Viņš pielec kājās, saka «piedodiet», un es redzu, ka Diks ir atgriezies. Stāv blakus savam krēslam, un pēc viņa sejas nojaušu, ka ir kas noticis.
— Nu, vai tavi baloni atkal netur vākumu? — es prasu.
— Jā, — viņš atteic. — Atkal.
Diks apsēžas, ielej sev, papildina manu glāzi, un redzu, ka šoreiz nav runa par reklamāciju. Par to, jāsaka skaidri un gaiši, viņš nospļaujas — ir nu gan darbinieciņšl
— Iedzersim, Red! — viņš saka un, negaidīdams mani, vienā rāvienā iztukšo savu glāzi, tad ielej no jauna. — Zini, Kirils Panovs ir nomiris.
Skurbumā es uzreiz nemaz neaptveru dzirdēto. Kaut kas ir nomiris — nu, lai mirst.
— Tad iedzersim par nelaiķa dvēseli… — es svepstu.
Viņš paskatās uz mani izvalbītām acīm, un tikai tad
jūtu, ka manī kaut kas pārtrūkst. Vēl atceros, ka pieceļos, atspiežos pret galdu un skatos uz viņu no augšas.
— Kirils?! — Man acu priekšā mirguļo sudrabotais tīmeklis, un es atkal dzirdu, kā tas švirkstēdams satrūkst. Cauri šai briesmīgajai Urkšķēšanai Dika balss skan it kā no otras istabas.
— Sirds plīsums. Viņš atrasts dušas telpās kails. Neviens neko nesaprot. Jautāja par tevi, es teicu, ka tu esi sveiks un vesels …
— Kas tur ko nesaprast? Zona… — es murminu.
— Sēdi, — Diks saka. — Sēdi un iedzer.
— Zona, — es atkārtoju un nevaru vairs rimties. — Zona, Zona …
Ap sevi neko citu vairs neredzu, vienīgi sudrabaino tīmekli. Viss bārs ietinies zirnekļa tīklā, cilvēki kustas, bet timeklis, klusu tirkšķēdams, sašķīst, kad viņi tam pieskaras. Centrā stāv maltietis, viņa sejā ir izbrīns, bērnišķīgs mulsums — viņš neko nesaprot.
— Mazulīt, — es milīgi saku, — cik daudz naudas tev vajag? Ar tūkstoti pietiks? Še, ņem! — Bāžu viņam naudu saujā un kliedzu jau skaļā balsī: — Ej pie Ernesta un pasaki, ka viņš ir draņķis un nelietis, nebaidies, saki vien! Viņš ir zaķpastalal… Pasaki to viņam, pēc tam nekavējoties dodies uz staciju, nopērc biļeti — un taisnā ceļā laid uz savu Maltul Nekur nekavējies!..,
Neatceros, ko vēl es kliedzu. Atminos vienigi, ka atrados pie letes. Ernests noliek man priekšā glāzi ar atspirdzinošu dzērienu un vaicā:
— Tu šodien, šķiet, esi naudīgs?
— Jā, naudīgs gan… — es atcērtu.
— Varbūt parādiņu atdosi? Man rīt jāmaksā nodoklis.
Ieraugu, ka man saujā sažņaugts vesels žūksnis naudas. Skatos uz zaļajiem papīriņiem un murminu:
— Tātad nav ņēmis.., lepns.,, Maltas Kreons… Nu, viss pārējais — liktenis.
— Kas tev notika? — Erni vaicā. — Par daudz esi uzņēmis uz krūts?
— Nē, ar mani viss kārtībā. Varu iet kaut tūlīt uz dušu.
— Būtu gājis labāk mājās, — Erni turpina. — Tu tomēr esi ieķēris par daudz.
— Kirils ir miris, — es saku.
— Kāds Kirils? Tas vienrocis, vai?
— Tu pats esi vienrocis, nelieti. Viens Kirils atsver tūkstoš tādu kā tu. Tu esi gnīda, pretīgs tirgonis. Tu taču tirgojies ar nāvi, draņķi. Esi mūs visus nopircis par zaļajiem papīriņiem… Pagaidi tik, tūlīt izdauzīšu tavu bo- diti…
Tikko esmu pa īstam atvēzējies, kāds pēkšņi mani sagrābj un stiepj kaut kur prom. Es vairs neko neapjēdzu un negribu apjēgt. Kaut ko bļauju un atgaiņājos, kaut kam speru ar kājām, kad nāku pie sajēgas — izrādās, ka caur un cauri slapjš sēžu tualetē, fizionomija sadauzīta. Raugos spogulī un nepazīstu pats sevi, vaigs raustās, tā man nekad vēl nav bijis. No zāles puses skan troksnis, kaut kas šķīst, trauki šķindēdami plīst, meičas spiedz, un cauri visam dzirdu Gutalīna rēcienus: «Nožēlojiet grēkus, liekēži! Kur Rudais? Kur esat likuši Rudo, izdzimteņi?…» Un tad atskan policijas sirēna.
Tikko tā sāk gaudot, man galvā viss acumirklī noskaidrojas. Visu atceros, visu zinu, visu saprotu. Un sirdī man vairs nav nekā, vienīgi saltas dusmas. Nu pagaidi vien, es tev sarīkošu tādu vakaru! Es tev parādīšu, kas ir stalkers, tu, smirdošais tirgoni! Izvelku no pulksteņa kabatiņas «niezekli» — pavisam jaunu, vēl ne reizi nelietotu, mirkli paspaidu to pirkstos, lai ātrāk iedarbojas, mazliet paveru durvis uz zāli un klusi iesviežu «niezekli» spļaujamtraukā. Pats atgrūžu vaļā lodziņu un — esmu jau uz ielas. Man, protams, gribas paskatīties, kas tur tagad notiks, taču es jūtu, ka jātinas pēc iespējas ātrāk prom. Es slikti paciešu «niezekli», man no tā nāk asinis pa degunu.
Pārskreju pār pagalmu un dzirdu, ka mans atriebības ierocis ir jau iedarbojies: visā kvartālā suņi sāk riet un gaudot, jo tie pirmie sajūt «niezekli». Pēc tam krodziņā kāds sāk vaimanāt tā, ka man ausis aizkrīt pat tāda attālumā. Es varu iedomāties, kā ļautiņi tur tagad jutas: dažu pārņēmusi melanholija, dažs sāk mežonīgi trakot, dažs no bailēm nezina, kur sprukt. «Niezeklis» ir briesmīga manta. Tagad ļaudis tik drīz vis nesteigsies uz Ernesta krodziņu. Viņš, draņķis, protams, nojautīs, ka te vainojams esmu es, bet man nospļauties par to. Beigas. Nav vairs stalkera Reda. Diezgan! Pietiek man pašam iet nāvē un citus idiotus apmācīt šajā amatā. Tu kļūdījies, Kiril, manu mīļo draudziņ. Piedod, taču iznāk, ka taisnība ir nevis tev, bet gan Gutalīnam. Te cilvēkiem nav ko darīt. Zonā nav neka laba.
Pārlienu pāri sētai un lēni slāju uz mājām. Kodīju lupas, gribas raudāt, bet nespēju. Nākotne šķiet tukša, bezjēdzīga. Skumjas un pelēka ikdiena. Kiril, manu vienīgo draudziņ, kā mēs tagad iztiksim bez tevis? Tu man pavēri perspektīvas, atklāji jaunu pasauli, pārveidotu pasauli… bet kas būs tagad? Tālajā Krievijā pēc tevis kāds lies asaras, bet es nespēju raudāt. Un pie visa vainīgs taču esmu es, nelietis, tieši es! Kā gan es, briesmonis, varēju viņu ievest garāžā, kad viņa acis vēl nebija apradušas ar tumsu? Visu mūžu esmu dzīvojis kā vilks, visu mūžu par sevi vien domājis… Un tad pēkšņi man prātā bija iešāvusies ideja izdarīt ko labu, pasniegt viņam dāvanu. Kāda velna pēc es viņam vispār pateicu par «mānekli»? Tikko par to iedomājos, kaklā sakāpj kamols, sāc vai kaukt kā vilks. Laikam jau arī iekaucos, jo cilvēki uz ielas sāk griezties sāņus no manis, bet pēkšņi man kļūst vieglāk, jo ieraugu nākam Gutu.
Viņa nāk man pretī, mana daiļaviņa, mana meitene, nāk, vieglu soli sperdama, svārciņi virs ceļiem plīvo, no visām pusēm uz viņu blenž, bet viņa soļo uz priekšu kā pa diedziņu, ne uz vienu neskatās, un nez kāpēc es uzreiz saprotu, ka viņa meklē mani.
— Sveika, Gūta! Uz kurieni tu dodies?
Viņa uzmet man acis un vienā mirklī redz visu —- gan manu sadauzīto mūli, gan mitro virsjaku, gan saskrambātās rokas, bet par to nebilst ne vārda.
— Sveiks, Red! Es meklēju tieši tevi.
— Zinu. Iesim pie manis.
Viņa klusē, novēršas un skatās sāņus. Ak, cik skaisti viņa tur galvu, un kāds viņai kakls — kā jaunai ķēvei, lepnai, bet paklausīgai savam saimniekam. Pec brīža viņa
saka:
— Nezinu, Red. Varbūt tu ar mani vairs negribēsi satikties.
Man sažņaudzas sirds — kas nu noticis? Taču es viņai pavisam mierīgi atbildu:
— Nesaprotu tevi, Gūta. Atvaino, es šodien mazliet tā… varbūt tāpēc man tik slikti ar saprašanu… Kāpēc lai es pēkšņi vairs negribētu ar tevi satikties?
Paņemu viņu zem rokas, un mēs lēnā gaitā ejam uz manu māju, un visi, kas nule uz viņu blenza, tagad steidzīgi pagriež mūļus uz otru pusi. Sajā ielā esmu nodzīvojis visu mūžu, Rudo Redu te visi labi pazīst. Bet, kas nepazīst, tas ātri vien iepazīs, un viņa to jūt.