— Nāc man cieši aiz muguras, ne vairāk kā pāris soļu atstatumā, nenolaid acis no manis un nesapņo.
Sāku iet. Uz sliekšņa apstājos un aplaižu acis apkārt. Jā, daudz vienkāršāk ir strādāt dienā nekā nakti! Atceros, kā biju reiz gulējis uz šī paša sliekšņa. Tumšs kā nēģera padusē, no bedres «raganu receklis» laiku pa laikam izšauj augšup zilganas mēles kā spirta liesmiņas, bet diemžēl neko neapgaismo, draņķis tāds, no tā kļūst vēl tumšāks. Kas tagad nekait! Acis pieradušas pie puskrēslas, viss kā uz delnas, putekļi saskatāmi pat vistumšākajos kaktos. Un patiešām — visos krēslainajos stūros redzami putekļi. Jā, tagad vairs šaubu nav — tur kaut kas sudrabains viz, kaut kādi sudrabaini pavedieni stiepjas no kannām uz griestiem, stipri atgādina zirnekļtiklu. Varbūt tīmeklis vien ir, tomēr drošāk turēties no tā pēc iespējas tālāk. Un te nu es pielaižu rupju kļūdu. Man vajadzēja pagaidīt, kamēr Kirila acis aprod ar puskrēslu un viņš pienāk man blakus, vērst viņa uzmanību uz šo tīmekli, vajadzēja parādīt tieši ar pirkstu. Bet es esmu pieradis strādāt viens — man acis ar tumsu jau apradušas, un par Kirilu nemaz nepadomāju.
Speru soli garāžā iekšā un dodos tieši pie kannām. Pie «mānekļa» pietupjos, te tīmekļa it kā nav. Saņemu verķi aiz viena gala un saku Kirilam:
— Ķeries nu klāt. Tikai nenosvied 2emē, manta ir smaga …
Tad paceļu acis uz viņu, un man aizraujas elpa: nevaru izteikt ne vārda. Gribu uzsaukt: «Stāvi un nekusties!» — bet nespēju. Un droši vien nebūtu arī paguvis — viss notiek pārāk ātri. Kirils pārkāpj «māneklim» pāri, pagriežas ar dibenu pret kannām un ar visu muguru piespiežas pie sudrabainā tīmekļa. Es aizmiedzu acis. Manī viss sastingst, neko vairs nedzirdu, ausis uztver vienīgi kluso, sauso skaņu, ar kādu šis tīmeklis satrūkst, apmēram tādu pašu, ar kādu sašķīst zirnekļtīkls, tikai skanīgāku. Tupu aizvērtām acīm, nejūtu ne rokas, ne kājas. Kirils man
uzsauc:
— Nu, vai ņemam ciet?
— Ņemam.
Paceļam «mānekli» un, iedami sāniski, nesam to uz izeju. Smags gan, draņķis, pat divatā to nav viegli stiept. Izejam ārā saulītē un apstājamies pie «galošas». Tendeb jau stiepj ķepas mums pretī,
— Nu, viens, divi… — Kirils komandē.
— Nē, pagaidi. Noliksim zemē.
Nolaižam «mānekli» uz asfalta.
— Pagriez man muguru, — saku Kirilam.
Viņš bez vārda runas pagriežas. Skatos — viņam uz muguras nekā nav. Grozu galvu un skatos gan šā, gan tā, bet neko neredzu. Tad pavēršu skatienu uz kannām. Ari tur nekā neredzu.
— Paklau, — es vaicāju Kirilam, bet pats vēl arvien blenžu uz kannām. — Vai tu redzēji timekli?
— Kādu tīmekli? Kur?
— Labi. Dievi mums ir bijuši labvēlīgi.
Bet pats pie sevis nodomāju: tas, starp citu, gan vēl nav teikts.
— Nu, ķeries galā, — uzsaucu Kirilam.
Ieceļam «mānekli» mūsu «galošā» un nostādām stāvus, lai neripo. Savādais verķis stāv kā brālis, pavisam jauns un tīrs, saulite rotājas uz spožās vara virsmas, bet zilā pildviela starp abiem diskiem viegli un lāsmaini vizuļo. Tagad ir skaidri redzams, ka šis nav tukšs «māneklis», bet tāds kā trauks, kaut kas līdzīgs stikla burciņai, kas pildīta ar sīrupu. Mazliet patiksmināmies ap to, tad ierāpjamies «galošā» paši un bez liekiem vārdiem dodamies atpakaļceļā.
Ir nu gan zaļa dzīve tiem zinātniekiem! Pirmkārt, viņi strādā pa dienu, un, otrkārt, viņiem grūti vienīgi ieiet Zonā iekšā, bet ārā no tās izbrauc «galoša» pati — tajā ievietota ierīce, tāds kā kursogrāfs, kas vada «galošu» tieši pa to pašu ceļu, pa kuru tā atbraukusi uz šejieni. Mēs peldam atpakaļ, atkārtojot visus iepriekšējos manevrus, apstājamies, mirkli karājamies nekustīgi gaisā — un atkal tālāk, braucam pāri visiem manierrt uzgriežņiem, ja gribi, kaut savāc visus maisā.
Mani «jauniņie», protams, atguvuši dzīvesprieku. Tapuši varen kustīgi, bailes šiem pavisam pārgājušas, palikusi tikai ziņkāre un prieks, ka viss tik labi iznācis. Abi kļuvuši ļoti runīgi. Tenders vicina rokas pa gaisu un grasās tūlīt pēc pusdienām atgriezties Zonā, nospraust ceļu līdz garāžai, bet Kirils saņem mani aiz piedurknes un sāk skaidrot par savu gravikoncentrātu, tas ir, par «odu kaupri». Nu, es viņus drīz vien atvēsinu, protams, ne uzreiz. Pavisam mierīgi pastāstu, cik stulbeņu atpakaļceļā tā aiz priekiem nositušies. Labāk turiet muti un skatieties apkārt, kā pienākas, citādi jums iznāks tāpat kā Lindo- nam-Punduriin. Tas palīdz. Sie pat nejautā, kā izgājis Lindonam-Pundurim. Peldam klusēdami, un man prātā ir tikai viens: kā atskrūvēšu vāciņu savam traukam, kā iedzeršu pirmo malku. Domāju gan par pirmo malku, bet acu priekšā atkal un atkal sudrabaini novizuļo tīmeklis.
Vārdu sakot, tikko izbraucam no Zonas, kad ar visu «galošu» mūs iedzen attīrīšanas ietaisē vai, runājot zinātnieku valodā, sanitārajā angārā. Tur mūs mazgā trīs vārītos ūdeņos un trīs sārmos, ar kaut ko apstaro, ar kaut ko apkaisa un atkal mazgā, pēc tam nosausina un saka: «Veči, tagad varat iet droši!» Tenders un Kirils aizvelk «mānekli». Saskrien ļaudis skatīties — pūlim nevar ne cauri tikt, un zīmīgi, ka visi tikai blenž un skaļi pauž savu sajūsmu, bet neatrodas neviena drosminieka, kas nogurušajiem vīriem mestos talkā un palīdzētu stiept… Labi, tas neattiecas uz mani. Tagad uz mani nekas neattiecas …
Norauju specapģērbu un nosviežu to tieši uz grīdas — gan tas mūdzis seržants pievāks —, bet pats dodos uz dušu, jo esmu nosvīdis slapjš no galvas līdz kājām. Ieslēdzos kabīnē, izvelku blašķi, atskrūvēju korķi un piesūcos pie kakliņa kā blakts. Sēžu uz lāviņas, kājas vieglas, galva tukša, riju sīvo kā ūdeni. Dzīvs. Zona mani ir palaidusi. Šoreiz palaidusi, neliete. Draņķe. Riebekle. Esmu dzīvs. Iesācējiem to nekad nesaprast. To nesaprast nevienam, tikai stalkeram. Pār vaigiem man tek asaras — pats nezinu, vai nu no sīvā, vai tāpat. Izsūcu blašķi sausu — pats slapjš kā no ūdens izvilkts, blašķe sausa. Viena — pēdējā — malciņa, protams, pietrūka. Labi, to vēl pagūšu. Tagad vēl visu pagūšu. Dzīvs, esmu dzīvs. Aizpīpēju cigareti un sēžu. Jūtu, ka saspringums atslābst. Ienāk prātā prēmija. Tas pie mums, institūtā, ir lieliski nokārtots. Ej kaut vai tūlīt un saņem aploksni. Varbūt atnes pat šurp, uz dušām.
Sāku pamazām izģērbties. Noņemu pulksteni un skatos — ak dievs! — Zonā mēs esam bijuši piecas stundas un vēl kādas minūtes. Piecas stundas… Jā, Zonā laiks neeksistē. Bet, ja labi padomā, ko stalkeram nozīmē piecas stundas? Nospļauties un izberzēt. Vai divpadsmit stundas negribi? Divas diennaktis negribi? Ja pa nakti neesi paguvis, veselu dienu vari gulēt Zonā, snuķi zemē iedūris, un pat neskaiti vairs lūgšanas, drīzāk gan murgo un pats nesaproti, vai esi dzīvs vai miris… bet otrā naktī, darāmo padarījis, ar gūto laupījumu nonāc kordonā, un tur tevi sagaida patruļas ložmetējnieki, kruķi, viņi taču neieredz tevi, viņiem nav nekādas patikas tevi arestēt, viņi baidās no tevis kā no nāves, jo tu vari būt baciļu pilns, viņi grib tevi nokniebt, un viņu rokās ir visi trumpji — ej nu vēlāk pierādi,ka tev trāpīts nelikumīgi… Tātad atkal iedur degunu zemē, skaiti lūgšanas līdz rīta gaismai un atkal līdz tumsai, bet laupījums guļ tev līdzās, un tu pat nezini, vai tas guļ tāpat vien vai arī pamazām saēd tavus audus. Var iznākt arī kā kaulainajam Ishakam — rītausmā tas iestrēdza atklātā vietā, nomaldījās no ceļa un nokļuva kā spīlēs starp diviem grāvjiem — ne vairs pa labi, ne pa kreisi. Divas stundas uz viņu šāva, nevarēja trāpīt. Divas stundas viņš izlikās par beigtu. Beidzot kruķi noticēja un, paldies dievam, aizgāja. Pēc tam es viņu sastapu — un vairs nepazinu: beigts cilvēks.