegaini.
Pāri visam saule, karstums.., virs garāžas dūmaka… viss it kā normāli, stigmietiņi slīd garām cits aiz cita. Tenders klusē, Kirils klusē — iesācēji slīpējas. Nekas, veči, arī Zonā var brīvi elpot, ja vien prot… Bet tur jau redzams divdesmit septītais mietiņš — metāla kārtiņa ar sarkanu apli un skaitli 27 uz tā. Kirils paskatās uz mani, es pamāju, un mūsu «galoša» apstājas.
Tic bija tikai ziediņi, tūlīt nāks odziņas. Tagad mums pats galvenais — pilnīgs miers. Nav kur steigties, vēja nav, redzamība laba, viss kā uz delnas. Re, grāvis, kur iegāzās Mīkstmiesis, — tajā vietā rēgojas kaut kas raibs, varbūt viņa lupatas. Draņķīgs puisis bija, lai dievs dod mieru viņa dvēselei, alkatīgs, dumjš, piedauzīgs, tikai tādi saistās ar Maitu Ērgli, tādus Maitu Ērglis Bārbridžs pamana pa gabalu un savāc zem sava spārna… bet vispār Zona nejautā, vai tu esi labs vai slikts, un iznāk, ka jāsaka — paldies tev, Mīkstmiesi: mu|ķis tu biji, pat tavu īsto vārdu neviens neatceras, bet saprātīgiem cilvēkiem… kaut nu mēs aizklūtu vismaz līdz asfaltam. Tas ir līdzens, uz tā viss skaidrāk redzams, un plaisa tajā mums jau pazīstama. Bet šie pauguriņi man nemaz nepatīk! Ja ejam uz asfaltu pa taisno, jābrauc tieši starp tiem. Paskat, kā šie stāv, it kā smīn un nogaida. Nē, jums pa vidu gan neiešu. Otrais stalkeru bauslis: ej vai nu pa labi, vai pa kreisi, bet simt soju plašai apkārtnei jābūt tīrai. Pār kreiso uzkalniņu var laist pāri… Es gan nezinu, kas aiz tā atrodas. Kartē it kā nekā nebūtu, bet kas tad kartēm tic? …
— Paklau, Red, — Kirils man čukst. — Taisām vienu lēcienu, ko? Divdesmit metrus uz augšu un tad uzreiz lejā — un būsim tieši pie garāžas.
— Turi muti, stult cni, — es atcērtu. — Netraucē, stāvi klusu!
Uz augšu šim sagribējies! Bet tur, divdesmit metru augstumā, tev tā iebelzīs, ka kauliņus vairs nesalasīsi! Vai arī kaut kur te uzradīsies «odu katipre» — un tur ne tikai kauli, tur pat slapjums nepaliks pāri no tevis. Ak, cik šie nepacietīgi, nevar vien sagaidīt, paskat tik, šis grib lēkt… Man ir skaidrs, kā tikt līdz uzkalniņam, bet tur pastāvēsim, paskatīsimies. Iebāžu roku kabatā un izvelku sauju ar uzgriežņiem. Parādu tos Kirilam uz plaukstas un saku: